Ritmu pavēlnieks Nils Īle
Pabijis pie šamaņiem Sibīrijā un Sāremā, mācījies pie sūfiju priesteriem Indijā, Ziemeļamerikas indiāņu burvja pavadībā veicis ceļojumu sapnī, dejojis ar marabū dziedniekiem Āfrikā... Mīlestība uz perkusijām Nila Īles pasauli ir darījusi plašu. Tas ir tik vienkārši – rokas pieskārieni nospriegotai bungu ādai – reizē maģiski un dziednieciski...
Ja tā padomā – ar ritmisku piesitienu mūziku ir pilna visa mūsu dzīve. Gan tad, kad naktī klausāmies lietus lāšu bungošanā pa jumtu, gan tad, kad ar pirkstiem kādai melodijai līdzi sitam ritmu uz virtuves galda. Un, protams, svarīgākais un smalkākais ir dzīvības instruments – sirds, kuras ritms nojaušams vienīgi asinsvadu pulsācijā caur ādu.
Mazs bērns, kad atrod ko bungojamu, uzreiz zina, kas darāms – vajag sist, radīt skaņu, vibrāciju – iekustināt pasauli, lai tā mainās, lai to iešūpo neredzami vēji. Basas kājas uz grīdas izdipina savu ritmu. Uz Nacionālās operas Lielās skatuves vēl nesen bija skatāma izrāde „Tango + Ceļojumi”, kurā, puantes noāvuši, baleta mākslinieki lika mums ieklausīties pirmatnējā soļu dipoņā. Lai gan dēvēta par modernu, šī deja ir ļoti pirmatnēja un noslēpumaina kā divu svešu cilvēku ritmu saskaņa.
Tāpat ir ar bungu perkusijām – jo mazāk pastarpinājumu, jo labāk. Nav vijoles lociņa, nav bungu vālītes, ir tikai roku pieskārieni nostieptai ādai, kuri skrien pār to kā plāna vidū izbiruši zirņi, izvilinādami mūziku un liekot noticēt tās nejaušībai.
Vērtīgās zemās frekvences
Kad vēl nebija izdomāti smalki mūzikas instrumenti un radioaparāti, vajadzība pēc ritmiskas muzikālas pulsācijas bija tikpat aktuāla kā tagad. Iespējams, cilvēciskas būtnes nepieciešamību izkustināt iekšējos ritmus atklās nākotnes mediķi. Un to nevar izdarīt ar kustībām vien, tam vajadzīga smalka, bet spēcīga plūsma, kas liek vibrēt ķermeņa enerģijas avotiem, tos attīrot un dodot jaunu spēku un prieku dzīvot. Iespējams, nezinot racionālu izskaidrojumu, mēs to nedefinējam kā nepieciešamību. Tikai dažu reizi nobrīnāmies, cik labi jūtamies pēc kāda koncerta vai aktīvas līdzkustības tīkamām mūzikas skaņām.
Perkusiju instrumentu spēle ar īpašu mīlestību tika pieņemta 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā. Tā sākās jau ar hipiju tieksmi pēc visa dabiskā, izmantojot senus elementus arī mūzikā – stabules un mazās, ar roku rībināmās afrikāņu bundziņas. Bet vēl ilgi pēc tam, kad Vudstokas ļaudis jau bija kļuvuši sirmi, cilvēki joprojām mitekļos, apģērbā, skaņās un krāsās labprāt ielaida eksotiskus, etnogrāfiskus motīvus no Āfrikas, Dienvidamerikas, Jaunzēlandes, Austrālijas, Indijas, Tibetas, kā arī daudz tuvākām, bet tikpat spilgtām vietām – Gruzijas un Somijas.
