Latvijā pazīstami krievi par 16.martu

– Pret leģionāru piemiņas dienu man ir atšķirīgas jūtas – no vienas puses labi saprotu, ka cilvēki, kuri tajā traģiskajā laikā, kad izšķīrās jautājums par dzīvību un nāvi, tika piespiedu kārtā iesaukti vācu armijā. Šo dienu viņi atceras, bet jautājums – vai kā traģēdiju vai kā varonību?

Ja kāds šajā dienā atzīmē leģiona dibināšanu un varonību, tad tas manī izraisa riebumu, un es varu paskaidrot, kāpēc. Neraugoties uz to, ka gan Hitlera, gan Staļina režīmi ir vienlīdz nežēlīgi upuru priekšā, konkrētā vēsturiskā perioda notikumi tika starptautiski izvērtēti Nirnbergas tiesā, un visa pasaule zina, ka piedalīšanās nacistiskās Vācijas frontes pusē nav varonība.

Var atrast argumentus un saprast tos latviešus, kas tūlīt pēc neatkarības zaudēšanas 1940. gadā un Staļina represijām iestājās leģionā. Diemžēl leģionā stājās arī pēc vācu geto un masveida slaktiņiem Rīgas mežos. Tie, kas gāja leģionā, nedzīvoja vakuumā, tāpēc nevarēja nezināt par nacistu izrēķināšanos un slepkavībām, tāpēc iestāšanos slepkavu rindās es nevaru pieņemt kā varonību.

Cilvēku galvās joprojām ir vēsturiska putra, nav skaidras morālas nostājas, darbojas princips: mūsējie, jūsējie. Kādu dienu es runāju ar gudru, foršu četrdesmitgadnieku, un viņš teica: „Ja es dzīvotu tajā laikā un redzētu represijas, es arī iestātos leģionā.” Atbildēju: „Bet vācieši taču arī ierīkoja geto un šāva cilvēkus.” Vīrietis atbildēja: „Jā, bet latviešus neaiztika.” Kad dzirdu kaut ko tādu, man mati ceļas gaisā. Tā ir akmens laikmeta psiholoģija.

Dmitrijs Smirnovs: „16. marta un 9. maija svinētājiem viens ienaidnieks – nabadzība!”

– Uzskatu, ka kāds ar nolūku cenšas politizēt sāpīgus jautājumus. Senajiem romiešiem bija izteiciens: „Sadali un pārvaldi.”  Nav nepieciešams karot ar kaimiņvalsti, pietiek, ja tā strīdos un politiskos konfliktos tiek sašķelta no iekšpuses. Pēc tam ar valsti var darīt, ko grib. Man ir aizdomas, ka pēc šāda principa tiek izmantota Latvija; ir cilvēki, kuriem izdevīgi uzkurināt naidu starp krieviem un latviešiem. Ja paraugāmies apkārt, ko redzam? Darba nav ne krieviem, ne latviešiem – cieš visi. Šajā laikā vajag apvienoties, nevis prātot, kurš ir okupants, kurš - varonis; murgs kaut kāds!

Ir jādomā, kā kopā dzīvosim tālāk, jāmeklē labais, vienojošais. Kāda jēga no šīm sarunām par ziedošanos tautas labā 1940. gadā, ja latvieši izmirst vai aizbēg tagad. Nav izslēgta arī versija, ka kāds ar ekonomisko krīzi grib attīrīt teritoriju. Kamēr tas tiek darīts, krievi ar latviešiem naidojas savā starpā, bet tie trešie stāv malā, priecājas un zina, ka būs uzvarētāji. Nacionālisti ir visstulbākie cilvēki pasaulē, jo viņi tiek izmantoti naida kurināšanai. Mums visiem ir viens ienaidnieks – nabadzība.

Arī 9. maiju daži politiskie spēki izmanto kā reklāmas kampaņu, bet tie svētki un veterāni viņiem ir vienaldzīgi. Tas pats ir ar 16. martu, bet cilvēki tik un tā uzķeras. Vienkāršāk ir uztaisīt lētu skandālu nekā risināt problēmas.

Evija Hauka/Foto: LETA