Bijušais miljonārs: „Latvijā esmu bomzis!”

Žurnāls „Kas Jauns” jau vēstīja, ka pēc nekustamo īpašumu tirgus kraha slavenais un ekstravagantais miljonārs Aldis Ozols aizbrauca no Latvijas un nu jau otro gadu dzīvo Āfrikā, kur mēģina nostāties uz kājām, strādājot zelta raktuvēs. Uz Ganu pārcēlusies arī viņa ģimene — sieva Diāna ar septiņgadīgo dēlu Hardiju, kurš šoruden uzsācis skolas gaitas un nu mācās kopā ar melnādainiem bērniem. Izrādās, arī Ozola bijušais biznesa kompanjons Ģirts Sirsniņš nav radis iespēju izdzīvot dzimtenē. Tāpēc viņš aizbraucis no Latvijas, un nu jau ilgāk nekā pusgadu dzīvo un strādā Īrijas galvaspilsētā Dublinā.

„Pašlaik ar Latviju mani nesaista itin nekas, izņemot to, ka esmu šīs valsts pilsonis un šeit dzīvo mani tuvinieki. Esmu aizbraucis un iesaku braukt prom arī citiem. Ne tikai tādēļ, lai pelnītu naudu, bet arī — lai apskatītu pasauli,” pārceļoties uz Īriju, brīvības garšu sajutis Sirsniņš. Vēl pērn viņš sprieda, ka varētu doties pie bijušā biznesa partnera Ozola uz Āfriku, lai arī pievienotos viņam zeltrača darbā, taču šis plāns pajucis. „Pie Ozola uz Āfriku neaizbraucu, jo viņš man piedāvāja kļūt par vienu no investoriem, bet naudas, ko ieguldīt raktuvju biznesā, man nebija. Savukārt vienkāršo strādnieku, kas raujas melnās miesās par 100 dolāriem mēnesī, tur tāpat pietiek,” ar roku atmet Sirsniņš.

Ja vēl pirms dažiem gadiem, pērkot un pārdodot nekustamos īpašumus, Ģirts dzīvoja „cepuri kuldams”, tad aizvadītā gada izskaņā viņa dzīves apstākļi bijuši tādi, ka knapi varējis izdzīvot. Arī mēģinājumi tepat uz vietas ķepuroties piedzīvojuši neveiksmi. „Kopā ar vienu partneri bijām atvēruši Rīgā nelielu diennakts alkohola kafejnīcu. Taču tas nebija nekas ilglaicīgs — klientu pirktspēja bija pārāk maza, lai varētu atļauties uzturēt šo vietu... Pienāca diena, kad nebija ne santīma pie dvēseles. Pat maizes nebija, ko ēst. Biju aizgājis uz „bezdarbniekiem” (Nodarbinātības valsts aģentūra. — Aut.). Teicu, ka savā darbības laikā ik gadu no savām algām nodokļos esmu nomaksājis 16 tūkstošus latu. Sacīju, ka nu man ir nepieciešama kaut kāda palīdzība. Protams, neko man nedeva. Es neesot strādājis beidzamos deviņus mēnešus, tāpēc nekas nepienākoties. Aizsūtīja mani kā tādu ubagu uz sociālās palīdzības dienestu,” ar nepatiku atceras uzņēmējs.

Apkalpo pasaules miljonārus

„Toties tagad beidzot varu dzīvot kā cilvēks. Varu atļauties veikalā nopirkt drēbes, aiziet paēst uz poļu restorānu... Liela porcija maksā deviņus eiro — Dublinas cenām tas ir ļoti lēti,” lepojas Ģirts, kurš strādā par tirdzniecības aģentu Īrijā. „Taisu līgumus lielajiem investoriem, kuri pērk nekustamo īpašumu nomas tiesības uz ilgiem termiņiem. Uzņēmums, kurā strādāju, sadarbojas ar Tenerifes bankām, jo tur ir beznodokļu zona,” par jauno darbu ar lepnumu klāsta Sirsniņš. Darbs lielākoties esot saistīts ar Krievijas un Ukrainas bagātniekiem.