Pirms gadiem divdesmit aizsākušies, visur pasaulē notiek tautas mūzikas festivāli, tiek izdoti etnomūzikas albumi. Arī Latvijas gaisu regulāri ievibrē gan Sezārija Evora no eksotiskās Kaboverdes, gan Gorans Bregovičs no Bosnijas. Dizaina salonos tiek pārdotas Āfrikas melnkoka maskas un rituālu figūriņas. Cilvēki, izgājuši elektroniskās eiforijas džungļus, šīs vienkāršās lietas atkal atzīst par skaistām un vērtīgām. Šai mīlestībai nav racionāla skaidrojuma, bet arī mūsu sencim tāda nebija. Atstājot zīmolu drēbes upes malā, noliekot mobilo telefonu un iebrienot straumē, cilvēks ir tieši tāds pats kā tas pirmatnējais pirms daudziem tūkstošiem gadu...
Bungošanu ar pirkstiem pa nostieptu ādu vai citu materiālu, veidojot ritmu un mūziku, šķiet, pazīst katra tauta. Mūsu pašu grupas „Auļi” izpildījumā skan sens latviešu mūzikas instruments – celma bungas. Ilgu laiku par specifisku Altaja tautu instrumentu tika uzskatīts vargans – ar lūpu sitieniem ievibrējams instruments, taču, izrādās, tāds ir bijis arī senajiem latviešiem, tikai saukts citā vārdā – par zobugalu. Ar mūziku saistīti cilvēki atzīst, ka latviešu un citu ziemeļtautu etniskajā mūzikas mantojumā trūkstot zemo frekvenču skaņu, bet tieši tās ļoti labvēlīgi iedarbojoties uz cilvēka organismu.
Nils Īle, kuru uzskata par perkusionisma celmlauzi Latvijā, saka: “Zemo frekvenci pirmām kārām jūt ar kuņģi, ar vēderu. Un tieši zemais impulss iekustina arī visu pārējo. Vai tā būtu Indija, Gruzija, Brazīlija vai Kuba – šis ritms vienmēr ir savienots ar deju. Latvijā es jūtu interesi par šiem instrumentiem. Pēdējos folkfestivālos vairs nevaram iztikt bez džambī. Kad pirms gadiem divdesmit sāku ar to visu ņemties, mana primārā ideja bija nevis atvest uz Latviju Āfrikas kultūru, bet gan atvest instrumentu, ar kuru varētu pacelt augstāk dziesmas līmeni. Koklēm, balsīm, koriem un dančiem perkusijas pievieno tādu garšvielu, ka kājas pašas sāk cilāties... Tagad viss ir tik kompjuterizēts un mobilizēts, ka cilvēkiem zudusi brīnuma izjūta. Spēlēšana uz šiem instrumentiem dod sajūtu par atgriešanos pirmsākumos – kur vīri gāja medībās, sievas gatavoja ēdienu. Bet īstu veču vairs nav! Viņi sēž pie datora, un viņiem ir zuduši instinkti. Šie ritmi gan meitenēm, gan džekiem, kas mācās spēlēt, ir milzīgs atklājums. Viņš ar džambī izliek savu enerģiju, spēku! Vienlaikus gan iegūst, gan izlādē...”
Ceļa sākums
Nila ceļš mūzikā sākās ar dalību grupā „Inokentijs Mārpls” (sākotnēji to sauca par „Rietošo saullēktu”), kurā viņš spēlēja bungas. “Tad nāca laiks armijā, un bija vēl citas lietas, kāpēc biju šķirts no sabiedrības. Atgriezos, gribēju turpināt bundzinieka gaitas, bet sapratu, ka mana bijusī grupa ir jau nokomplektējusies un mani uztver tikai kā leģendu. Tad nodomāju, ka veidošu kaut ko jaunu. Par labu perkusijām, iespējams, mani noskaņoja arī tas, ka bungu skaņa man vienmēr ir likusies auksta. Bungas man asociējās ar jau zināmu standarta principu, kas nav apgāžams. Bet man bija vēlme spēlēt ar rokām. Toreiz gan neko diži nevarēju izvērsties – man bija tikai tādas mazas, garenas bundziņas, abos galos bungojamas.
