Sandijs Semjonovs ierodas Ēģiptē, kad citi no tās mūk

Viņš ieradās Kairā, kamēr citi centās no turienes tikt ārā.

Iznākums ir dokumentālā filma „Ielu revolūcija”, kuru svētdienas vakarā pulksten 20.25 rādīs TV3. „Biju pirmo reizi Ēģiptē,” pasmaida Sandijs, kuram šī valsts paliks atmiņā nevis ar atpūtu kūrortā un piramīdu apskati, bet gan ar agresīviem tipiņiem, kas bruņoti ar nūjām un mačetēm. Saruna ar kasjauns.lv notiek dažas stundas pirms teju 30 gadu valdījušā Ēģiptes prezidenta Hosni Mubaraka atkāpšanās — opozīcija ir uzvarējusi.

Mūsējie bija trijatā — Sandijs ar operatoru Uldi Ķikānu un žurnālists Atis Kļimovičs. Viņus noturēja par Izraēlas spiegiem, paši centās uzdoties gan par ārstiem, gan uzņēmējiem, gan krievu tūristiem, kas bijuši Hurgadā apraudzīt savus īpašumus — pēdējā versija policistiem šķita vispieņemamākā.

Bālģīmim Kairā grūti noslēpties

Semjonovs ir kā žurnālists bijis Afganistānā, Irākā, kara laikā Libānā, bet tik grūtos apstākļos vēl nekad nebija strādājis — nekur citur tik konsekventu vēršanos pret žurnālistiem viņš nav pieredzējis, ja nu vienīgi Balkānu kara laikā.

„Mērķtiecīgi dara visu, lai tevi izčakarētu. Ja esi balts, starp 20 miljoniem arābu Kairā tevi ātri pamana,” teic Sandijs. Jau tikai nolaižoties lidostā, viņiem atņēma videokameru un satelīttelefonus, kā paši redzējuši, noliktavā jau bija „iekrājies” ap 100 kameru.  

Uzdoties par ziņkārīgiem tūristiem bija visai naivi, starp citu, lidmašīna uz Kairu bija gandrīz tukša. Latviešu žurnālisti ieradās 3. februāra naktī, kad Mubaraka atbalstītāji bija saņēmuši pavēli uzbrukt opozīcijai Brīvības laukumā un izķert ārzemniekus. „Daudz netrūka līdz pilsoņu karam, ja būtu pavēle turpināt, asinis lītu aumaļām,” uzskata Semjonovs. Opozīcija atkāpties negrasās, mubarakieši savukārt baidās zaudēt savu silīti policijā un citur varas struktūrās.

„Armijas vadība bija devusi komandu pašaizsardzības komandām visus baltos, ko redz, vēlams ir ņemt ciet un vest uz armiju, lai varētu mocīt,” situāciju raksturo Sandijs. „Ja vienlaikus no 17 cietumiem visus izlaiž, policisti pazūd no ielām un pārģērbjas privātā, skaidrs, ka tas notiek pēc komandas — lai sākas haoss un tauta prasa Mubaraka palikšanu pie varas. Kad tas nelīdzēja, masveidā vērsās pret žurnālistiem.”

Apkārt Brīvības laukumam armija izveidojusi savu loku, žurnālistus ielaiž tikai pēdējā laikā pa vienu ieeju, tāpēc gandrīz viss televīzijās redzamais filmēts no viesnīcu logiem. Protestētājiem ieroču nav, viņi ir pārbaudīti, kamēr mubarakieši bija bruņoti.

Skati kā gangsteru filmās

Ceļā no lidostas uz viesnīcu bija ap 20 kontrolposteņu, ja parasti brauciens prasītu tikai stundu, šoreiz vismaz piecas. Pa ielām klīda jauniešu bari, pa 20–30 cilvēkiem, bruņoti ar nūjām un zobeniem — Sandijam sajūta bijusi kā gangsteru filmās. Vienam otram arī automāts vai aizvēsturiska pistole.

„Skaties un netici savām acīm, ka kaut kas tāds iespējams Ēģiptē, kuru tomēr uzskata par civilizētu Āfrikas valsti. Varētu saprast, ka Sudānā vai Somālijā tevi uztaisīs par šašliku. Busiņu nostopē, prasa rādīt pases. Ka esi žurnālists, labāk neteikt, atbraucām paskatīties. Viņi pretī — kāds tūrisms, ko te stāsti. Vienīgais, uz ko vari uzspiest, ka esi viesis. Tad liek sekot uz viņu štābu, seko nesaprotama procedūra, kad vari pazust vai nepazust, var piekaut, var nepiekaut. Ierodas policists, šķirsta pasi, ierauga Afganistānas vīzu, tātad esi sadarbojies ar kaut kādiem dienestiem — pilnīgs murgs. Tu neko nevari ietekmēt, ja gribēs, iebāzīs čokā,” stāsta Semjonovs.

No viesnīcas, kur mūsējie apmetās, kāds amerikānis, tiešām tūrists, izgāja ārā pafilmēt — rezultātā viņam atņēma visu naudu un iekaustīja. Vēl ļaunāk izgāja kādam zviedram — viņu sadūra ar nazi, jo bija sācis runāt pretī. Labi, ka dzīvs palika, un ar militāro lidmašīnu nogādāts dzimtenē. „Viss atkarīgs, kurā iecirknī tu nokļūsti, cik viņi tur ir psihi,” komentē Semjonovs. Droši vairs nevar justies arī diplomāti, rupji apturēts arī Latvijas vēstnieks Māris Selga, kurš sapratis, ka labāk parādīt pasi.

