Uzņēmīgas dāmas rada savu biznesu

Mazmeitai bizness ar vecmāmiņas Alīdas kapiju

Bērnībā Jolanta Ratniece izdzēra ne vienu vien litru vecmāmiņas Alīdas vārītās ozolzīļu kafijas. Nu viņa ar šo dzērienu sākusi savu biznesu. Neretas novada Vecmēmelē Jolantas vīra mājās „Eglītēs” kopš decembra sākuma darbojas ražotne, kur žāvē un maļ ozolzīles, cigoriņus, burkānus, miežus — no šīm sastāvdaļām top kafijas pulveris. „Kaimiņi jau jūt, ka smaržo,” pasmaida Jolanta. Līdz tam pagāja divi gadi, tik arī ir viņas jaunākajai meitai: „Reizē ar viņu piedzima arī ideja.”

Ratnieces sludinājums internetā vēsta: „Pērku tīras, kukaiņu nebojātas ozolzīles vairumā. Cena 10 santīmu litrā.” Tomēr vairāk lasījusi pati, labākās zīles esot Bebrenē. „Atsaucība ir ļoti maza, lai arī it kā Latvijā ir bezdarbs,” viņa noteic. Varbūt padevusies slikta zīļu raža, varbūt visu nolasījuši mednieki mežacūku barošanai, vislielākā atsaucība bijusi no Mārupes vidusskolas bērniem, kas sapelnījuši kabatas naudu. Ja zīles ir lielas un nebojātas, litru var pielasīt ātri.

Cigoriņi un mieži dod pamatu, garšu un smaržu papildina ozolzīles un burkāni, turklāt pēdējie satur daudz cukura. „Recepti es neizdomāju, mana vecmāmiņa Alīda šo kafiju taisīja manā bērnībā, un mēs dzērām. Pēc ilgiem laikiem iedomājos, kāpēc neviens nav atjaunojis šo tiešām labo dzērienu.”

Ieķīlāta vecāku zeme

Alīda bija stipra zemnieku sieva no Viesītes, izturējusi izsūtījumu Sibīrijā, atgriezusies Latvijā, naudas bija maz, un pratusi taupīt, vākusi ceļmalās miežus, lasījusi ozolzīles un vārījusi kapiju, kā viņas laikā teica. Alīdas vārdā kafija arī nosaukta.

Tad bija grūts laiks, tomēr arī Jolanta, vaicāta, vai viegli sākt savu biznesu, godīgi atzīst: „Tas ir tik šausmīgi grūti, ja būtu zinājusi, laikam nekad dzīvē nebūtu sākusi. Nedēļas laikā izrēķināju, domāju, ka pietiks ar pašas līdzekļiem, varbūt nedaudz aizņemšos, tomēr bija jāņem kredīts. Ar banku bija ļoti grūti. Lai arī tā ir Hipotēku un zemes banka, kas sola nākt pretim jaunajiem uzņēmējiem, realitātē ir ļoti grūti. Vajag daudz papīru, dažādas prasības jāizpilda.” Jolanta ir grāmatvede, tā ka viņai bija daudz vieglāk ar visu tikt skaidrībā.

Uzņēmēja, protams, saprot, ka banka baidās zaudēt naudu, tomēr, lai saņemtu vairāk nekā 5000 latu kredītu uz trim gadiem, nepilns tūkstotis izdots, lai to nokārtotu. Ieķīlāta vecāku zeme, „novērtēšana, apdrošināšana, braukāšana visu sadārdzina”. Par aizņēmumu iegādāts grauzdējamais skapis un žāvētava, pārējais paveikts par savu un vecāku naudu, kopējās izmaksas pārsniegušas 16 000 latu, „tēvs jau atbrauca pārbaudīt — grib redzēt, kur nauda palikusi”. Kafija gan viņam nav gājusi pie dūšas, bet katram sava gaume.