Deviņdesmito gadu sākumā nokļuvu Vācijā, tur mani ieveda kādā salonā, nosēdināja pie džambī un teica – spēlē! To mirkli atceros precīzi – kā uzsitu ar roku, tā – bum... un man cauri izskrēja strāva. Tas bija klikšķis no pirmā pieskāriena. Man mirklī pielēca, ka tas ir mans, un es pat līdz šim brīdim neesmu no tā izārstējies.
Toreiz nopirku kongas, atvedu uz Latviju un savā nodabā kādu gadu spēlēju. Tajā laikā aktīvi nodarbojos ar ekotūrisma organizēšanu. Atbrauca liela vācu tūristu grupa, ar kolēģi nopelnījām kaudzi doičmarku. Tajā laikā uz Latviju bija atbraukusi arī muzikoloģe Vineta Lagzdiņa no Austrālijas. Zināju, ka Holandē viņai ir pazīstams perkusiju speciālists, pie kura viņa drīz dosies. Lielāko daļu nopelnītās naudas iedevu viņai, sakot: “Atdod perkusionistam un saki, ka es pie viņa drīz būšu!” Tā arī bija – aizbraucu un vairāk nekā mēnesi mācījos Holandē. Pēc desmit nodarbību cikla biju apguvis divus ritmus un tā nogurdinājis skolotāju, ka viņš teica: “Nil, tu uzdod pārāk daudz jautājumu – tinies uz Āfriku, man vairs nav ko tev teikt...”
Tobrīd uz Āfriku neaizbraucu, atgriezos Latvijā. Interesantā veidā ieguvu savas otrās kongas. Biju iegājis būvmateriālu veikalā un ieraudzīju tās tur stāvam – tieši tādas, kādas man vajadzēja! Izrādās, kongas kāds bija pasūtījis. Apvārdoju pārdevēju un dabūju tās sev.
Nākamā gada rudenī notika kino forums „Arsenāls”, kurā izrādīja Eizenšteina filmas – „Oktabrj” un citas, kuras es kinozālē ar perkusijām pavadīju kā tapieris. Uz šīm izrādēm bija atbraukuši arī cilvēki no Zviedrijas. Pēc nedēļas viņi man zvanīja, ka gribētu tādu priekšnesumu arī Stokholmā. Teicu: “Labi, par to gribu vīzu un biļeti uz Āfriku!” Viņi bija ar mieru. Viss gāja kā pēc programmas. Tagad Āfrikā esmu bijis jau vairākkārt.”
“Ko ieraudzīju, aizbraucis uz Āfriku? Ļoti daudz melnu cilvēku! Garus, īsus, resnus, tievus, un visus – pēc viena ģīmja un līdzības... Vai viņi spēlēja džambī? Nē, neviens! Toties teica, ka esot mani labākie draugi, un viņi gribot man palīdzēt. Apkārt ņudzēja dažādu izmēru morīši, un, pat ja es gribētu samainīt naudu, sapratu, ka uzticēties nevaru nevienam, jo viņus nevar atšķirt... Drusku sabijos. Naudu samainīju pats, piezvanīju uz aizrunāto viesnīcu, bet tur atbildēja, ka numuriņš neesot rezervēts, lai braucot atpakaļ uz Vāciju un rezervējot vēlreiz. Viens tomēr viesnīcu sarunāja, palīdzēja iemest mašīnā mantas, bet – tā negāja! Tad visi morīši saskrēja ap mašīnu un draudzīgi iestūma mani Āfrikā.