Darbavieta latvietim piešķīrusi dzīvesvietu, alga esot pieņemama, un par dzīves apstākļiem viņš nesūdzas. „Ir arī dienas, kad nedaru neko. Brīvajā laikā pa šo vasaru esmu izbraucis cauri Šveicei, apskatījis Angliju, Vāciju, Portugāli, Spāniju. Pašlaik apsveru iespēju pārcelties uz Tenerifi, Kanāriju salās. Tur ir silts, skaists okeāns. Normālu dzīvokli tur izīrē par 350—400 eiro, par apkuri nav jāmaksā — viss ir iekļauts cenā. Tāpat pozitīvi, ka tur dzīvo daudz latviešu. Principā arī tagad gandrīz ik nedēļu uz pāris dienām braucu atpūsties uz Tenerifi,” stāsta Ģirts, spriezdams: ja kādreiz parādītos brīvi līdzekļi, labprāt iegādātos sev apartamentus Tenerifē.

„Spānijā labu dzīvokli var nopirkt par 100 tūkstošiem eiro. Tomēr nekustamo īpašumu biznesā savu degunu diez vai kādreiz vēl bāzīšu. Ja būs nauda, to investēšu tikai zeltā un dārgakmeņos. Zeltam vērtība nemitīgi aug, un nepieciešamības gadījumā to arī var daudz īsākā laikā realizēt nekā, piemēram, ekskluzīvu māju vai dzīvokli.”

Parādā bankām četrus miljonus

Ģirts Sirsniņš neslēpj, ka pašlaik Latvijas bankām ir parādā aptuveni četrus miljonus eiro. Turklāt jau ilgu laiku viņš nav veicis nevienu maksājumu — ne pamatsummas, ne procentus.

Vaicāts, vai bankas nedusmojas, ka Sirsniņš var atļauties braukāt no vienas valsts uz otru, taču kredītus nemaksāt, viņš saka: „Nē, un pagaidām es arī netaisos maksāt. Tie 500 vai 1000 eiro, ko notērēju, lai, piemēram, no Londonas atbrauktu uz Rīgu, neko nemaina. Uz to masu naudas, ko esmu parādā, tas ir kā spļāviens akā. Kad strādāju, ik mēnesi bankai maksāju 35—40 tūkstošus eiro. Tagad to nevaru atļauties. Kaut kas ir jāēd, jāvelk mugurā; neatdošu taču bankai katru pēdējo santīmu. Pašlaik man vienkārši nav tādas liekas naudas, ko varētu viņiem nogrūst. Un viņi arī neko nevar izdarīt. Aizliegt izbraukt no valsts? Bet pasē aizmugurē ir rakstīts, ka manas tiesības ir brīvi pārvietoties pa Eiropu un arī pa visu pasauli. Tomēr nekad neesmu teicis, ka neatmaksāšu savus parādus. Taču ir jābūt kaut kādam samērīgumam. Man, piemēram, ir jānostabilizējas tiktāl, lai varu atļauties tos maksājumus. Nevaru strādāt, visu sapelnīto atdot bankai un pats 20 gadu gulēt parkā... Jā, apzinos, ka savulaik, pārpērkot īpašumus, paši tos ciparus uzpūtām. Un es uzņemos atbildību par to, ko esmu darījis,” nopietni saka izputējušais miljonārs, piebilzdams: „Pēc Civillikuma, ja turpmākos 10 gadus man aizvien nekā nebūs, tad pēc šā laika nevienai bankai nebūs pret mani nekādu prasījuma tiesību.”

Lai bankas nevarētu dabūt no Sirsniņa naudu, ne Īrijā, ne Latvijā viņš neesot atvēris jaunus kontus bankās un atalgojumu saņemot skaidrā naudā.

„Tāds jau neesmu viens... Paldies Dievam, ka esmu dzīvs. Dzirdēju, ka Siguldā divi pakārušies, mans kaimiņš, kam bija desmit reižus mazāks parāds nekā man, nomira ar sirdstrieku. Viens paziņa šovasar gribēja ar mani satikties, lai parunātos. Jau trīs mēnešus cilvēks dzīvo uz antidepresantiem, jo nevar nomaksāt kredītus. Viņa parāds, manuprāt, nekas vājprātīgs — divi dzīvokļi uz kredīta. Viņš man prasa, ko lai darot. Es atbildēju: „Neko! Pārtrauc dzert tos antidepresantus un palasies kādu grāmatu!” Pats Ģirts ir gandarīts, ka ticis galā saviem spēkiem. „Atceros, vienu rītu pamodos un sapratu — tūlīt, tūlīt iestāsies depresija,” viņš noskurinās.

