Eklērus ēdīsim svētkos
Vita, 38 gadus veca: “Nejūtos īpaši droša par rītdienu, tāpēc pirmām kārtām jau esmu kļuvusi piesardzīgāka savos tēriņos. Kaut arī varu atļauties, atsakos no lietām, bez kurām spēju iztikt. Mazāk esmu sākusi pirkt arī bērniem. Viss kļūst dārgāks, bet naudas vairāk nav, un tas rada bažas un nemieru.”
Par naudu nejautāt!
“Vīrs ļoti jūtīgi reaģē, tiklīdz tiek skarts jautājums par naudu un tās tērēšanu. Pat nezinu, kā lai ar viņu par šo tēmu aprunājas, jo, sarunu sākot, viņš kļūst īgns, ar visu ir neapmierināts, nepārtraukti neomā.”
Krīze? Kāda krīze?
Agrita, 45 gadus veca: “Mana mamma kategoriski cenšas noliegt krīzes faktu un absolūti uz to nereaģē. Viņa dzīvo tāpat kā iepriekš, negatīvās ziņas laiž gar ausīm, ekonomēt, piemēram, uz elektrības rēķina, negrasās. Es saprotu, ka nevajag par krīzi pārspīlēti domāt, bet to ignorēt arī, manuprāt, ir nepareizi.“
Sajūtas kā bezizejā
“Manī ir nemiers, jo bail no atlaišanas. Piemēram, draudzene jau zina, ka viņus visus atlaidīs, bet vietā pieņems tikai dažus. Iet uz darbu un katru dienu raud, jo nezina, ko darīs turpmāk. Citu neko viņa neprot, turklāt vecums arī vairs nav tāds, lai kaut ko jaunu apgūtu. Esmu dzirdējusi, ka izmisumā kāds celtniecības kompānijas darbinieks pat izdarījis pašnāvību.”
No plāniem neatteikšos!
Elīna, 27 gadus veca: “Apzinos, ka krīze ir, taču nevēlos tai pakārtot savu dzīvi. Esmu pieradusi daudz strādāt un uzskatu, ka tie, kas sevi ir pierādījuši, nepazudīs. Nevēlos atteikties no plāniem, varbūt, pateicoties krīzei, pat izdosies veiksmīgāk īstenot ieceres. Piemēram, vēlos izremontēt dzīvokli, un krīzes dēļ negrasos to atlikt.”
Pret krīzi ar slotu!
“Saklausoties runas par daudziem, kas jau zaudējuši savu darbu vai kam tas draud, un vienlaikus sajūtot arī pesimistiskas notis priekšniecības vārdos, vienu dienu mani pārņēma absolūts stress un izmisums. Man ir kredīti, tāpēc, ja zaudētu darbu, nezinu, ko darītu. Par laimi, no šā izmisuma stāvokļa ātri vien izkļuvu: tajā pašā vakarā, savedot kārtībā mājas, arī manā galvā automātiski ieviesās kārtība un skaidrība. Sapratu, ka šī nav bezizejas situācija. Esmu laba darbiniece, tāpēc no manis neatteiksies. Ja vajadzēs – došos pati runāt ar priekšniecību, esmu gatava arī strādāt par mazāku algu, ja nepieciešams. Viss būs kārtībā!”