Viesnīcā nodzīvoju tikai divas dienas, tā tomēr izrādījās par dārgu. Tad noīrēju sev tādu kā mūra kvadrātu – bez elektrības, bez nekā. Nopirku gāzes plīti, matraci un dzīvoju nost. Visu laiku, ko pavadīju Āfrikā, es tieši vai netieši mācījos. Bija cilvēki, kuri man ierādīja tradicionālos ritmus. Kaut kādi mūziķi jau viņi bija... Vērtīgākais bija tas, ka iepazinu iedzīvotājus – kas viņi ir, ko dara, ko ēd... No viņiem var daudz mācīties – piemēram, to, cik apzinīgi viņi izturas pret saviem daudzajiem bērniem. Protams, arī tur ir izņēmumi. Bet viens gan ir forši – pie viņiem tikpat kā nepazīst skaudību. Pie mums – ja kādam iet labāk, tātad – viņš izdarījis kaut ko sliktu. Tur 10 procenti paļaujas uz Dievu, bet lielākā daļa – uz Allāhu. Ņemot vērā izrakteņu bagātības, tur cilvēks pēkšņi var atrast lielu zelta gabalu un mēneša laikā uzcelt villu, lai gan pirms tam dzīvojis krūmājā. Apkārtējie to uztvers – viņam Allāhs palīdzēja! Daudzsievība... Jā, ja viņš var uzturēt, tad apņem vēl kādu sievu. Bet nevarētu teikt, ka musulmaņi ar to baigi lielītos.
Būtībā – pirmoreiz turp aizbraucu, lai redzētu, kā viņi mazgājas, kā iet uz tualeti, kā uztver apkārtni. Nākamie braucieni gan bija specifiski – mācījos dejas, perkusijas, ritmus, braucu uz Senegālu pie skolotāja Žan-Marī Keita, kurš ir plaši pazīstams Āfrikas mūzikas aprindās. Viņš jau vairāk nekā 40 gadu (pašam ir septiņdesmit) ir veltījis džambī spēlēšanas tehnikai. Lai gan viņš runāja gandrīz tikai franciski, kaut kā tomēr sapratāmies.
Šos braucienus es varētu saukt par sapņu piepildījumiem. Man bija liela vēlēšanās nokļūt Āfrikā, Indijā, Sibīrijā. Un šī vēlēšanās bija gana stipra, lai piepildītos – caur koncertiem vai citiem notikumiem.
Ja pasaulei ļaujas, uzticas – ne jau bez piesardzības, bet ar atvērtību –, tad arī brīnumi notiek – gan cilvēkus satiec tādus, kādus gribējās satikt, gan daudz kas cits...”
Pie šamaņiem un dziedniekiem
Lai notiktu deja, vajadzīgs instruments, kas rada ritmu, vislabāk – rībināms. Gruzīniem šī rībināšana ir sveloša spēka pilna, somiem – daudz mierīgāka, bet ne mazāk dziļa un ietekmīga. Izsenis mūzika bijusi neatņemama sakrālo rituālu daļa, nereti bungu skaņas izmantotas arī ārstnieciskos nolūkos. Nils viesojies pie šamaņiem Sibīrijā, pie dziednieka Sāremā salā, pie priesteriem Indijā un marabū dziedniekiem Āfrikā. Gandrīz visi savā darbībā praktizējuši arī perkusionismu. Nils par to daudz stāstīt nevēlas, skaidrojot, ka, saskaroties ar maģiju, jābūt ļoti uzmanīgam. No vienas puses, viņu darbībā nekā pārdabiska nav – šie cilvēki balstās uz savām zināšanām, talantu un pieredzi. Bet, no otras puses, viņi dzīvo ar misijas apziņu, zināmu nolemtību.
