Sapnis par frizieri

Vēl vakar paskatījos uz sevi spogulī. Jo sevišķi uz matiem. Frizētavā nav būts, ak vai, cik ilgi! Kas gan var būt vienkāršāks, kā doties pie savas frizieres, ja maciņā ir pietiekami daudz naudas. Tomēr tā nu sanācis, ka pagājušajā mēnesī burtiņu mazāk sarakstījies un atbilstoši tiem arī latiņu makā mazāk. Bet vai tas ir iemesls saskumt? Atcerējos teicienu par brīnumiem un uzsmaidīju savam spoguļattēlam. „Es gribētu šoreiz drusku garākus matus šeit, bet īsākus šeit,” pie spoguļa stāvot sev teicu. Tad manī ierunājās reāliste. „Nu nezinu gan, kā to varētu dabūt gatavu — algas diena vēl tik tālu un aizņemšanās limiti izsmelti! Tu labi zini, ka mājinieki nepiekritīs tev griezt matus, bet, ja to mēģināsi darīt pati, tad pie laika iepērc krāšņu lakatu, ko nenoraisīt, pirms mati ataugs. Un atceries — tev mati aug ļoti lēni!”. „Es tomēr atļaušu sev pasapņot. Jo brīnumi taču notiek.”

Nākamajā rītā, kad gatavojos nobeigt rakstu, atskanēja kolēģes balss: „Vai kāds vēlas bez maksas nogriezt matus? Mācību frizētavā steidzami nepieciešama kliente.”

„Un ko es tev teicu par brīnumiem!” uzvaroši paziņoju savai skeptiskākajai pusei. Kolēģi, līdzīgi manai iekšējai ņurdētājai, atcerējās gadījumus, kad topošās frizierītes neglābjami samaitājušas kāda puiša galvasrotu un nākamā dienā jauneklis bijis spiests noskūt matus.

„Es ticu, ka tikšu pie brīnišķīgas frizūras!” paziņoju un sazvanījos ar topošo friziermeistari. Dodoties pie viņas, nopirku šokolādi. „Ja viņa izbojās tev frizūru, atstāj to sev. Tā remdēs tavas bēdas,” mana iekšējā skeptiķe bija praktiska.

Mācību frizētavā biju pirmo reizi. Man tur iepatikās uzreiz. Jaunas meitenes un puisis pasniedzējas uzraudzībā apkalpoja savus pirmos klientus. Kam vēl klienti nebija atnākuši, trenējās uz mākslīgajām plastmasas galvām ar matiem. „Tās nocērt frizētavās klientiem, kas nav gatavi maksāt dzeramnaudas,” pie sevis iesmēju.

„Es savā mūžā esmu divreiz klientam iegriezusi ausī,” pasniedzēja stāsta puisim, kurš frizē pusmūža kundzīti. „Ja tā gadās, tad noteikti brūce jānodezinficē,” turpina frizieru skolotāja un ierāda jauneklim drošākos veidus, kā izvairīties no iegriešanas ausīs, vai pat to nogriešanas. Puiša kliente tikai smaida. „Viņa ir drosmīga. Ekstrēmiste,” saka jauneklis. Par to nu viņš ir pārliecināts, jo šī dāma ir topošā friziera mamma. Frizūra izdodas eleganta.

„Man varat krāsot arī kādu zaļu vai zilu svītru,” saka cita kliente, kas ir vecmāmiņas gados. Tomēr ar skolotāju kopā jaunā frizierīte izvēlas ne tik avangardisku matu krāsu. Meitene ieskatās savos pierakstos, pakonsultējas ar skolotāju un krāsošanas darbi var sākties. Viņas kliente pošas sestdien uz balli un, domājams, būs elegantākā dāma savā vecuma grupā. „Mazmeitiņ, vai tu esi ēdusi? Tu drīz nāksi mājās? Ak, tikai desmitos? Vajadzēja man paņemt līdzi priekš tevis kaut ko ēdamu,” drosmīgā kundze izrādās ļoti mātišķa vecmāmuļa šīs mācību frizētavas darbiniecei, kas atnākusi paskatīties, kā praktikanti frizē viņas omi.

Mana meistarīte cenšas un visu dara „pa smalko”. Kā visi šeit strādājošie jaunieši viņa tiecas kļūt par visaugstākās raudzes meistari. Vēl gan kustības nav kļuvušas automātiskas un skolotājas padoms noder. Brīžam liekas, ka viņai nedaudz trīc rokas. Tomēr rezultāts ir lielisks. Paraugos spogulī un ieraugu sevi tādu, kā vakar iztēlojos. Arī manam vīram šī frizūra patīk labāk, nekā pierastā. „Brīnumi notiek, ja tiem tic. Jo vairāk tic, jo vairāk notiek,” es saku savai iekšējai skeptiķei. „Tāpat kā ar Lieldienu zaķiem.”