Latvijas gada dzīvnieks — ūdrs

Ūdrs liecina par tīriem ūdeņiem

Vēl nesenā vēsturē Eiropas ūdri tika nesaudzīgi medīti, lai iegūtu vērtīgo kažokādu un lai atbrīvotos no konkurenta zivju ieguvē. Ūdra kažoks, pateicoties blīvajai pavilnai, skaitās ideāla kažoka etalons. Eiropā 1960. gados un 1970. gados ūdri kļuva par izmirstošu un apdraudētu sugu, jo cilvēki tos intensīvi medīja, paplašināja savu saimniecisko darbību; padziļināja vai nosusināja dabiskās ūdensteces, līdzināja un labiekārtoja krastus. Tika atņemtas ne tikai ierastās dzīvesvietas, bet arī piesārņoti ūdeņi. Ūdra klātbūtne kādā ūdenstilpnē liecina par tīru ūdeni un zivju bagātību. Mūsdienās ūdrs ir iekļauts dažādu valstu Sarkanajās grāmatās, Latviju ieskaitot. Latvijā ir salīdzinoši daudz ūdru, pie mums mājo vairāk par 5000 šo dzīvnieku. Tas ir gandrīz 2x vairāk nekā Lietuvā un 4x vairāk nekā Igaunijā.

Aste kā dzenskrūve

Ūdra dzīve neatraujami saistīta ar saldūdenstilpnēm, pārsvarā – ar upēm. Vistīkamākās (vismaz pie mums, Latvijā), šķiet, viņam ir nelielas un vidēja izmēra mežainas upītes, kuru platums – apmēram 10 līdz 20 metru, tomēr zvērs piemājo arī lielākos ūdeņos, to krastos. Obligāts nosacījums: pat visbargākajā ziemas salā šajās ūdenstilpnēs jābūt neaizsalstošiem vaļumiem, zemledus tukšumiem.

Šis kustonis piekopj divējādu dzīvesveidu – uzturas un vienlīdz labi jūtas gan sausumā, gan slapjumā. Ēdienu ūdrs sev gādā galvenokārt ūdenī, bet sausumā – pakrastēs un paša vai bebru izraktās alās, kurām izeja drošības labad ierīkota zem ūdens līmeņa, – viņš atpūšas.

Lai, ūdram atrodoties zem ūdens, slapjums neiekļūtu elpošanas orgānos, ienirstot viņš liek lietā vēl kādu pielāgojumu – spēju pēc ieelpas cieši aizžmiegt nāsis. Turklāt ūdens iekļūšanai degunā traucē arī tas gaiss, ko nirējs pamazītēm vienmērīgi izelpo.  

Ienirdams ūdrs automātiski aizver arī nelielo austiņu atveres. Šim nolūkam, protams, ir īpaši pielāgojumi: vārstulītes.

 Ūdra astei ir nepārvērtējama loma ātrpeldēšanas situācijās. Kad jāpeld īpaši ātri, tad nevis airveidīgās ķepas, bet tieši ūdra muskuļotā aste ir galvenais dzinējs – dzenskrūve — visas četras kājas gareniski piekļautas rumpim, nekustas, toties pats rumpis un aste izlokās kā zutis.  Savukārt tad, kad peldot vai nirstot nav jāsteidzas, ūdrs palēnām iras ar pleznām.

Pauguru nogāzēs gan vasarā (dubļainās un mālainās vietās), gan ziemā (sniegā un uz ledus) ūdri ierīko sev īpašus (arī zīmīgus!) slīdkalniņus, no kuriem naktīs Mēness gaismas apspīdēti, daudzas reizes pēc kārtas slidinās, ieskrējušies šļūc uz vēdera. Izrādās pat pieaugušie ūdri ir rotaļāties mīloši dzīvnieki! Par to liecina vēl kāda viņu iecienīta nodarbe   – savas astes galiņa tvarstīšana. Pakaļ savam astes galiņam ūdri dzenas gan uz sauszemes, gan jo īpaši azartiski – ūdenī.

 Neviens gan nešaubās par to, ka mazus ūdrēnus var viegli pieradināt un izaudzināt par paklausīgiem mājkustoņiem, taču to darīt nedz vajag, nedz drīkst. Šolaik ūdrus (un viņu brīvību) sargā likums.