“Nav labi līst šajā nolemtībā iekšā,” saka Nils. “Dziednieku pasaule ir tikpat interesanta, cik bīstama. Tas nav acu apmāns – kā, piemēram, burvju māksla. Šādi dziednieki pierāda, ka brīnumi ir tepat, acu priekšā. Varu apgalvot, ka 99,9 procenti satikto dziednieku ir gaiši ļaudis, kas strādā ar labajām enerģijām. Tomēr ir arī tādi, kas piekopj zemo maģiju. Bija amizanti viesoties pie šamaņa Sibīrijā, viņi tur vēl pēc labākajām padomju tradīcijām ir vienojušies brālībā, viņiem ir savi šamaņu priekšsēdētāji un brigadieri. Vīrs, ar kuru tikos, dziedināja ar bungu skaņu palīdzību un bija ļoti atraktīvs. Viņam patika āzēt visādus vāciešus un holandiešus, kuriem, ieraugot jurtas vien, jau palika vaļā mute. Gaišie dziednieki no cilvēciskā viedokļa ir ļoti atraktīvi un forši. Arī – punktuāli, jo jebkura ceremonija, rituāls vienmēr ir ļoti precīza darbība. Tā nav improvizācija.
Savukārt sūfiju priesteri Indijā darbojas kā ģimenes ārsti – vienkārši vīriņi baltās drēbēs. Viņiem gan bija savi perkusiju instrumenti, taču dziedināšana notika lielākoties bez tiem. Interesanti bija nokļūt pie marabū – dziednieka Āfrikā. Turp devos ar kādu vācu draugu, kurš pret šo dziedināšanu un maģiju izturējās skeptiski. Tad nu marabū, to nojauzdams, bez liekām ievadrunām noskaitīja gandrīz visu par vācieša dzīvi – ka viņi ģimenē ir divi dēli, jaunākais meklē vietu biznesā, bet šim vācietim neesot savas sievietes... Mans ceļabiedrs, protams, apstulba un sāka bijāties. Vēl redzēju, kā notiek zīlēšana ar gliemežvākiem, kā tiek mesti kauli. Marabū dzīve ir nošķirta no pārējās sabiedrības. Viņam ir vairākas sievietes, kas apdara mājas soli, kamēr viņš pats visu laiku velta tādai kā meditācijai. Tam ir pamats – viņš nemitīgi ir spiests aizlūgt par cilvēku, kurš pie viņa meklējis palīdzību. Vēl – ar instrumentiem, ar kuriem notiek dziedināšana, nekad netiek spēlēta deju mūzika. Tie tiek glabāti tikai noteiktiem mērķiem,” stāsta Nils.
Pārsteidzošs piedzīvojums Nilam bija pie Ziemeļamerikas indiāņiem – ceļošana sapņos. Šim mentālajam notikumam tiek izmantotas vienkāršas perkusijas skaņas. “Ja ļaujies, tās tevi ieved tādā kā transā, un tu domās ceļo. Šamanis ar tevi nepārtraukti sarunājas, viņš ceļošanu kontrolē, jo tās laikā tev jāveic konkrēts uzdevums. Mans uzdevums bija tikšanās ar saviem spēka dzīvniekiem – briedi, un, galvenais, lāci... ”
Nilam mājās ir maza skulptūriņa – melna dejojoša figūriņa. Tās pamatnītē ir iedobītes, kurās var ieliet spirtu, aizdedzināt, un tad šķiet, ka cilvēciņš dejo kaut ko rituālu, maģisku. Interesanti, ka figūriņu, vēl nepazīstot Nilu, izgatavojis Nila uzvārda brālis, tēlnieks Kārlis Īle. Nils dejojošo cilvēciņu ievērojis kādā izstādes atklāšanā un nodomājis, ka, plīst vai lūst, viņam šī figūriņa jādabū. Liels bija Nila izbrīns, izlasot autora vārdu – Kārlis Īle. Vēl lielāks izbrīns bijis, kad Nils mākslinieku ieraudzījis – abi bijuši neticami līdzīgi. Nekādus kopīgus radu rakstus gan neesot izdevies atrast. “Brāļi neesam, bet bračkas gan,” smej Nils.
