Līdzpārdzīvojuma sajūta un iespēja emigrēt samazina pašnāvību skaitu

Š­ādu viedokli, komentējot pašnāvību skaita samazinājumu pērn pretēji iepriekš prognozētajam pieaugumam, aģentūrai BNS pauda Krīzes centra "Skalbes" psiholoģe Inese Ruka.

Speciāliste uzsvēra - jo vairāk cilvēku sāk dalīties savā pieredzē, ka arī viņiem ir grūti un ilgstoši nav darba, bet ir vēl kāda izeja, jo tas ir lielāks psiholoģiskais atbalsts.

"Es pieļauju, ka daļai cilvēku tas ir bijis noderīgi, jo nav tās izolētības sajūtas, ka es vienīgais tagad esmu pilnīgā bezizejā. Tādā ziņā tie personīgie stāsti, kas ir atklāti gan masu medijos, gan savstarpējās sarunās, savā ziņā ir devuši sajūtu, ka ir iespējams meklēt risinājumu. Tie vēsta, ka ne man vienīgajam darbs ir zaudēts un nekas nav palicis, arī citiem ir tā. Ja ir kāds, kas ir atradis izeju, tas dod pozitīvu ieguldījumu, motivāciju un cerību, ka arī man kaut kas var sanākt. Man liekas, ka tas ir nostrādājis," sacīja psiholoģe.

Savu artavu pozitīvajās tendencēs, visticamāk, ir devuši arī tie, kas savu problēmu risinājumu raduši emigrācijā un darba meklējumos citās valstīs. "Es, protams, negribu teikt, ka visi bija izvēles priekšā - izdarīt pašnāvību vai aizbraukt, bet konkrētajā situācijā viņi izvēlējās savu problēmu tomēr risināt," pauda Ruka.

Veselības ekonomikas centra apkopotie statistikas dati liecina, ka, neraugoties uz iepriekš prognozēto pašnāvību skaita pieaugumu, pērn Latvijā no dzīves labprātīgi šķīrušies 516 cilvēki. Salīdzinājumam - 2008.gadā tika reģistrētas 527 pašnāvības.

Jau tradicionāli daudz lielāks pašnāvību skaits reģistrēts vīriešu vidū, kas no dzīves labprātīgi šķīrušies aptuveni četras reizes biežāk nekā sievietes. Pērn pašnāvību izdarījuši 416 vīrieši un 100 sievietes.

Par labprātīgu aiziešanu no dzīves visbiežāk izšķīrušies cilvēki 45-49 gadu un 55-59 gadu vecumā - abās šajās vecuma grupās reģistrēta 61 pašnāvība. 54 pašnāvības reģistrētas arī vecuma grupā no 50 līdz 54 gadiem.

391 pašnāvnieks ir bijis darbspējas vecumā.

BNS

­