Šis ir svētdienas dzēriens

Jolanta ir pārliecināta, ka būs labi — ir gan interese, gan pieprasījums. Viņa ir tirgojusi Berga bazāra sestdienas tirdziņā, var nobaudīt krogā Zilā govs. Nomēģinājis un slavējis ir slavenais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, pat uztaisījis ar saldējumu. Ceļveža „Another Travel Guide” atklāšanas svētkos viesi dzēruši un nemaz nav pamanījuši, ka tā nav īstā kafija. „Es to iesaku rūdītiem kafijmīļiem, kas uz vakaru nedrīkst dzert kafiju,” piebilst Jolanta.

Šis gan ir svētdienas dzēriens, šo maisījumu nevar darba dienas rīta steigā vienkārši krūzē apliet, un kafija gatava. Uz plīts jāuzkarsē tējkanna ar kafiju bez ūdens, tad lej virsū verdošu ūdeni, vāra, kamēr uzmet burbuli, un nostādina. Garšīgi ir ar pienu, pārliecinās „Kas Jauns”.

Pārtikas uzraugiem nepatīk kapija

Kā kuriozu Jolanta apraksta nelielu nesaprašanos ar Pārtikas un veterināro dienestu — par nosaukumu ‘kapija’. Tā nedrīkstot rakstīt, jo jālieto produkta pareizais, literārais nosaukums, lai pircējs skaidri saprot. Jolanta izpētījusi, ka slavenais pirmā brīvvalsts laika šokolādes rūpnieks, „Laimas” dibinātājs Jānis Ķuze ražojis augu maisījumus, ko saucis par kafeju. Jaunajos iepakojumos arī viņas produkts būs saukts „Kafeja Alīda”.

Tomēr kopumā par sadarbību ar PVD uzņēmēja nesūdzas — ja izurbjas cauri „papīru kalniem”, apmeklē visus pieprasītos kursus, saņem sertifikātus, ievēro prasības, viss ir kārtībā. Viens gan — nu tas ir bizness, nevis piestrādāšana brīvdienās. Turklāt mājražotājs, lai arī prasības ir vieglākas, nedrīkst tirgot veikalos. Jolanta gan joprojām piestrādā par grāmatvedi: „Vīra uzņēmumā Mārupē gan vairs ne, bet grāmatvedību var veikt arī mājās, datoru var pasist padusē.”

Nekad nesaki nekad

Galvenie spēki jāvelta kafejai — nu jau jāsāk segt kredīts. Vismaz 2000 latu mēnesī ieņēmumos jāsaņem, lai maksātu aizdevumu, algas, citus izdevumus, rēķina Jolanta. „Kā grāmatvede teicu — varu strādāt visur, celtniecībā, skolu valdē, bet tikai ne pārtikas uzņēmumā, tur neko nesaprotu. Bet nekad nesaki nekad!” viņa nosmej.

Uz atvadām, malkojot kafeju, Jolanta izstāsta apkaimes leģendu no 20. gadsimta sākuma. Te dzīvojuši divi brāļi, viens gan pazudis, iespējams, otrs nogalējis. „Otrs brālis gāja piepelnīties uz Rīgas ceļa. Kad zemnieki aizbrauca ar sviestu un taukiem uz Rīgu un brauca atpakaļ ar naudiņu, viņš laupīja,” stāsta Jolanta. Tā nu ceļš uz „Eglīšu” mājām no tagadējās šosejas iesaukts par Razbainieku ceļu.

Latvijā pītie grozi ceļo uz Japānu

Reizi divarpus līdz trīs mēnešos Lolita Tutāne saiņo sūtījumu uz tālo Japānu — Uzlecošās saules zemē iecienīti latviešu amatnieku pītie grozi un šūpulīši. Pašai Lolitai izdevies nopīt vien mazu groziņu — lielākiem darinājumiem pietrūkst pacietības: „Nav man domāts, grūti arī klūdziņu nolocīt, man ir jāskrien un jāorganizē.”

Par spīti dižķibelei Lolita nesūdzas, lai arī pērn gada sākumā domājuši, kā būs, vai grozus vēl kādam vajadzēs vai tikai pašiem maizītei labi ja pietiks. „Parasti katru gadu laiks no janvāra līdz Lieldienām ir lēnāks, bet mums jau arī kādreiz jāatpūšas, visu gadu nevar skriet,” saka Lolita.