Uz perkusionistu festivālu Rīgā bija atbraucis arī Nila draugs no Itālijas – Otello Metečena. Rīgā viņš ir vadījis meistarklases, mācot spēlēt indiešu tradicionālos instrumentus tablas, kubiešu kongas un turku darabuku. Ieraugot Otello, askētisku un vienkārši ģērbušos, nosēžamies blakus garmatainajam, rotām bagātajam Nilam, smejos, ka nekādi dreskodi perkusionistiem laikam nepastāv... Otello smej, ka viņam tiešām neesot tik atraktīvu aksesuāru. Gadus desmit viņš esot bijis mūziķis, bet tad izdarījis krasu pavērsienu un izmācījies par zobārstu.
“Tas ir vienīgi bizness, lai uzturētu ģimeni,” nosmaida Otello. Uz Latviju viņam izdodoties atbraukt reizi gadā. “Kad esi iesaistīts etniskās mūzikas stilā, kāds ir perkusijas, tev jāsastop un jāsaprot daudzas dažādas kultūras,” saka Otello. “Ja gribu spēlēt džambī afrikāņu manierē, man jādejo – kaut ar vienu kāju vai vēderu, bet jāapvienojas ar šiem cilvēkiem. Tāpat – ja dodos uz Indiju, man jābūt atvērtam. Mums nav vajadzīgs dreskods. Nav svarīgi, esi balts, melns, latvietis vai itālis... Ja es mēģinātu pielāgoties, tas būtu māksloti.”
Latvija Otello fascinējot ar to, ka šeit nepieciešamība pēc kultūras, kā arī iespējas ar to nodarboties esot stipri lielākas nekā Itālijā. “Itālijā, lai varētu nodarboties ar mākslu, jāiegūst superpopularitāte – jāiegulda daudz līdzekļu mārketingā un reklāmā, kas, protams, ne katram ir iespējams. Tāpēc daudzi iet manu ceļu – izvēlas maizes darbu, bet mākslinieciskas nodarbes atstāj vaļasprieka līmenī. Tomēr man perkusijas nozīmē daudz vairāk par hobiju.
Domāju, atšķirība starp mūsu zemēm ir arī tā, ka Itālijā cilvēkiem patīk augstākā līmeņa mākslinieki – slaveni režisori, rakstnieki... Mums gan ir arī daudz izklaidējošu, modernu, komerciālu lietu. Latvijā ir vairāk īstas mākslas, un tas ir ļoti svarīgi! Itālijā mākslinieks var būt tikai tad, ja tevi akceptē visa nācija.
Bet perkusijas man vienkārši patika. Es domāju par enerģiju, par īstu, fizisku enerģiju, kas jāatbrīvo. Un perkusijas ir ļoti labs veids, kā šai enerģijai piešķirt formu. Slikta enerģija ir, piemēram, agresivitāte. Bet tu vari to ielikt perkusiju upē un iegūt tiešām lielu spēku. Es spēlēju ne tikai prieka pēc... Tas ir kaut kas līdzīgs transam. Mans prāts vairs īsti nav šeit, manī ir kāds cits, kas dod norādījumus. Dažiem ir vajadzība pēc narkotikām. Perkusijas nav narkotika, tas ir simtprocentīgi dabisks adrenalīns, kas nāk no tevis paša.
