Latviešu tūristes apceļo īsto Indiju

­

“Visu ceļojuma ģeogrāfiju nestāstīšu, pateikšu tikai, ka Indijā bijām samērā ilgi (un brauksim vēl) un redzējām diezgan daudz vietu un cilvēku. Iespaidu ir ļoti daudz. Pirmais – atrašanās nezināmā vidē, starp atšķirīga izskata un izturēšanās cilvēkiem, pēc loģikas, varētu raisīt piesardzību, neuzticēšanos, tramīgumu, bet – mēs tur uzreiz jutāmies drošībā, ne brīdi nebija apdraudētības izjūtas, otrādi – bija pilnīga paļāvība. Indieši tiešām ir atsaucīgi, sirsnīgi un labestīgi. Turklāt viņiem ļoti patīk kontaktēties. Un, ja tev Indijā nav smaida līdz ausīm, tad tu esi angry (dusmīga – red.) persona. Par Eviju man tā arī jautāja – kāpēc tā persona ir tik angry?” Selga, Evijai papildinot, sāk stāstījumu par saviem Indijas piedzīvojumiem, vērojumiem un to, ar ko indiešu dzīvesstils, vērtību sistēma un ikdiena atšķiras no mums ierastās.

Centies nesaraudināt indieti

Viss pilsētnieku dzīvesveids ir pakārtots tūrismam – vismaz Deli (bijām gan arī Rietumu krastā – arī tur ir tāpat). Un, tā kā tūrisms ir pamatu pamats, tad viņi ļoti cenšas, lai tūrists labi justos. Ja tu jūties slikti, viņi neadekvāti satraucas un gluži kā bērni krīt panikā, jo – viņi taču ir tā centušies! Vienalga, vai tev sāp galva, vai esi pa nakti slikti gulējis – to nedrīkst teikt! Allaž jāsaka, ka viss ir labi, citādi viņš var pat apraudāties.

­

Ir viena milzīga atšķirība starp mums un viņiem, kas ir pamanāma uzreiz – viņos ir tāda filozofiski samiernieciska nostāja pret to vietu, ko viņi dzīvē ieņem, un likteni; viņi ar dzīvi ir apmierināti. Piemēram, pa viesnīcas logu varējām redzēt ielas stūri, uz kura augu dienu jauns puisis cepa eļļā un tirgoja garāmgājējiem kartupeļu čipsus. Apnicīgais darbs pie karstā katla ilga garas stundas – no agra rīta līdz pavēlam vakaram. Ne brīdi nešķita, ka tas viņam būtu slogs, viņš bija priecīgs, pat jautrs. Un tāds viņš bija katru dienu un visu dienu.

Mūsu cilvēks būtu īgns, nevarētu vien sagaidīt darba dienas beigas, uzskatītu, ka ir pelnījis labāku nodarbošanos utt., turpretī indietis pieņem pasauli tādu, kāda tā ir, un priecājas par to un sevi tajā. Viņa ticība ļauj viņam dzīvot šeit un tagad – viņš neraud par pagātni, jo tā ir pagājusi, un neuztraucas par nākotni. Kad darbs beidzies, indietis vairs par to nedomā – tad viņš ar visu sirdi nododas ģimenei vai draugiem. Pārvietodamies piebāztā autobusā, viņš domā par virzību, nevis komfortu – viņam jātiek mājā, viņš turp dodas un tāpēc ir priecīgs, nevis pukojas, ka kaut kas spiež utt.

­

Par tirgošanos – tā norit vienā laidā. Vēlā vakarā un ļoti agri no rīta iela ir tukša, bet, kolīdz sākas diena, parādās tādi kā stendi (it kā izbrauc ārā ) ar visām iespējām mājām precēm. Viss burtiski ņudz, viss tiek pirkts un pārdots. Pārdevēji uzmācas tikai ar balsi, aiz rokām vai drēbēm nerauj. Diedelnieki gan tevi aiztiek, ķeras klāt, un tas, lūk, ir nepatīkami. Bet pāris dienu laikā kaut kas nenosakāms notiek mūsos pašos – pirmkārt, tas pārstāj tevi uztraukt, otrkārt, viņi arī tā nenāk virsū – laikam sajūt, ka vairs neesi iesācējs.

Par indiešu draudzīgumu. Ir ļoti mulsinoša sajūta, kad pa ielu iet ģimene un tēvs pēkšņi pieved un nostāda tavā priekšā meitenīti. Tu nezini, ko darīt. Jā, tā ir tāda lieta – lai kur tu apstātos, tev momentā savācas riņķī pieci, septiņi, padsmit cilvēki... Viņi neko nedara, neko nesaka, viņi tikai stāv, smaida un skatās – jo tu esi atšķirīgs. Skatās, ko tu pērc, klausās, kā tu sarunājies, mēģina atdarināt frāzi tavā valodā, kuru ir sadzirdējis... Ja tu, piemēram, teiksi līdzbraucējam – ej tu bekot, viņi jancīgā izrunā skandinās pakaļ – bekot, bekot...

­

Baltās svētības pieskāriens

Bet, kad tev pieved to bērnu, tu nesaproti, kas tagad jādara. Apkārtējie rādīja, ka jāpieskaras meitenītes pierei. Izrādās, ja meitenītei pieskaras baltā sieviete, tas ir lucky (veiksmei). Vēlāk, kad mums veda klāt bērnus, mēs jau bijām gudras – teju vai rindas kārtībā dāsni dalījām pieskārienus. Vēl – sabiedrībā uzturoties, tu nekad nejūti nekādus konfliktus, piemēram, raudoši bērni netiek kliedzot apsaukti, nenotiek savstarpēja rīvēšanās. Tas sabiedrības slānis, kas pa dienu kaut ko tirgo un nereti tajā pašā ķerrā arī nakšņo, gan reizēm ir dzirdams – viņiem ir tādas aktīvākas savstarpējās izpausmes. Jā, sievietes mēdz pārvietoties bariņos, bet viņas neklaigā; vistu kūts efekta nav.

Tur ir, gribas teikt, ļoti patīkama subordinācija – ja tas ir boss, tad viņš tiek arī cienīts un godāts. Familiaritātes neviens neatļaujas, un boss tiek godāts arī tajā laikā, kad atrodas ārpus biroja, par viņu izsakās ar cieņu, jo viņš ir darba devējs. Tā bija patīkama svaiga vēsma... Arī par ģimeni un sievām viņi runā tikai labu.

­

Ļoti izteikta ir dzīves reliģiskā puse. Sākot darba dienu, viņi vienmēr vispirms iztīra vidi – ar nūjiņām, ar ūdeņiem, ar mantrām. Katrā iestādē ir vai nu Saī Baba vai kāds no svētajiem – respektīvi, izgaismots viņa attēls, reizēm telpisks, pie kura iekārtots reliģisks altārītis. Pilsētās ir ļoti daudz tempļu.

Indijā ir ļoti skaisti cilvēki. Dažreiz mūsējie iedomājas, ka viņi ir maziņi. Nē, nav. Ir arī mazāki, bet ir arī ļoti gari. Pamatā vīrieši ir virs metra septiņdesmit. Jā, indiešiem ir tendence ātri apvelties, tomēr nevar teikt, ka viņi ir resni. Viņi ir drukni, dūšīgi, bet tādu ļoti resnu nav. Vīrieši, šķiet, ir slaidāki par sievietēm. Jāpiebilst gan, ka indieši diezgan ātri noveco – mani 45 un viņu 45 nav salīdzināmi. Tā, kā mēs savos 45, viņi izskatās nedaudz virs trīsdesmit. Te vietā būtu stereotipiskais apgalvojums, ka dienvidu sievietes noveco ātrāk. Tā arī ir. Sievietes virs trīsdesmit jau ir kundzītes un tantītes – un ne tikai apaļīguma dēļ.

Vai es pati indieti ņemtu? Daži eksemplāri raisīja interesi – it īpaši tie, kuriem piemita iekšējā cieņa; tie bija pievilcīgi kā cilvēki. Kā vīrieši viņi ir saistoši ar attieksmi pret sievietēm. Tur ir tā – ja tu esi baltā sieviete, kas ar viņiem iedraudzējusies, tev piešķir tādu kā māsas statusu. Vai viņš mani precēt nedrīkst? Šādu versiju, kas būtu, ja viņš tā izdarītu – vai tiktu patriekts no mājām, vai drīkstētu rādīties vecākiem ar tādu sievu –, mēs neizrunājām, bet viņi ļoti grib uz Eiropu – to viņi paši stāsta.

­

Ceļš, lai viņi varētu atbraukt, ir garš un sarežģīts. Ja vēlamies ielūgt indieti ciemos, mums jāiet uz imigrācijas dienestu un jāaizpilda daudz dokumentu, bet tā dokumentu kaudze, kas jāiesniedz viņiem tajā galā, ir trīstik iespaidīgāka, un tikai tad tiek lemts, vai viņus laidīs... Šķiet, viņus nelabprāt laiž ārā no valsts. Citādi ir braukt peļņā – ģimene ir saite, kas velk viņus atpakaļ, turklāt viņš ved uz Indiju naudu.

Patīkami, ka indiešu vīrieši nav uzmācīgi – pat ne ar mājieniem. Viņi ir toleranti. Skatās, smaida, viņi var tā, no sirds, pateikt, ka viņiem patīk tavs apģērbs, seja vai balss. Pasaka un tūlīt pat briesmīgi nokaunas...

Kastu sistēma

Cik nu oficiāli, cik neoficiāli – kastu sistēma turpina pastāvēt. Tas ietekmē arī iespēju izvēlēties profesiju. Ir amati, kurus zemas kastas cilvēks ieņemt nav tiesīgs, kā arī ir profesijas, kuras vairāk raksturīgas tās vai citas kastas cilvēkiem, – inženieri, tirgotāji. Tirgotāji acīmredzot ir visizplatītākā no cienījamajām nodarbēm, bet visus smalkumus laikam gan zina tikai viņi paši. Profesiju sadalījumu pa kastām nevar strikti salikt pa plauktiem. Protams, bramins (augstākās kastas pārstāvis) nebūs apkopējs un nesēdēs arī viesnīcas „recepcijā” – ja vien viesnīca nepiederēs viņam.

Vai atšķirīgu kastu cilvēki drīkst precēties? Vīrieši nevar ieprecēties augstāk, viņi var tikai sasniegt augstāko iespējamo punktu savā kastā – tirdzniecībā vai citā nozarē. Sieviete var ieprecēties vienu kastu augstāk. Kas notiek, ja augstākas kastas sieviete ieskatās zemākas kastas vīrietī? Viņi gadu tūkstošiem ir tā audzināti, ka viņai pat nenāks prātā tādā ieskatīties... Viņi paši uzskata, ka pavisam ir ap divdesmit kastu, bet cilvēkam no malas, kad viņi sāk visu smalki stāstīt, vispār nav iespējams neko saprast. Interesanti, ka vienas kastas cilvēki uzskata sevi par brālēniem – palīdz cits citam biznesā, iekārtoties darbā...

Braminus uzreiz var atšķirt pēc stājas, skatiena, attieksmes. Viņi cieņpilnai izturas pret visiem – arī pret apkalpojošo personālu. Banāli skanēs, bet viņiem ir tādas glāstošas, siltas acis, gribas teikt – kā vecu cilvēku acis, kurās jaušams viedums. Vizuāli atšķiras ādas tonis. Tomēr ir tā – jo augstākas kastas pārstāvis, jo gaišāka āda. Protams, atšķiras arī apģērbs. Un viņiem ir atvērtāki vaibsti – kaut gan glīti vai pat skaisti ir teju vai visi indieši. Nenoliedzami, iedalījums kastās nosaka arī intelektuālās atšķirības.

Vienu gan sapratu ļoti ātri... Ja tagad teikšu, ka man bija pret marmoru nodauzīta sāpoša plaukstas pamatne, retais sapratīs, par ko ir runa. Zemas kastas cilvēki atšķiras – viņi ir robustāki, mazliet dzīvnieciski, ar zināmu iekšēju agresivitāti. Mums ar viņiem saskarsme bija minimāla – viņi uzturas savos bariņos, un viņu izskats nerosina vēlmi iepazīties tuvāk. Svarīgi – tu nedrīksti zemas kastas cilvēkam ierādīt, ka viņš spēj tevi aptīt ap pirkstu! Citiem vārdiem, tu nedrīksti būt pārmēru pieklājīgs – tas tiks iztulkots kā tavs vājums. Ir tāda apkalpotāju suga – viltīgām ačelēm, šaudīgu skatienu –, kuri tā vien mēģina kaut ko nošmaukt, neiedot utt. Šādi konkrēti tipi sastopami viesnīcu kalpotāju zemākajā rangā.

­ ­

Pēkšņi sākās kaut kādas neloģiskas naudas prasīšanas – mistiskas nakts piemaksas un tamlīdzīgi. Lūk, tad dauzīju ar plauktas pamatni pa marmora leti un bezierunu tonī (ļoti dusmīgi, jo sāpēja atdauzītā plauksta) teicu – TU MAN NAUDU PRASI? I am tired angry white woman* (esmu nogurusi, dusmīga baltā sieviete), tāpēc nevajag mēģināt mani apčakarēt – nebūs labi! Viss – jautājums bija atrisināts, un nekādu naudu viņam vairs nevajadzēja.

Vēl mums iznāca kašķis par vakariņām, kuras mums piegādāja no restorāna. Par tām samaksājām piecus dolārus, bet izrādījās – patiesībā bija jāmaksā bija trīs ar pusi... Vai mums kauns nebija? Tie viņu lielie simti uzreiz neļauj attapt, cik tas ir dolāros, turklāt te ir tā otra lieta – nedrīkst ierādīt, ka esi viegli apšmaucams, tad ir cauri... Tomēr ir jāļauj viņiem noprast, kurš te ir galvenais. Ir tāda sena patiesība – ja indietis saka, ka viņš ir tavs draugs un neko “uz tevi” nepelna, tad zini, ka viņš labi pelna! Svarīgi ir cauri visam ceļojumam saglabāt pašcieņu – ja tu izturies ar pašcieņu, viņi uzreiz to jūt. Sākumā mēs arī bijām baigi atvērtās – o, čau, bladāc, te mēs esam, tādas foršas un draudzīgas! Paklau, rēķini sāka birtin birt... Bijām spiestas attapties – viņi paši palīdzēja.

Ēšanas paradumi un alkohols

Gluži par veģetāriešiem indiešus nenosauksi, gaļu viņi ēd, lai gan viņu gaļas ēšanas tradīcijas ir pavisam citādākas nekā pie mums. Ja viņi ēd gaļu, tad pamatā – kazu vai vistu. Citu gaļu mēs tur nemanījām. Jāteic, gaļa visās tajās specijās viņiem iznāk ļoti sulīga. Ļoti plaši indieši kulinārijā izmanot lēcas, un no tām pagatavotie ēdieni ir tiešām garšīgi. Ir zinātnisks fakts, ka garšas kārpiņas izstrādā ieradumu līdz 21 gada vecumam, vēlāk ar jauno, kas nāk klāt, ir pagrūti, ja nevari atrast asociāciju ar kaut ko jau pazīstamu.

Un indiešu garšvielas ir ļoti neparastas – laikam tās vajadzīgas karstuma dēļ, lai produkts neietu postā. Diezgan daudz ir asu ēdienu, bet tie tiek gradēti – ir ass, vidēji ass un neass. Tas, kurš neass, mūsu mēlei šķiet, sacīsim, karsts... Viņi daudz ēd dārzeņus – lai cik jokaini izklausītos, galvenie dārzeņi ir kartupeļi un kāposti (tieši baltie galviņkāposti). Arī gurķi, tomāti, burkāni (ļoti daudz!). Baltie redīsi. Indieši ēd arī zivis. Vārdu sakot – produktu klāsts no mums ierastā neko daudz neatšķiras, atšķiras tikai gatavošanas veids un garšvielas. Un – tur mēs bijām paēdušas no pāris kumosiņiem, jo tās “speces” dod sāta sajūtu, tev daudz ēst nemaz negribas.

Viņi lieto arī pienu, topā ir kefīrs – jā, mūsu izpratnē, varbūt tikai mazliet līdzīgāks jogurtam –, tam klāt viņi liek citronu, ananasu, cukuru – iznāk tāda ķēpa, ka... Tev atnes aukstu glāzi, tu priecīgs paņem, pievilt cilvēku negribas... nu, ir jāsaņemas, lai izdzertu. Svētās govis, protams, netiek slauktas – viņiem ir fermas, kurās tiek turētas govis pienam. Ļoti interesanti ir sieri – balti, trekni. To nav daudz, bet garšīgi. Indieši ēd arī zupas – dažādas biezzupas, ļoti garšīgas, ir arī tādas zupas, kurās ir kartupeļi. Atsevišķs temats ir saldumi. Viņu saldumi ir šausmīgi-drausmīgi saldi, un izvēle ir ļoti plaša.

