Rīgas prostitūtu portreti un dzīvesstāsti
Ar septiņu Rīgā un Pierīgā strādājošu ielasmeitu portretiem var iepazīties Rīgas mākslas galerijā „Alma” nule kā atvērtajā mākslinieka Kristiana Brektes personālizstādē „Rīgas Madonnas”.
Kristiana Brektes aktivitātes, kuru pamatā ir neordināra pasaules uztvere un drosmīga tās attēlošana, parasti aizskārušas nevienu vien līdzpilsoni. Viņš izaicinoši nojauc robežas starp svētajām un aizliegtajām tēmām, kas daļēji izriet no viņa grafiti mākslinieka pieredzes; tieši šeit raksturīgie sižeti ir nāve, sekss, dzīve, politika.
Detektīvcienīgs process
Jaunajā izstādē Kristians Brekte un izstādes kuratore Ieva Kulakova izseko septiņu uz ielas strādājošu sieviešu dzīves stāstiem. Ilgāk ne kā pusgadu viņi abi iesaistījās detektīvcienīgā procesā, lai iepazītu šo meiteņu ikdienu. Izstāde zināmā mērā kļuvusi par dokumentālu pētījumu – kādi ir šo sieviešu likteņi un mūsu stereotipi par tiem
Iedvesmas avots ir stāsts par Mariju Magdalēnu, kas vēsta par iespēju izmainīt savu dzīvi, saskaroties ar patiesu Dieva mīlestību. No otras puses, mākslas vēsturē zināmais fakts, ka svēto tēliem par modeļiem visbiežāk izmantoti reāli mākslinieka līdzcilvēki ar visdažādāko nodarbošanos.
Izstādes modeļi – Rīgas madonnas ir sievietes, kas nodarbojas ar intīmu pakalpojumu sniegšanu Rīgā un Rīgas rajonā.
Tas, kas vilina izstādes autorus, ir ne tikai bezdibeņa robežas tuvums modeļa personībā. Izvēlēto septiņu modeļu atklāsme ekspozīcijā ir realizēta trīs līmeņos.
Pirmkārt, mākslinieka interpretācija par konkrēto personāžu lielformāta akvareļos. Otrkārt, izstādes kuratores pierakstītais stāsts par katru varoni un satikšanās apstākļiem. Katra stāsta beigās ir arī pašu modeļu atbildes uz vienkāršiem jautājumiem. Visbeidzot – katra Rīgas Madonna ir ekspozīcijas līdzautore - ar fotogrāfijām, ko pati uzņēmusi ar vienreiz lietojamu fotokameru.
Naktstauriņu atklāsmes
Lūk, ko izstādes autori saka par saviem mākslas objektiem – Rīgas Madonnām:
«Mēs satiekam Samantu Lienes ielā. Viņa laiski laiza saldējumu. Mugurā viņai ir viegli rozā krekliņš un ļoti īsi svārciņi. Blondie garie mati plīvo vējā. Uz viņas rokām un kājām, kas atklātas visu apskatei, ir redzamas dzīvības dzīslas. Viņa ir tieva kā modele, tomēr vieta un saldējums, ko viņa laiza nodod viņas nodarbošanos.”
* Par Viktoriju: „Kad beidzam sarunu ar Viktoriju, viņa jautā, vai negribam aizbraukt pie viņas uz Ķengaragu un iepazīties ar vēl kādu madonnu – draudzeni, ar kuru kopā viņa īrē dzīvokli. Mēs priecīgi piekrītam un dodamies ceļā. Tikai viņai vēl viens lūgums – lai mēs viņu novedam gar netālo meža piemali, kur aiz elektrības skapja viņa glabā normālus apavus, jo ar šīm darba augstpapēžu kurpēm taču nevarot pārvietoties. Viktorija nomaina apavus un tajā pašā mirklī kļūst par citu sievieti – džinsa biksēs un vieglu vējjaku mugurā.”
„Kristīne parādās pie mums sarkanā jakā un krāsotiem koši sarkaniem matiem, viņai ir gandrīz divdesmit viens gads. Viņai ir divi bērni – meita un dēls.”
* Par Kitiju: „Esam Pļavas ielā. Šoreiz meiteni mēs nemaz īsti neizvēlamies. Viņa izvēlas mūs. Vienkārši nāk klāt mašīnai un uzsāk sarunu. Sākumā mēs domājam pārtraukt sarunu, bet viņa Kristianam saka, ka viņu pazīst un zina, ka viņš ir mākslinieks. Redzējusi viņu televīzijā, un viņai patīkot tas, ko viņš dara, kaut tas esot huligāniski.”
Par Viku: „Viku atrodam stāvot uz Jāņa Asara ielas, vairākas reizes nobraucam garām un tad nolemjam uzaicināt uz sarunu. Viņa piekrīt. Vika izskatās kolorīti. Mugurā viņai īsi džinsu svārki, melna žakete un gari melni augstpapēžu zābaki. Krāsoti rudi mati pāri plecam, atsprausti ar sudraba stīpiņu.”
Par Aleksandru (I): „Aleksandru satiekam uz Lienes un Mūrnieku ielu stūra. Viņa pat it kā nebūtu uzkrītoši ģērbusies – gaiši džinsu šorti un melna jaciņa. Tomēr dominē apavi – baltas augstpapēžu kurpes, kas līdz pat celim ar aukliņām piesaitētas pie tievajām kājām.”
„Satiekam Aleksandru uz ceļa Rumbulas pusē. Sarunu sākam ar retorisku jautājumu: vai viņa dara svētīgu darbu? Viņa atbild, ka, protams, jā – vīriešiem taču tiekot noņemts stress!”
Rīgas prostitūtu portreti un dzīvesstāsti
Tās nav pasakas ar laimīgām beigām
Izstādes autori atzīst, ka šī bija emocionāli visgrūtākā izstāde, ko nācies organizēt. Ne visi stāsti ir ar cerīgām beigām. Neviens no tiem nelīdzinās pasakai, kuras beigās iespējams pateikt: „es arī tur biju, medu ēdu un vīnu dzēru …”.
Jaunākajai no mākslas galerijā redzamajām „madonnām” ir 21, bet vecākajai – 52 gadi. Katrai sievietei uzdoti jautājumi par viņu iecienītākajām filmām, grāmatām. Viņu sniegtās atbildes atstāj negaidīti inteliģentu iespaidu, bet dzīvesstāsta izklāsts blakus portretam liek padomāt par to, kāpēc liktenis viņas ir aizvedis tur, kur viņas atrodas patlaban.
Potenciālo izstādes dalībnieču atrašana bijis grūts un laikietilpīgs process – attiecīgās ielas, uz kurām varētu viņas sastapt, izbraukātas krustām šķērsām, bet rezultāts nācis ļoti pamazām. Nesekmīgi izmeklējušies pēc sludinājumiem, abi mākslinieki nolēmuši, ka vajag nevis zvanīt, bet gan doties pa taisno – pie pašām meitenēm.
