• Ar uzspiešanas metodi nebūs līdzēts. Piemēram, tu pārdzīvo, ka bērns neēd zaļumus. Padomā, ko citu tikpat vērtīgu viņš varētu ēst, lai tava sirds būtu mierīga, un piedāvā variantus, no kā izvēlēties. Tad tu ar mammas tiesībām saki: „Tev ir jāuzņem šādi vitamīni. Ja šajā variantā tu to negribi, kā tu gribi? Ja viņš niķojas un saka – nē, tad našķu arī nebūs.
• Ja bērns kaut ko neēd, vienmēr vajag pajautāt – kāpēc? Bērns māk runāt!
• Vari likt lietā maigās iebiedēšanas stratēģiju. Piemēram, ēdīsi vienas vienīgas bulciņas, kļūsi resns, pēc tam pašam būs grūti, nevarēsi paskriet. Protams, nav jācer, ka tas nostrādās tūlīt pat.
• Ja ir svarīgi, lai mazais no rīta apēstu auzu pārslu biezputru, iespējams, var sarunāt – tu katru rītu apēd piecas karotes, un par to tev būs tas un tas (kas bērnam patīk). Kāpēc ne? Galvenais, lai tas nepārvēršas sistēmā.
* Var vienoties – ja nedēļu noturēsies bez grabažēdieniem, tev bonusā būs kino, četras vakara pasaciņas no vietas utt. Lai bērnam būtu interesantāk, par katru izturēto dienu viņam var piešķirt uzlīmīti. Ja izvēlies šo metodi, svarīgi saprast, vai spēsi neizdarīt to, kas bija solīts, ja bērns norunu tomēr nepildīs.
* Ja negribi, lai bērns vakarā ēd baltmaizi, jo ir izsalcis tāpēc, ka nav gribējis ēst vakariņas, gādā, lai maize bērnam nebūtu pieejama.
* Ja bērnam pusdienās piedāvā to, ko viņš ēd, un viņš no maltītes atsakās, skaidri un gaiši pasaki, ka nākamā ēšanas reize būs vakariņas. Cietsirdīgi? Bet tā tu nosaki robežas, kurās viņš var izvēlēties, un radi apstākļus, lai viņš izjustu sekas.
