Raksts, kura dēļ raudāja Šlesers

Mēdz teikt, ka ābols nekrīt tālu no ābeles, ar to domājot bērnu iešanu savu vecāku pēdās vai vismaz kādu rakstura iezīmju un vaibstu pārmantošanu. Tāpēc nav brīnums, ka, iepazīstot publisku cilvēku, vispirms gribam zināt ne tikai par viņu, bet arī par viņa vecākiem un ģimeni.

Kopš uznācis uz politiskās skatuves, Ainārs Šlesers atšķirībā no daudziem kolēģiem nekad publiski nav stāstījis par savu pagātni. Pat vaicāts intervijās, viņš jautājumu ignorējis, vien norādot, ka agri sācis pelnīt, tirgodams dažādas no Polijas vestas deficīta preces, jo māte par ģimeni gādājusi viena pati, mācījies Rīgas 25. vidusskolā un sportojis. Bet citādi savu publiskā cilvēka jeb „buldozera” biogrāfiju Šleseram labpaticies sākt nevis ar mazā zēna Leščinska (Šlesera uzvārds līdz 1992. gadam) atmiņām, bet gan ar varonības pilno stāstu, kā devies studēt uz Norvēģiju un nopelnījis savus pirmos miljonus. Ak, jā — vēl pirms Rīgas Domes vēlēšanām pagājušajā gadā interneta tīmekļos „paspruka” Ainārs jaunieša gados Austrumu cīņu pārstāvja tērpā, kas vēlāk gan izrādījās smalks priekšvēlēšanu kampaņas triks. Atkal — no cerētās politiķa cilvēciskās puses — nekā! Jāpiebilst, ka pat pieredzējuši žurnālisti pēc tikšanās ar Šleseru mēdz brīnīties, cik ļoti viņš spējis sevī nomaskēt cilvēku, it kā pastāvīgi sēdētu zem „stikla kupola”.

Lai meklētu Aināru —„cilvēku”, Kas Jauns nesen devās uz Ērgļiem — pilsētu, kurā līdzās politiķa tuviniekiem un ģimenes laikabiedriem, kā izrādās, gandrīz 40 gadu dzīvo arī kāda baisa leģenda… Kas Jauns guva apstiprinājumu, ka šausminošie notikumi tajā nav tikai ļaužu valodās izfantazēti, bet gan vistiešākajā veidā saistīti ar Šlesera tēvu un ilgus gadus cītīgi slēpti, pateicoties korekcijām Valsts arhīvā. Kas Jauns guva apstiprinājumu, ka Leščinsku sakarā valsts arhīvā bez pēdām pazudušas vismaz divas krimināllietas, tādā veidā gādājot par Šlesera kā politiķa labo vārdu…

Bēgļi no Ludzas

„Neko sliktu par Aināru gan nerakstiet…” vēlā vakara stundā, stāvēdama savas mājas durvju priekšā, šķiroties lūdz Veronika Pāpe — Ērgļu apriņķī visiem labi zināmā pensionētā skolotāja un „buldozera” Aināra Šlesera tēva Roberta Leščinska māsa. Līdz ar citiem Ērgļu iedzīvotājiem Kas Jauns sirmo kundzi uzrunājis pastāstīt par politiķa bērnību un tuvajiem cilvēkiem. Izdzirdot sarunas tematu, sirmgalves vaigs uz mirkli apmācas un acīs iezogas šaubas. Tikko nākusi no dobes un līdz krēslai vēl jāpaspējot sakopt vistas un cāļi. Runāšana varētu sanākt vienīgi vēlāk…

Vecākie ērglēnieši, kuri joprojām atminas Leščinsku senčus, domā, ka viņos ritējušas gan poļu, gan ebreju asinis. Visticamāk, priekšstats būvēts tikai uz vizuālās līdzības pamata. Monika — Aināra vecmāmiņa jeb tēva māte — bijusi stalta un izskatīga sieviete un stipri atgādinājusi poļu pani.

Ērgļu pusē Monika ar vīru Pēteri un abiem bērniem — Robertu un Veroniku — parādījušies pēc kara. Uzvārds Leščinskis Pēterim ticis no audžutēva, kurš viņu adoptējis. Ja zēns paliktu mātes uzvārdā, būtu audzis kā Britiks.

Kara laikā būdams lauksaimniecības nodokļu savācējs Ludzā (jeb vāciešu nodrošinātājs ar pārtiku), karam beidzoties, Pēteris ar ģimeni devies bēgļu gaitās.

Taču tālāk par Zaubi nav tikuši. „Un labi, ka tā,” šodien spriež Veronika, zinādama, ka cilvēki, tostarp viņu kalpone, kas paspējuši uz kuģi, gājuši bojā, kuģim uzsprāgstot. Jābrīnās, ka padomju varas garā „roka” Leščinskus pēc kara netika skārusi, līdzīgi kā daudzas citas vācu varai pietuvinātās personas, kas nonāca Sibīrijā. Jau tad pār Leščinskiem stāvējis kāds „sargeņģelis”.

Vairākus gadus ģimene nodzīvojusi Mazozolu pagastā, kur bērni arī skolojušies. Mācības Robertam diez ko neesot gājušas pie sirds, un viņš pamatskolu tā arī neesot beidzis, kamēr meita Veronika izskolojusies Cēsu Valsts skolotāju institūtā. Robertam labāk patikuši praktiski darbi, tāpēc laiku viņš īsinājis nevis pie burtnīcām, bet, piemēram, mājas priekšnama durvīs sadzenot kilogramu naglu. Padomju gados Leščinsku ģimene atceļojusi līdz Ērgļiem, kur strādājusi gan kolhozā, gan vietējā pienotavā. Vietējie smej, ka Pēteris bijis tik šiverīgs un viszinīgs, ka vienlaikus būtu varējis būt gan par advokātu, gan prokuroru. Droši vien šo īpašību dēļ vēl šodien vecāki ļaudis veco Leščinski mēdz atcerēties pēc viņa iesaukas — „vervelis”. Vecais runājis tik ātri — šāvis kā no „automāta” —, ka teikto vienmēr nācies atkārtot divas reizes, lai apkārtējie ko saprastu. Pēteris pieminēts pat Artūra Gobas biogrāfiskā apcerējumā, kurā rakstnieks atceras, kā kāds vīrs, vārdā Pēteris Leščinskis, pēc kara

Roplaiņos nodarbojies ar bēgļu aprakto mantu meklēšanu…

Leščinsku šiverīgums ne tajā labākajā nozīmē veco ērglēniešu atmiņās tiek pārcilāts arī saistībā ar pienotavu. Lopkopji, kas piegādājuši pienotavai pienu, nav varējuši saprast, kāpēc viņu nodotajai „mantai” ir tik zems tauku procents. Zinātāji stāstīja, ka šādi — apkrāpjot piena piegādātājus — radies liekais sviests, ko vēlāk pārdot. Kāds sirmgalvis Kas Jauns atklāj, ka šajā „ķēdē” bijis iesaistīts arī Leščinsku dēls Roberts (Aināra tēvs), kurš, strādādams uz pasta mašīnas, sviestu pienotavā savācis un nogādājis pircējiem citur Latvijā.

Sveicina un nepīpē

Aināra Šlesera vecāki viens otru satikuši sešdesmito gadu sākumā. Interesanti, ka, būdams Monikas dēls, Roberts arī par savu nākamo sievu nolūkojis tieši Moniku. Meitas uzvārdā — Meikšāni. Arī viņa nākusi no Ludzas puses. Veronikas kundze zina stāstīt, ka Monika beigusi piecas klases un iepazīšanās periodā strādājusi „uz krāna” (domāts — autoceltnis). Vēlāk — rūpnīcā VEF. Kāzas svinējuši 1964. gadā Ērgļos. Pēc trim gadiem Rīgā pasaulē nākusi abu pirmā atvasīte — meita Lolita. 1970. gada janvārī — dēls Ainārs. Līdz ar otrā bērna piedzimšanu Leščinsku ģimene pārcēlusies uz dzīvokli Rīgā, Aglonas ielā, kur Ainārs arī uzaudzis. Šobrīd dzīvoklis joprojām ir Leščinsku ģimenes īpašumā un tajā saimnieko Šlesera māsa Lolita Leščinska ar savu dēlu.

Bērnībā un pusaudža gados vasaras Ainārs pavadījis Ērgļos — sava tēva māsas mājā, uz kuru puisi atvizinājis zaļš moskvičs. Robertam auto ticis pirmajam, kad Aināram bijuši pieci gadiņi. Veronikas kundze atminas, ka to palīdzējuši sakrāt viņu vecāki no piena naudas. Tikai pēc gandrīz 10 gadiem uz auto kārta pienākusi Veronikai, un viņa savu sapni īstenojusi balta moskviča izskatā.  