„Tikai tiem, kas neko nedarīja, nav parādu,” pārliecināts Sirsniņš. „Astoņus gadus es te ne tikai dzīvoju, bet arī riktīgi rāvos. Un piedevām arī labi dzīvoju. Man bija dzīvoklis Vecrīgā, trīs mašīnas, māja pie Sunīšu ezera, nauda pilnas kabatas. Daudzi nav pat rokās turējuši platīna kredītkarti, bet man tādu bija trīs! Kādreiz, kad bija nauda, nedēļas nogalē mierīgi notriecu izklaidēs no tūkstoš līdz pat trim tūkstošiem latu. Tagad domāju — būtu bijusi galva uz pleciem, pa to naudu varēju izceļoties pa pasauli krustām šķērsām... Vienīgais, ko nožēloju, ka laikā, kad bija daudz naudas, pietiekami daudz neapceļoju pasauli. Ik mēnesi vismaz nedēļu varēju pavadīt ceļojot. Bet tad likās, ka bez manis te neiztiks, jūra bija līdz ceļiem, domāju, ka gan jau kaut kad atradīšu arī laiku ceļošanai. Tikai tagad saprotu, ka visi darbi nekad nebūs izdarīti. Vienkārši ir jāpasaka „stop!”, vakarā jāsēžas lidmašīnā un jāaizbrauc,” nu viņš atskārtis.

Banka atņem dzīvokli un sargā kā no zagļa

Ģirts atzīst, ka viņam aizvien patīkot labas lietas, piemēram, pildspalvas vai šķiltavas, taču pārmērīgas ārišķības, piemēram, luksusa automašīnas, viņu vairs neinteresējot. Dublinā auto viņam vispār neesot, pa pilsētu viņš pārvietojas ar sabiedrisko transportu.

„Situācija, kad biju palicis bez iztikas, apvienojumā ar iepriekšminēto, kad dzīvoju zili zaļi, mani reāli ir izaudzinājusi par cilvēku. Galvenais, ka savu galvu esmu sakārtojis. Nebūt nejūtos kā ar sasietām rokām, panikā nesitu galvu pret sienu. Varbūt kāda banka ar laiku daļu parādu norakstīs, pamatojot, ka tā ir bijusi neesoša nauda... Pašlaik Latvijā nevienam neko nemaksāju, mani kredīti ir iesaldēti, esmu visos iespējamajos melnajos parādnieku sarakstos, un manis šeit nav. Mani nekas vairs nespēj „iekratīt”.”

Šovasar Ģirts ieradās Latvijā, lai atvadītos no sava dzīvokļa, ko savulaik Rīgas centrā iegādājies par 200 tūkstošiem eiro. „Izvācu pēdējās mēbeles, un tagad Rīgā esmu cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Es to uztveru ar ironiju,” iesmejas Sirsniņš un stāsta, ka tiesu izpildītājs viņam licis justies kā zaglim. „Kad gada sākumā aizbraucu, banka nevarēja mani sazvanīt un paņēma manu dzīvokli. Uzlauza durvis, uztaisīja aktu par atsavināšanu, nomainīja atslēgas. Ar likumu tas esot atļauts. Kad gāju pakaļ mantām, ko drīkstēju paturēt, Nordea bankas tiesu izpildītājs stāvēja man klāt, lai es neizlaužot izlietnes,” stāsta Sirsniņš.

Vadoties pēc paša pieredzes, Ģirts iesaka arī citiem latviešiem būt radošākiem un brīvākiem savos uzskatos. Lai arī saka, ka parāds nav brālis, Sirsniņš domā, ka no kreditoriem neesot jābaidās. „Manuprāt, daudziem Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem ir pārāk šaurs skatījums uz dzīvi. Nu, nav jāsēž un jādomā, ar kādu biznesu gan man šeit nodarboties. Pasaulē taču ir tik plašas iespējas. Arī, ja Latvijā ir lieli parādi bankām. To biznesu taču var taisīt citā valstī. Mierīgi, caur ofšoru kompānijām. Tā taču daudzi dara,” iesaka izputējušais miljonārs.

Sirsniņš spriež, ka vismaz pagaidām turpināšot savu karjeru veidot Dublinā. „Atpakaļ uz Latviju dzīvot nebraukšu pavisam noteikti. Te nav darba iespēju. Esmu pabeidzis augstskolu Turība, man ir juridiskā izglītība, un, ja arī man rastos iespēja strādāt šeit, netaisos kādam divdesmitgadīgam juristiņam būt par palīgu un iznēsāt vēstules. Sākumā droši vien man citu vakanci nemaz nepiedāvātu,” viņš novīpsnā.

Inta Mengiša/Foto: Mārtiņš Purviņš, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva