Pārsteigti vīrieši ielās

Nedēļas sākumā man gadījās ķeza – izvirzījies disks mugurkaulā tā nospieda nervu kūlīti, ka labā kāja vienkārši atteicās darboties un pilnībā zaudēja jutību. Sajūta traka, un ārstēšanās acīmredzot būs ilga. Katru rītu steberēju uz slimnīcu, veicu procedūras un tad dodos uz darbu. Jāteic, laikapstākļi nav manā pusē un ar būtībā paralizētu ekstremitāti ķepurošanās pa šaurajām, slidenajām stigām starp namu fasādēm un sniega kupenām ir visai baiss pasākums. Taču kaut kā esmu iemācījusies pārvietoties. Interesantākais, ka nācās piefiksēt divas ļaužu grupas, no kurām agrāk veselīgs pašsaglabāšanās instinkts bija ļāvis izvairīties. Pirmā grupa ir mazākumā, bet tādam uz kājām slābanam radījumam kā es tik un tā ļoti bīstama. Tās ir jaunas, saposušās sievietes uz ļoti augstiem papēžiem, kuras ar šausmu izteiksmi sejā un labākām līdzsvaram viegli paplestām rokām mazmazītiņiem solīšiem steberē vēl nestabilāk par mani, turklāt vēl ik pa brīdim saslīdot un bīstamai sazvārojoties. Tomēr otra grupa sava daudzskaitlīguma dēļ ir daudz briesmīgāka, un tie ir Vīrieši. Vīrieši pa šaurajām taciņām vienkārši IET. Ja vēl viņi soļojot sarunājas pa telefonu, ir darba kombinezonos, nes montiera somas vai vadu rituļus – tad viņi ir vēl baisāki, jo strādā un ir nevis vienkārši Vīrieši, bet Svarīgi Vīrieši. Tikpat nesatricināmi dragājoši izskatās jaunie džeki ar kapučjaku, uzrautu līdz uzacīm, un dūrēm noļukušu bikšu kabatās. Acīmredzot līdz šim pat nedomājot un nepiefiksējot savu darbību, esmu palēkusi malā un pēc tam, kad Vīrietis kā varena upe paplūdis garām, atkal uzlēkusi uz ietves un devusies tālāk. Nudien, pirms traumas šādu savu rīcību neesmu iepriekš apzinājusies! Nu nonācu trakā situācijā – kāja neklausīja, un kupenā iekāpt, lai padotu ceļu, es nemaz nespēju. Man nācās palikt Vīriešiem ceļā. Tad nu mizanscēna izskatās šāda: pa sniegā iemītu taku viens otram pretī tuvojas Vīrietis un es. Vīrietis, protams, gaitu nepalēnina, malā neparaujas, tarānveidīgi tuvojas, taču pēdējā mirklī pamana, ka es joprojām traucējoši atrodos ietves vidū. Es šajā mirklī, skaidri zinot, ka kāju pārcelt sniegā nevaru, uz ledus kāpt bīstos, saspringstu, lai noturētos, ja Vīrietis tomēr tupinās ceļu kā caur tukšu gaisu. Nē, viņš tomēr saminstinās, pamatīgi apjūk, paiet malā un palaiž mani garām. Tik tiešām, grūdis nav neviens, bet nu samulsums sejā bija teju vai katram pretimnācējam, sak’, kas, tas sievišķis ir jucis prāta? Tik speras uz priekšu! Ko, vai neredz, ka Es, Vīrietis, eju?

Šorīt jūtu, ārstēšanās ir iedarbojusies, es nu jau spēju ceļgalā pacelt kāju uz augšu un attiecīgi ielēkt kupenā, kad Vīrietis nāk. Pasaules kārtība ir atjaunojusies.

Ja neticat, izdariet eksperimentu – ja uz ielas pretimnācējs ir vīrietis, iedomājieties, ka esat Sieviete, Dāma, Trauslāka Būtne vai kas cits tāds, kas būtu pelnījis mazliet pieklājības un maiguma. Redzēsiet, cik apjucis un neapmierināts būs gandrīz katrs pretimnācējs, un savukārt uzgavilējiet par katru puiša cilvēku, kurš laipni dos ceļu. Jo tas nozīmē, ka cerības uz Lielisko nav zudušas!