Kaimiņi atceras, ka mazais Ainārs bijis pieklājīgs un citādi kārtīgs zēns — allaž sveicinājis, ne manīts pīpējam, ne citas muļķības darām. Kopā ar 10 gadu vecāko brālēnu Aigaru tepat upmalā (netālu no mājām ir Ogres upe) makšķerējuši vai uz īpaši ierīkotiem stieņiem vingrojuši. Lai neierautu lūpā āķi, Aināra makšķeres āķis bijis apjozts ar svina lodīti. Kā lielu pārdzīvojumu Šlesera tēva māsa atceras reizi, kad Ainārs, sešu gadu vecumā nokļūdams laukos, tā saēdies ērkšķogas, ka vēmis līdz ģībonim un nakti bijis spiests pavadīt slimnīcā. Kad tantei iegādāta mašīna, Ainārs labprāt viņu pavadījis arī uz mežu mellenēs. Viena tāda reize tantei palikusi atmiņā uz mūžu: „Tajā dienā Ainārs tieši piekodināja, ka gribētu tikt ātrāk atpakaļ uz mājām, lai pa televizoru skatītos filmu Nenotveramie atriebēji. Bet tieši tad mūs abus mežā sadzēla lapsenes — katram iekoda vismaz sešas! Un atpakaļceļā vēl apmaldījāmies un ilgi meklējām automašīnu. Tā ka no tikšanas agri mājās nekas nesanāca…” Toreiz izsprukuši sveikā ar nelielu pampumu un ārstniecības iestādi lapseņu dēļ meklēt nav bijis vajadzīgs. Šlesera tēva māsa smej, ka ar Aināru dzīvojuši draudzīgi un vienīgie strīdi sanākuši par mācībām. Būdama matemātikas un krievu valodas skolotāja, viņa vēlējusies savu brāļadēlu pamācīt arī vasarās, taču puisis nekādi nesot bijis pierunājams — kolīdz piesēdies pie grāmatām, tā uzreiz sagribējis vai nu ēst, vai gulēt.

Apprecas pēc četriem mēnešiem

Vikipēdijā „biogrāfijas” sadaļā par Aināru Šleseru lasāms: „Bērnību pavadījis Rīgā, Ķengaragā. Nodarbojies ar sportu, īpaši Austrumu cīņas mākslām. Šleseram ir vidējā izglītība, ko ieguvis Rīgas 25. vidusskolā.” Beidzis Rīgas Industriālo politehnikumu, no 1990. līdz 1991. gadam pavadījis mārketinga studijās Norvēģijas Kristīgajā tautas augstskolā. Mēģinājumi iegūt augstāko izglītību nav bijuši sekmīgi, lai gan no 1999. līdz 2002. gadam Šlesers studēja Latvijas Kristīgajā akadēmijā. No 1992. līdz 1994. gadam dzīvoja Norvēģijā, kur vadīja Latvijas informācijas un tirdzniecības centru un ieguva biznesa partnerus, ar kuriem kopā 1990. gadu vidū sāka uzņēmējdarbību Latvijā, sekmējot norvēģu mazumtirdzniecīcbas uzņēmumu ienākšanu Latvijā. Ar norvēģa Franka Varnera (Varner grupas īpašnieka) un uzņēmēja Viestura Koziola atbalstu Šlesers 1995. gadā Rīgā atvēra veikalu Dressman, kam sekoja universālveikals Centrs, tirdzniecības centri Mols, Dole, Alfa, viesnīcas Rīdzene un Latvija. Daļu šo īpašumu 1997. gadā jaunais uzņēmējs pārdeva, nopelnot 20 miljonu kronu jeb trīs miljonus latu. Tolaik — jau kā precēts vīrs.

Kā uzņēmējs Ainārs „dzima” ar Šlesera uzvārdu, 1992. gadā pārejot sievas Ineses Šleseres (Mis Latvija ‘91) uzvārdā. Tolaik pašam Aināram šķitis, ka „Šlesers” biznesa partneru mutēs izrunājas krietni vieglāk nekā „Leščinksis”. Pirms diviem gadiem intervijā sieviešu žurnālam Una (kāda sakritība — nejaušie „cilvēciskie zibšņi” Rīgas Domes priekšvēlēšanu kampaņas gaisotnē!) Šlesers piekrita publiski atcerēties, kā iepazinies ar Inesi, neslēpjot, ka tā bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena: „1992. gadā satiku Inesi, kura bija atbraukusi no Amerikas. Viņai jau bija nopirkta biļete atpakaļ uz Ņujorku. Man tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Un bija jādomā, ko darām — vai šķiramies, vai paliekam kopā Latvijā, vai braucam uz Ameriku vai Norvēģiju. Viss notika ļoti ātri, un es bildināju Inesi.” Iepazinušies jūlijā, gredzenus pāris mija jau tā paša gada novembrī.

Kādi ieroči?! Muļķības!

Tomēr ik pa laikam atradies kāds, kurš uzvārda sakarā nav ticējis politiķa salkanajam stāstam par izdabāšanu biznesa partneriem vai mīļotajai un meklējis „skeletu” paša Šlesera skapī, norādot uz viņa kriminālo pagātni. Piemēram, pirms 12 gadiem (kad Šlesers skaitījās Jaunās parijas līderis) laikraksts Vakara Ziņas vēstīja, ka 1986. gadā pret Aināru Leščinski — Rīgas Industriālā politehnikuma pirmā kursa audzēkni — bijusi ierosināta krimināllieta pēc Kriminālkodeksa 218. panta 2. daļas, kas paredzēja atbildību par šaujamieroču vai munīcijas realizēšanas noteikumu pārkāpšanu, par ko draudēja sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem. Pats Šlesers sarunā ar laikrakstu gan šādu pārkāpumu pilnībā noliedza, uzsvērdams, ka vienīgā saķeršanās ar likumu viņam bijusi vien pēc kāda pusaudžu kautiņa, kas vēlāk nonācis arī nepilngadīgo lietu komisijas redzeslokā.

„Ieroču” krimināllietu ierosinājusi toreizējās milicijas struktūrvienība, kas dežurējusi Rīgas ostu rajonā. Kā laikrakstam pavēstījis kāds Iekšlietu ministrijas augsta ranga ierēdnis, ierosinātā lieta izbeigta pēc Kriminākodeksa panta, kas noteicis lietas izbeigšanu, nododot personu sabiedriskajā galvojumā. Par Leščinski galvot uzņēmies kāds ietekmīgs iekšlietu struktūru darbinieks. Vakara Ziņas, balstoties uz drošiem avotiem, apgalvoja, ka krimināllieta tikusi iznīcināta neoficiālā ceļā (tolaik tas bijis iespējams par aptuveni 5000 dolāriem). Taču melnā darbiņa veicēji krimināllietas likvidēšanai bija pieķērušies pavirši — par tās kādreizējo esamību liecināja uzskaites kartīte un ieraksts reģistrācijas žurnālā… Vienīgais, par ko politiķis nebija melojis, bija kautiņš — laikraksta žurnālisti atrada, ka tas izcēlies gadu pēc šā notikuma (kad Leščinskis jau mācījies politehnikuma otrajā kursā). Kā liecinājusi Šlesera personīgā lieta mācību iestādes arhīvā, 1987. gadā sakarā ar starpgadījumu no skolas ticis pieprasīts raksturojums, kas nosūtīts uz nepilngadīgo lietu inspekciju. Raksturojumā cita starpā bijis minēts, ka „Leščinskis varētu mācīties bez trijniekiem, ja piestrādātu un būtu uzcītīgāks”.

Laikraksts izteica minējumu, ka tieši šīs lietas dēļ toreizējais Leščinskis apprecoties nomainījis savu uzvārdu pret sievas, paredzot, ka konfliktiem bagātā pagātne varētu traucēt karjeras izaugsmi neatkarību atguvušajā valstī. Tolaik vēl nezinot, ka ir kāda cita krimināllieta, kas Leščinsku uzvārdam varētu kaitēt vēl vairāk…

Sajūk prātā mīlestības dēļ

Par kādu 38 gadus senu atgadījumu ērglēnieši nemēdz runāt ar svešiniekiem. Tā teikt — pārāk delikāti, lai bāztu degunu svešās darīšanās. Kas Jauns pārliecinājās, ka vietējie, izdzirdot jautājumu par Robertu Leščinski, ieraujas sevī vai pat saknē nocērt tālāko sarunu, aizbildinoties ar sliktu atmiņu vai bažām par savu drošību. Tomēr skolas salidojumos, ballītēs vai citādos saietos, kuros tiek iedzerts un ir vēlme draugus pārsteigt ar kādu pikantāku stāstu, no leģendas nevairās.