Intervijas dienā SIA „Pinumu pasaule” apritēja desmit gadi, bet Lolitas vīrs pinēju kursus beidzis jau 1985. gadā, kad arī lēnām sākuši. Dzīvojuši Lielvārdē, vīrs strādājis par kurinātāju un pinis. „Viņam arī tēvs pina, abi bija lieli makšķernieki, un, kad zivis neķērās, Daugavas malā krūmi bija, sagrieza kārklus un tētis parādīja, kā groziņu nopīt. Kā bizness mums tas ir 15 gadus.”

Vai ir viegli sākt savu lietu? Lolita par sevi spriež: „Nevis mēs sākām biznesu, bet bizness mūs. Vīrs pateica — es citu neko nemāku, bet atļauj man groziņu nopīt, un ar to viss sākās. Vienai draudzenei, otrai, iepatīkas, vēl vajag, noformējām individuālo darbu un sākām pārdot gadatirgos, ne tikai dāvaniņas taisīt.” Iepriekš viņa strādāja skaņuplašu un sporta preču veikalos.

Bez savas firmas zaudē lielu klientu

Firma nodibināta, kad „Rimi” pasūtījis paplātes, Tutāni uztaisījuši, devuši savu kvīšu grāmatiņu, bet uzņēmums varējis pirkt, ja piegādātājs ir reģistrējies kā PVN maksātājs, un arī citas formalitātes vajadzīgas. „Tā mēs lielo klientu zaudējām, viņi atrada citu firmu. Bet „Rimi” ir pie mums atgriezies.” Nozīme ir bijusi uzņēmējdarbības kursiem.

Pirms vairākiem gadiem „Pinumu pasauli” Brīvdabas muzeja gadatirgū ievēroja japāņi. Vēlāk „Grīvas mēbeļu” saimnieki iepazīstināja ar japāņu kundzi, viņa safotografēja piedāvājumu, un 2003. gadā sekoja pirmie pasūtījumi. Ļoti palīdz Lolitas angļu valodas prasme, viņa ir beigusi Rīgas 4. vidusskolu ar tās novirzienu, vēl pamācījusies un 90. gadu sākumā trīs gadus Anglijā kopusi vecu radinieku.

Japāņi ir perfekti klienti

Eksports uz Japānu no firmas apjoma nesasniedzot desmit procentus, taču Lolita uzsver, ka arī tas ir mazs pilieniņš valsts ekonomikā. Turklāt sadarbība ir augstā līmenī. „Tāda, ka var rādīt uzņēmējiem par priekšzīmi. Viņi sūta pa internetu perfektus pasūtījumus — bilde, izmērs, krāsa, daudzums. Tiklīdz ir nosūtītas pavadzīmes, naudiņa ir pretī,” priecājas Tutāne. Latvijas Pasts arī labi strādājot, prece pie japāņiem nokļūst nedēļas laikā. Japānā latviešu darinājumus tirgo trīs firmas, visvairāk tur iecienīti zaļie pinumi. Kad Lolita brīnījusies, ka japāņi gatavi tik tālu gabalu braukt un meklēt šos meistardarbus, viņi atbildējuši, ka pašiem pinēju amats ir izzudis. Vecvectēvi ir pinuši, senās ģimeņu bildēs groziņus var redzēt.

„Ļoti laipni, sirsnīgi, smaidīgi cilvēki,” par saskarsmi ar japāņiem teic Lolita. Kundze, ar kuru pirmo sākās sadarbība, reiz pat ciemos atvedusi žurnālistu ar fotogrāfu, un latviešu amatnieki aprakstīti mājas lietām veltītā žurnālā. „Mēs ne tikai pinam, bet arī paši audzējam klūgas, paši griežam, vārām, mizojam,” uzsver saimniece.