Kā ārsts varu teikt – jā, perkusiju spēle tiešām izraisa zināmus bioķīmiskus procesus, jo spēlējot daudz jākustina ķermenis. Perkusiju bungas – džambī un kongas – ir visfiziskākais instruments. Tās spēlējot, tu veic tādu kā vingrošanu, bet tajā pašā laikā esi ritmā, kas nav dabisks. Sirds sitas ritmā – 1-2, 1-2, bet mūsu ritms var būt – 1-2-3, 1-2-3, 1-2-3-4-5. Tas viss kopā noved tevi stāvoklī, kas ir sava veida uzbudinājums, eiforija. Ne tikai rezonanse... Ko dara depresīvs cilvēks? Pareizi – neko... Bet, kad tu spēlē, tas ir kaut kas pretējs depresijai – tu kusties, vingro, tevī iekšā līst adrenalīns – no mugurkaula... Tu jūties stiprāks un esi laimīgi noguris – no satraukuma, eiforijas... Hormonu līmenis iet uz augšu. Ja runājam par perkusiju dziedinošo iedarbību – tā ir taisnība. Āfrikā ir zināma prakse, kā izārstēt cilvēkus bez medicīnas. Tikai ar bungu skaņām un deju. Manā pilsētā Itālijas dienvidos cilvēkus ar bungu skaņām ārstēja vēl pavisam nesen. Tā bija tarantella – zirnekļu deja, kas tiek pavadīta ar perkusiju. Pirms daudziem gadiem cilvēki par adrenalīnu neko nezināja, tikai vērtēja efektu un atzina to par labu,” ir pārliecināts Otello.
Brīvības smarža
Ieinteresētību par perkusiju iedarbību uz psihofizioloģiskiem procesiem piesardzīgi izrāda arī Latvijas medicīna. Uz nodarbībām pie Nila ierodas logopēdi, jo ir atzīts, ka izkopta ritma izjūta attīsta arī runas spējas. Dažādos projektos Nils ar savu perkusionistu grupu „Afro ambient” dodas pie bērniem skolās un bērnudārzos. Zemā, ritmiskā, ausij tīkamā skaņa, kas pilnīgi jūtami iedarbojas uz visu ķermeni, atver jebkuru. Pat ja viņš neko tādu vairs nedzirdēs gadus desmit, pozitīva pieredze būs ierakstīta mazā cilvēciņa atmiņā.
“Manā uztverē lielākā problēma ir mūsu izglītības sistēma, nostādījums – kas ir cilvēks, viņa sūtība, kā viņam jādzīvo. Tas atņem bērnam dzīvīgu redzējumu. Būtībā jau nekas nav mainījies kopš Romas laikiem. Mainās attīstības līmenis, bet valstiskā struktūra ir tā pati, tikai kļūst aizvien slīpētāka. Mēs aizmirstam, ka Zeme, pa kuru staigājam, ir dzīva,” saka Nils.
Īpaši labvēlīgas kongu un džambī pulsējošās skaņas esot ziemeļu sievietēm, kurām, pēc dažādu mācību atziņām, zemākās čakras esot visvājāk attīstītas. Perkusiju ritmi tās atverot. Nils spriež, ka, iespējams, tāpēc spēlēt šos instrumentus nākot ļoti daudz sieviešu. Viņš apgalvo, ka, sākot spēlēt, var just mostamies iekšējo enerģiju. Skaņas, pamostoties kundalini enerģijai, kāpj augšup. Daudzi koncerti, kas sākušies tradicionāli stīvi, skanot perkusijām, pārvēršoties dejojošu faunu un nimfu orģijās. Pulsējošās skaņas cilvēku atver dejai, un, ja vien viņš nav iekāpis smagā dzelzs rāmī, kājas sāk cilāties un viss ķermenis pakļaujas plūsmai, ko nediktē prāts, bet kāda iekšēja dziņa. Un šī dziņa smaržo pēc prieka – kāda gan vēl smarža varētu būt brīvībai? Interesantākais ir tas, ka cilvēks it kā dejo pats ar sevi, precīzāk, dejo divas tavas puses – vīrišķā un sievišķā. Tajā brīdī nav vajadzīgi nedz agrāk iedresēti deju soļi, nedz arī partneris. Perkusijas vilinājumam tu vari ļauties viens, divatā, trijatā vai pat barā – tam nav nozīmes, jo šajā brīdī tu esi pilnība – tu dejo ar sevi, ar savu sirdi, ar visu pasauli, ar kosmosu, ar savu pirmatnējo aizsākumu, ar kādu senu atmiņu un šodienu. Ko tur liegties – tas ir brīnišķīgs piedzīvojums...
