Laikam visi baisie piedzīvojumi rod auglīgāku augsni laukos, jo arī šo stāstu piedzīvoja draudzene Inga nomaļos lauku kapos: „Viesojoties pie radiem, vienmēr bija brauciens uz kapiem, kas atradās patālu, un, ja jau varēju aizvizināt ar auto, tad bija arī kaimiņu sievas jāņem līdzi. Rīgā kapavietas nelielas, bet laukos jau vietu nežēlo, un dažai labai dzimtai kopjamais gabals lielāks nekā citam pilsētniekam dārzs. Tā nu apkopju radu kapus un grasāmies mājup, tādēļ dodos pēc kaimiņienes Mārītes tantes, kura vēl rosās ap savējiem. Viņas tuvinieki atdusas kapu vecajā daļā, aiz pussabrukušas kapličas, kur daudzām kopiņām vairs nav kopēju. Mārīte apmazgā rokas, un abas kopā dodamies uz mašīnu.
Pa ceļam viņa rāda uz kādu pamestu kapu: „Re, viendien gribēju aptīrīt šo, jo pavisam blakus krustmātei, nezāles nāk iekšā. Izravēju un sāku grābāt ar mazo grābeklīti, bet tas pienāk pilns ar kaut kādiem diegiem. Paceļu tuvāk pie acīm – tie tak gari sievietes mati! Nopurinu blakus lapu kaudzē, grābju vēl, bet šie nāk un nāk! Tad nu vienkārši aizkašāju un likos mierā.” „Kādi mati? No kurienes tie radušies?” neizpratnē jautāju.
„Tak zeme staigā un ceļ mironīšus uz augšu. Kā akmeņus uz lauka,” Mārītes tante atbildēja. Pēc šis reizes vairs nekad pat dienā nespēju viena uz kapiem aiziet. Ja paklupu aiz kādas saknes, tad vienmēr šķita, ka tas noteikti bija cilvēka kauls, kaut atpakaļ nekad neskatījos. Baidījos. Ejot burtiski jutu tieši zem pēdām cietākas vietas, kas šķita gandrīz līdz virszemei uzniruši nelaiķi.”