Mēs izdomājām, ka indieši, ēdot asus ēdienus, tā tiek galā ar saviem vēderiem. Stāsti par vēdera streikošanu, uzturoties Indijā, nav pārspīlēti. Īsi un prasti sakot, rīts baltajam cilvēkam tur sākas tā – piecelies, pavem, pacaurejojies, un tad jau vari sākt lūkoties apkārt. Vemšana, pieļauju, varētu būt arī no kairinājuma, ko rada putekļi; tu klepo, klepo, līdz kļūst nelabi. Bet, protams, tādā karstumā no baciļiem izvairīties nav iespējams, tie savairojas ārkārtējā ātrumā. Vieglāk kļuva, kad iemācījāmies dzert, nepieskaroties ar muti traukam, kā zirgi, jā. Sākumā ēdām to, ko deva, vēlāk – to, ko pazīstam. Tad kļuva vieglāk.

Nepazinām viņu mērces, arī masu, kurā viņi apviļā gatavojamo produktu. Vai mums garšoja... teiksim tā, bija interesanti, bet teikt, ka ļoti garšoja, – nē. Doma – uh, šito es mājās taisīšu! – radās tikai par lēcām. Indieši no lēcām gatavo tādu “pus-asu” biezeni. Reizi nedēļā viņiem ir tradīcija birojā visiem kopā gatavot pusdienas, un mums gadījās būt tur klāt. Tas notiek tā: viņi uz tīģelīša uzliek lielo katlu, novāra lēcas, tad griež klāt mazo pipariņu, sīpolu, ķiploku, tomātus, dažādus zaļumus. Kad virums puslīdz gatavs, viņi sāk tur miksēt iekšā visas iespējamās garšvielas – čili, piparus un vēl daudz ko tādu, ko es nepazīstu. Viens ir pavārs, tas dod visiem garšot – vai nav par švaku vai par stipru. Tas, kas iznāk, ir mērce. Pēc tam tiek gatavoti rīsi. Tos ārkārtīgi uzmana, tiek iecelts viens vārītājs, kurš nopeilē, vai un cik piepilināt eļļu, cik – citrona sulas. Rīsi iznāk tiešām gardi. Tad viņi no kefīra gatavo tādu kā jogurtu. Milzonīgā kastrolī saskalda ledu, pielej klāt kefīru un liek klāt zaļumus, līdz tas iegūst sāļi pikantu garšu, tas skaitās atsvaidzinošs dzēriens. Tam visam klāt vēl pasniedz indiešu maizi, kas nedaudz atgādina lavašu. Lūk, tādas ir viņu pusdienas. Visi ēd, visi apmierināti.

Par alkoholu. Indieši, kā es saku, nemāk “pārstrādāt” alkoholu (pieļauju, ka organismā trūkst tās pašas vielas, kā savulaik trūka indiāņiem, kā dēļ arī baltajiem bija tik viegli viņus nodzirdīt), tāpēc alkohols uz viņiem ļoti slikti iedarbojas. Tas, ko mēs tur redzējām... Viņš izdzer vienu alus glāzi, tikko vēl cilvēks bija, un te pēkšņi – cilvēka nav... Mūsējiem tā varētu būt pēc litra šņabja. Tur ir speciālie vīna veikali. Tie strādā no vieniem dienā līdz desmitiem vakarā, vislielākā burzma ir uz atvēršanu un īsi pirms slēgšanas.

Cigaretes tur pārdod pa vienai, pa divām – viņiem ir tikai Indijas cigaretes, kuras nosmēķējas pašas bez tavas līdzdalības. Tu aizsmēķē, pasaki pāris vārdu un skaties – cigarete jau beigusies... Vēl ir viņu speciālās cigaretes, tādas īsiņas – tabakas lapās ierullēta tabaka un viss pārsiets ar striķīti. Tās bija labas. Stipras.

Vēl Indijā ir ļoti daudz svētku dienu – pārsvarā reliģiskie svētki –, un tad visi alkohola veikali ir ciet. Šie veikali ir valsts pakļautībā – privāti tie nemēdz būt –, bet kafejnīcās ir tikai alus. Vienā gan redzējām arī stipros dzērienus, bet tie vairāk paredzēti tūristiem. Ja arī indieši dzer stipros dzērienus, tad 250 gramu pudelīte viskija uz pieciem cilvēkiem – tas ir ļoooti daudz...

Turpinājumā – indiešu ģimenes dzīve un sekss.

Māra Vilde

­­­­­­­­