„Izrādās, Šlesers ir mūsējais!” gandrīz ar lepnumu secina jaunākie ērglēnieši. Tomēr pati leģenda liek neticībā aizdomāties — vai tiešām cilvēks, kura dēlam ir ietekme valsts augstākajā politiskajā līmenī, spējis izdarīt ko tādu… „Ja tā, tautai tas noteikti būtu jāzina! Lai viss ir „pa godīgo” — informētai tautai ir mazāk iespēju kļūdīties!” žurnālam Kas Jauns pārliecināti pauž kāds gados jauns Ērgļu iedzīvotājs, aicinot beidzot noskaidrot, cik daudz ļaužu izrunātajos stāstos ir patiesības.

Bet leģenda, lūk, šāda! Noticis tas 1972. gadā — kad Latvijā noritējuši Skolēnu dziesmu un deju svētki. Tieši 30. jūnijā — dienā, kad Leščinsku meitai Lolitai apritējuši pieci gadiņi… Aināra tēvs Roberts, būdams 34 gadus vecs, neprātīgi iemīlējies kādā jauniņā medicīnas māsā un par spīti ģimenes esamībai viņu pat bildinājis. Sieviete attiecības vēlējusies pārtraukt, jo tās sākušas līdzināties apmātībai, par ko Roberts 19 gadu veco medmāsu… zvērīgi nogalinājis un ķermeņa intīmajās vietās izkropļojis. Lietas izmeklēšanā iesaistītas personas zinājušas stāstīt, ka slepkavība notikusi Juglas slimnīcas teritorijā un tā pastrādāta ar cirvi… Līķi Roberts Leščinskis paslēpis smagās mašīnas piekabē. Bēgot no nozieguma vietas, no automašīnas kravas kastes uz asfalta pilējušas asinis. Tāpēc drīz vien slepkava piesaistījis apkārtējo uzmanību un panākts. Iesākumā cilvēki domājuši, ka noķerts kārtējais malumednieks — tajā sezonā vēl bijis medību aizliegums. Taču patiesība izrādījusies šausminošāka... Leščinskis noķerts Suntažu teritorijā — pie Kangaru kalniem —, kur bēgot ar mašīnu uzskrējis Mazās Juglas upes tiltiņa margām, un nogādāts Ogres rajona milicijas iecirknī.

Lieki piebilst, ka tolaik par šādu nodarījumu vainīgajam draudēja nāves sods. Vai nu patiešām nopietnas slimības, vai labu sakaru dēļ (Aināra mātes tuvs radinieks ieņēmis augstu amatu Rīgas rajona milicijas struktūrās, un zinātāji apgalvoja, ka tūdaļ pēc Roberta apcietināšanas viņš ieradies Ogres iecirknī), Leščinskis atzīts par garīgi nepieskaitāmu un tādā veidā no augstākā soda mēra izsprucis.

Mīts vai patiesība? Jeb meliem īsas kājas

Aināra Šlesera tēva noziegumam veltīta arī epizode gaidāmajā Lato Lapsas grāmatā Šofera dēls Minhauzens, kurā cita starpā dokumentāri pierādīts, ka Roberta Leščinska pastrādātā slepkavība patiešām eksistējusi un izsekots krimināllietas liktenis Valsts arhīvā. „Izrādās, ne jau tikai pusaudža Aināra Leščinska krimināllieta vien var „pazust”, — arī citas ar tagadējo politiķi saistītās krimināllietas ne vienmēr sasniegušas savu mūžīgās atdusas likumisko vietu,” secina Lato Lapsa. Skandalozais rakstnieks izpētījis, ka Jēkabpils zonālajā arhīvā atrodas Latvijas PSR Tieslietu ministrijas Ogres rajona Tautas tiesas Krimināllietu alfabētiskais rādītājs 1970.—1976. gadam, kura ieraksts apgalvo: arhīva lietā Nr. 2466 vajadzētu glabāties arī spriedumam krimināllietā Nr.1–184 par Robertam Leščinskim piemēroto piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā. Lai izslēgtu jebkādu kļūdīšanos, Ogres rajona tautas tiesas vestajā krimināllietu alfabētiskajā rādītājā norādīts arī vajadzīgās krimināllietas numurs — Nr. 1–184, kas arī sakrīt ar zonālā arhīva lietas Nr. 2466 apsolīto saturu: „spriedumi un lēmumi 1–176 līdz 1–200”. Taču zonālā arhīva lieta Nr. 2466 solītā vietā slēpj mazu pārsteigumu, proti, spriedumam krimināllietā Nr. 1–183 seko Nr. 1–185, bet spriedums krimināllietā Nr. 1–184 nav atrodams nevienā no sešdesmit caurauklotajām lapām! Vēl vairāk, Jēkabpils zonālais arhīvs ir gatavs dot izziņu, ka „Ogres rajona Tautas tiesas 1972. gada 14. septembra spriedums Roberta Leščinska krimināllietā Nr. 1–184, par kuru ir izdarīts ieraksts tiesas krimināllietu alfabētiskajā rādītājā un par kuru ir sastādīta krimināllietu statistiskā uzskaites kartīte, nav nodots un neglabājas”.

Retoriski jautājot, kāds varētu būt bijis krimināllietas liktenis, grāmatas autors gandrīz vai droši apgalvo, ka līdz Jēkabpils arhīvam šī krimināllieta un līdz ar to arī spriedums vispār nav nonākuši. „Tas nozīmē, ka ne tikai Ogres tiesas vai tiesas kancelejas vadītāja, bet pat visvienkāršākais darbinieks varēja izņemt vienu krimināllietu no arhīvam nododamajām lietām, paklausot ļoti īpaša apmeklētāja lūgumam, kādas ievērojamas amatpersonas nepārprotamam mājienam vai savai iedzīvošanās kārei — vai visu triju kombinācijai,” secina Lapsa. Tāpat viņš pieļauj, ka „krimināllieta un/vai spriedums pazuduši vai pazudināti no Valsts arhīva”. Šāds pieņēmums ir reāls, jo Jēkabpils zonālajā valsts arhīvā neesot nekādu ziņu, kurā gadā Ogres rajona tiesa nodevusi 1972. gada krimināllietas. Ļoti īpašais apmeklētājs varēja ierasties laikā, kad tika arhivēti un cauršūti spriedumi no iznīcināmajām lietām, jo pēc sprieduma iešūšanas Valsts arhīva lietā Nr. 2466 to diez vai varētu izņemt ārā, nebojājot lietu, turklāt arhīvā uzrādīto cauršūto lapu skaits arī atbilst šā brīža reālajam lietas lapu skaitam. Taču tiesu dokumentu pazudināšanas iniciators vai īstenotājs arī šoreiz bija izdarījis to pašu kļūdu, ko Aināra „ieroču” lietā, proti — atstājis gan „nodevīgu”  lappusi krimināllietu alfabētiskajā rādītājā, gan krimināllietu statistiskās uzskaites kartīti, kas aizkustinošā uzcītībā apraksta lietas detaļas. Sadzeltējušais kartona gabaliņš arī bez sprieduma bezkaislīgi stāsta: bezpartejiskais, 34 gadus vecais šoferis Leščinskis Roberts Pētera dēls tika saukts pie kriminālatbildības par to, ka viens pats 1972. gada 30. jūnijā Suntažu teritorijā „ar 13 sitieniem pa galvu nogalināja medmāsu Tēraudu Dainu”. Krimināllietu izskatīja pēc sešām dienām no tās ienākšanas dienas tiesā, un 1972. gada 14. septembrī ar tiesas spriedumu Leščinskim tika noteikta piespiedu ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā.

„Alkoholu nelietoju, jo…”

Interesanti, ka Roberts Leščinskis, būdams garīgi nepieskaitāms, strādājis par šoferi. Aculiecinieki stāsta, ka viņš pēdējos dzīves gadus pat vadījis autobusu. Nejauši Rīgā saskrienoties ar pazīstamiem ērglēniešiem, Roberts astoņdesmito gadu vidū lielījies ar „zaļu” dzīvi Jūrmalā. Neraugoties uz baiso slepkavību, turpinājusies arī Roberta kopdzīve ar sievu Moniku un bērniem. Nupat klajā nākusi partijas Par labu Latviju avīze, kurā Šlesers, apzinādamies informatīvo vakuumu savā biogrāfijā uz Lato Lapsas tuvojošās grāmatas fona, intervijā partijas biedram Guntim Ulmanim steidzies atklāt to, ko, pēc paša vārdiem, nekad neesot teicis nevienam draugam: „Man tiešām nebija viegla bērnība. Galīgi ne. Tēvs aizgāja, kad man bija 16 gadu, bet faktiski viņa nebija nekad, kopš sevi atceros. Es zinu, kā tas ir, kad gadiem jābaidās nākt mājās. Kad gadiem ilgi kāds dzīvo uz zālēm. Nekontrolē sevi…”