Sapnis par pinēju sētu

Tā ir ne tikai peļņa vienai firmai, bet arī devums valsts tēlam. Kamēr pat lieli uzņēmumi paziņo, ka viņi ar Latvijas vārdu pasaulē „nesmērēsies”, jo citur par mums sliktu vien domā, Lolitai ar vīru šādas domas ne prātā nav nākušas. „Nekā tamlīdzīga! Japāņu žurnāliste atbrauca otro reizi, mēs viņu pa laukiem izvadājām, jūru parādījām, citiem neesmu redzējusi tādu sajūsmu, redzot vāveres pa kokiem lēkājam un stirnu pa mežu skrienot. Tādas zemes kā mūsu daudz vairs nav, citur ķīmija sagrāvusi. Man Latvija ir mīļa, lai arī bija iespēja Anglijā palikt.”

Tiešais eksports Tutāniem ir tikai ar Japānu, bet Lolita zina, ka starpniekfirmas iepērk un ved pinumus arī uz Poliju, Norvēģiju, ir arī citas valstis. Un viņai ar vīru ir sapnis lauku mājās izveidot pinēju sētu, kur bērni brauktu un skatītos, kā top grozi, krēsli, šūpuļi. Lai amats neiznīkst.

No virtuves eksperimenta dzimis eksports

Draudzeņu, mākslinieces Ievas Deksteres un ekonomistes Elīnas Čīmas, darbošanās virtuvē, lejot ekoloģiski tīras sveces, pārvērtusies nopietnā biznesā. Iepriekš Ieva darbojās ar modi un interjeru, Elīna — kafejnīcu nozarē. Ziemassvētku laikā viņas ir tik aizņemtas, ka sarakste noris internetā. „Runātāja” ir Ieva, un e–pasts ceļo no ASV. „Vienmēr esam piedomājušas pie tā, ko ēdam un elpojam, kā rezultātā radās doma par ekoloģisku, ilgi degošu un gaumīgi iepakotu sveču ražošanu. Eksperimentēt sākām savā mājas virtuvē ar dažādiem materiāliem, līdz nonācām pie sojas vaska, kas attaisnoja mūsu liktās cerības,” stāsta Ieva. Veikalos nopērkamajās svecēs lielākoties izmantota nafta un sintētiskie materiāli.

Pamazām radās arī doma par biznesu, un pēc nepilna gada jaunās uzņēmējas pārdeva pirmo sveci. „Izkristalizējās nākotnes vīzija par dabīgu produktu līniju, un mēs ķērāmies pie darba, liekot lietā Elīnas stipro pusi — ciparus, kalkulācijas — un manas mākslinieciskās dotības. Rezultātā radās mūsu pirmā svece ar pīlādžiem un brūkleņu mētrām no kolekcijas „Naturella”,” teic Ieva. Nu viņas ražo četru veidu sveces ar deviņiem aromātiem.

Tieši Japāna ar savu kultūru un pieprasījumu pēc dabīgiem produktiem šķita pievilcīgs tirgus — tas tagad patērē 70% „Munio Candela” ražojumu. Risks, nopērkot biļetes uz Tokiju, lai piedalītos plašā izstādē, ir atmaksājies. Eksports rit arī uz Dāniju, Vāciju, Franciju, Itāliju, Īriju, Luksemburgu. No virtuves eksperimentiem izaugusī firma dod darbu sešiem cilvēkiem.

Ieguldīts ap 10 000 latu, iztiekot bez kredītiem. Elīna un Ieva savu biznesu sāka 2007. gadā līdz ar pirmajām nopietnajām krīzes pazīmēm, tādēļ nolēma būt piesardzīgas, rīkoties pakāpeniski, neiesaistot banku aizdevumus vai investētāju atbalstu. Ieguldot katrā jaunā produktā, viss tiekot izsvērts un pārdomāts divkārši. „Krīzes rezultātā esam iekārtojušas ražotni par pieņemamu īres cenu,” piebilst Ieva, uzsverot, ka pašreizējo situāciju viņas vērtē kā ļoti audzinošu.

Māris Puķītis / Foto: Rojs Maizītis no „Munio Candela” arhīva