Var dažādi vērtēt uzņēmēja un ekonomista Jāņa Ošleja tēzes par lata devalvācijas nepieciešamību, tomēr Ošleja publikācija žurnāla „Rīgas Laiks” februāra numurā, kas iznāca aizvadītajā nedēļā, diezgan labi argumentē tēzi, kāpēc Latvijas valdībai tomēr vajadzēja būt nesaudzīgākai „Parex bankas” gadījumā.
„Kad Kazahstānas valsts pārņēma banku BTA… kas bija iekļuvusi līdzīgās grūtībās kā mūsu „Parex”, tā uzspieda bankas kreditoru apvienībai parādu atlaišanu 66 procentu apmērā, sakot, ka valsts pienākums nav segt privātā sektora zaudējumus… Protams, kreditori šādos brīžos nav priecīgi. … Protams, visjaukāk ir saņemt gan paaugstinātu peļņu, gan panākt, ka vienkāršie kazahi caur nodokļiem sedz zaudējumus. Eiropas konkurences komisāre Nellija Krūsa uzstāj, ka, ja banka saņem valsts atbalstu, tad zaudējumi ir jāsedz nevis nodokļu maksātājiem, bet bankas akcionāriem un kreditoriem. Ja nodokļu maksātāji vienkārši sedz bankas kreditoru prasības, tad šādi kreditori gūst negodīgu atbalstu. Tā ir valsts nozagšana…” Citiem vārdiem sakot, Latvijas valdība , uzņemoties „Parex” saistības, ignorējusi citu valstu pieredzi un konceptus. Kāpēc? „ Latvijas valdība acīmredzot cer, ka pārējā pasaule novērtēs latviešu godīgumu un kārtīgo raksturu un atsāks mūs kreditēt, tā ieliekot pamatu ekonomikas izaugsmei. Diemžēl finanšu tirgu analītiķi labi saprot, ka valstis bankrotē nevis vāja rakstura dēļ, bet tāpēc, ka nespēj norēķināties. Kazahstānas lēmums neatdot BTA kreditoriem viņu naudu, uzlabo Kazahstānas maksātspēju, Latvijas lēmums atmaksāt visus ārvalstu kredītus pasliktina Latvijas maksātspēju. Tāpēc starptautiskajos tirgos varbūtība, ka Latvija neatdos savus parādus, mērīta kā CDS indekss, tiek vērtēta kā divreiz lielāka nekā Kazahstānai. Tas viss, neraugoties uz mūsu centīgo iztapšanu”. Protams, Ošleja Latvijas salīdzinājums ar Kazahstānu nav sevišķi korekts (resursi, ārējās tirdzniecības bilance utt.), tomēr sava loģika ir.
Par nedēļas otru citātu izvēlējos nekustamo īpašumu darboņa Edgara Šīna teikto intervijā laikrakstam „Latvijas Avīze” (02.02.2010.). Izteikties kritiski par banku politiku Latvijā nav nekas oriģināls, tomēr „Latio” šefs norāda uz mazāk pamanītām niansēm: „Otrā problēma, ka, bankām pārņemot ļoti daudzus nekustamos īpašumus, tirgū vairs nevarēs nopirkt naudu atrauti no nekustamā īpašuma. Gribi pirkt ēku no mums? Tad aizņemies naudu no mūsu bankas. Tas nozīmē, ka banku ietekme kļūst lielāka un viņu lobijs varenāks… Ja potenciālajam īpašniekam ir sava nauda – lūdzu, uz priekšu. Pārsvarā viņš tomēr plāno aizņemties. Bankām viņam nepārdos par tik, cik varētu nopirkt par skaidru naudu. Tas būs dārgāk”.
Daugavpils – laipni lūgtas, piesārņojošās ražotnes!
Savukārt kaut ko pavisam dīvainu aizvadītajā nedēļā dzirdējām no Daugavpils bijušā mēra, tagad vicemēra Ritas Strodes (LLP/LC). Uzsvērdama pilsētas atvērtību jauniem rūpniecības projektiem, Rita pazobojas (?) par bailīgajiem rīdziniekiem: „Manuprāt, tā ir liela muļķība. Nesen televīzijā rādīja, ka cilvēki uztraukušies, ka, pārkraujot ogles, sniegs kļuvis melns. Nu un tad? Šodien melns, rīt būs atkusnis, un atkal būs labi” („Latvijas Avīze” , 05.02.2010.). Runa, Ritas kundze, ir nevis par sniegu, bet ko mēs elpojam un kas nosēžas plaušās uz mūžu… Lai gan Daugavpilī varbūt ir savādāk. Ticamāk gan, ka Strode ķēmojas pakaļ savam partijas bosam Šleseram.