Leščinsku ģimenes laikabiedri Ērgļos uzskata, ka bēdīgā pieredze ar tēvu bijusi noteicošā, kāpēc Šlesers absolūti nemaz nelieto alkoholu un cītīgi nodarbojas ar sportu (kā viņš pats apgalvo) — lai maksimāli sevi pasargātu no iespējamām veselības problēmām, kādas bijušas tēvam. Nav taču noslēpums, ka iedzimtības ceļā pārmantojas ne tikai acu krāsa vai muzikālā dzirde… Un Minhauzenam raksturīgā lieluma mānija, kas jaušama Šlesera politiskajos plānos, tikpat labi varētu būt tipisks veselības problēmu rādītājs, spriež pieredzējuši ērglēnieši. „Līdz 18 gadu vecumam gadījās pamēģināt [alkoholu], taču ne reizi neesmu piedzēries. Man no rītiem bija treniņi. Tad arī neatgriezeniski sapratu, ka šīs lietas nav savienojamas. Ja tagad nokļūstu kompānijā, kurā lieto alkoholu, es dzeru ūdeni,” pirms diviem gadiem, būdams satiksmes ministrs, žurnālam Privātā Dzīve atturībnieka dabu atklāja Šlesers. PLL sarunā, kurā reklāmisti politiķim beidzot liek izklausīties pēc emocionāla cilvēka (droši vien jau pieminētās Lato grāmatas dēļ), viņš apstiprina ērglēniešu versiju: „Tieši tādēļ varbūt es nedzeru ne pilītes. Es zinu, ko tas nozīmē, — zaudēt kontroli pār sevi. Es zinu, ko nozīmē neziņā gaidīt nākamo rītu. Faktiski mani uzaudzināja mamma un vecmamma, un, lai arī es mīlu un cienu abus vecākus, Dievs bija uzlicis lielus pārbaudījumus manam tēvam.”

Kapos nesper kāju

Roberts Leščinskis no dzīves šķīrās 1987. gadā 42 gadu vecumā, kad Aināram Leščinskim bija 17 gadu, aiz slēgtām durvīm psihoneiroloģiskajā iestādē Sarkandaugavā izdarot pašnāvību. To viņš apmeklējis periodiski, lai uzlabotu veselības stāvokli. „Vēl pirmdienā biju ciemos slimnīcā — sarunājām, ka drīz vedīšu viņu dzīvot pie mammas. Roberts teica, ka pa priekšu gribētu izšķirties, norakstīt dzīvokli un mašīnu. Bet svētdienas rītā viņš tika atrasts miris, it kā no tabletēm,” atceras viņa māsa Veronika.

Jautāta par Aināru, tēva māsa atzīst, ka pēdējo reizi tikušies 1999. gadā. Veronika Pāpe atklāj, ka brāļadēls toreiz viņai iedevis 10 tūkstošus dolāru — kā pateicību par tantes ekonomisko atbalstu ģimenei grūtajā laikā. Kur Šlesera nauda izlietota? „Kad dēls šķīrās, iedevu naudu, ar ko atpirkt pusi dzīvokļa. Vismaz mazbērniem palika,” neslēpj Veronikas kundze, rēķinādama, ka pārējo iztērējusi pērn rudenī, kad savu moskviču mainījusi pret Audi un pirkusi TV dekoderu.

1999. gadā arī Ainārs pēdējo reizi manīts pie vecvecāku un tēva kapa. Vietējie atceras, kā viņš ieradies tēva bērēs — skaists jauneklis atbraucis ar smalku mašīnu un devies pie kapa, melnam, garam mētelim plīvojot. Visu acu priekšā pēkšņi uzdzirkstījis! To, ka pēdējo 10 gadu laikā pie tēva kapa viņš būtu ieradies vēl kādu reizi, tuviniekiem nezinot, vietējie apšauba — ja Šlesera auto kaut vai izbrauktu cauri pagastam, tas noteikti nepaliktu nepamanīts fakts.

Vita Zvaigznīte, Foto: Armands Roze, no personīgā arhīva