Menedžments krīzes situācijā — apmēram tā var raksturot žurnālistu tālāko darbu, jo vispirms galvenais bija dabūt kameru. Veikali ciet, nopirkt nevar, tomēr, pateicoties cilvēku atsaucībai, mūsējie savesti kopā ar Oliveru, Ēģiptes sudānieti. Viņš strādāja interneta kompānijā, kurai slepenpolicija pavēlēja atslēgt visai valstij tīmekli, pretējā gadījumā draudot visu izdemolēt.

Olivers apņēmās no pazīstama veikalnieka nopirkt kameru un atnest uz viesnīcu, bet pa ceļam viņu jau sazīmēja. „Iedzērām tēju, iesim ārā, bet tur jau priekšā 15 džeki ar beisbola nūjām. Labi, ka viņš bija kameru bija atstājis mašīnā,” stāsta Sandijs. Mūsējie palikuši viesnīcā, Olivers devies ārā un tūdaļ savaņģots. Armijnieki viņam lika zvanīt latviešiem, lai viņi nāk šurp, bet tik naivs neviens nebija.

„Viesnīcnieks mūs brīdināja — kamēr esam viesnīcā, viņi mūs aizstāvēs, bet uz ielas palīdzēt nevarēs,” saka Sandijs. Izrādās, jau iepriekšējā dienā drošībnieki bijuši hotelī un interesējušies par viņiem, pat izplatījusies bauma, ka te ir Izraēlas spiegi. Tad piezvanījis armijas virsnieks un ieteicis pamest Ēģipti, citādi par sekām neatbild. Lai nu kā, nākamajā dienā rīta agrumā, kamēr sargi gulēja, latvieši pameta viesnīcu, dabūja arī kameru un pārcēlās tuvāk tautai — sarunāja naktsmājas pie vietējiem.

Gluži kā Brežņevs

Kūrortos atpūtnieki bauda pavisam citu pasauli, pat nenojaušot, kas patiesībā notiek valstī. „Tie, kas saka, ka bijuši Ēģiptē, aizbraucot uz kūrortu, ļoti maldās. Lai izbaudītu reālo Ēģipti, jāaizbrauc uz jebkuru Kairas mikrorajonu pie tautas,” saka Sandijs. Tieši tādā rajonā netālu no piramīdām mūsējie pārlaida divas naktis — vienkāršo ēģiptiešu dzīvoklī par desmit latiem no katra par nakti. „Mēs nevaram atļauties kā rietumu TV kompānijas dzīvot Hiltonā,” smej Sandijs.

Vidējā alga Ēģiptē ir 20–30 latu. Bērni var aiziet uz skolu un atklāt, ka šodien skolotājs nav ieradies, jo paņēmis privātstundas. Elite, protams, ir ļoti pārtikusi, valsts patiesībā ir bagāta, milzīgi ienākumi ir no Suecas kanāla, naftas, gāzes, tūrisma.

Lai arī Mubaraka režīms bijis diktatorisks, gluži mucā ēģiptieši nedzīvo, īpaši jaunā paaudze, no kuriem daudzi ir bijuši Eiropā un grib tādu pašu brīvību. „Korupcija, slepenpolicijas patvaļa — tas bija krājies un sprāga vaļā,” teic Sandijs. Pat tie vienkāršie ēģiptieši, kas uzskatīja, ka Mubarakam jāpaliek amatā līdz vēlēšanām, atzīst — valsti viņš ir nolaidis bedrē.

Gandrīz 30 gadus valdījušo Mubaraku Semjonovs salīdzina ar pagalam sagrabējušo vadoni Brežņevu kādreizējā PSRS: „Vizuāli viņš izskatās puslīdz dzīvs, kamēr stāv tribīnē. Līdzko jāsāk pārvietoties, un kamera rāda no sāniem, var redzēt, ka viņš sāk šūpoties, 82 gados vadīt 80 miljonu valsti, kur notiek straujas pārmaiņas, nav iespējams.”

Revolūcija sākās internetā

Kā jau parasti šādās reizēs, arī Ēģiptē radīts ārējo ienaidnieku mīts, bet Semjonovs uzsver, ka viss ir pavisam citādi. Pagājušā gada jūnija sākumā Aleksandrijā kāds jaunietis nofilmēja, kā policisti ņemas ar narkotikām — paši kontrolē šo biznesu un arī lieto. „Likuma sargi” 28 gadus veco puisi gaišā dienas laikā aizturēja un nosita.

Viņu sauca Haleds Saids ‎Vahids. Tapa profils sociālajā tīklā „Facebook”, kur vairāk nekā 100 000 cilvēku ierakstīja: „Mēs esam Vahids”. Pēc gadu desmitiem valdījušā Tunisijas prezidenta padzīšanas viņi saprata — arī Ēģipte var.

„Tāpēc to sauc par interneta revolūciju. Parasti slepenie dienesti savāc cilvēkus, pirms kaut kas ir sācies. Bet te viņiem palīdzēja arī bijušais slepenpolicists, viņi norunāja desmitiem vietu, kur tikties mazos bariņos un visi satiekas laukumā — nevarēja noturēt kā citās reizēs. Lielākoties tur piedalās jaunieši, un viņi ir diezgan bezbailīgi. Pirmajās dienās, kad policija meta gāzes bumbas, džeki pieskrien un met atpakaļ.”

Krievi piedāvā izklaides ar akmeņu mešanu

Latvieši mēroja 500 kilometru uz Hurgadu, lai sastaptu tautiešus, kas tur iegādājušies īpašumus un pat nodarbojas ar biznesu. „Satikām pludmales volejbolistu Aleksandru Samoilovu, pensionāri Rūtu, kura pārdevusi Latvijā māju, nopirkusi Hurgadā vairākus dzīvokļus, izīrē un dzīvo, cepuri kuldama,” teic Sandijs. Tagad gan mūsējie ir mazliet noraizējušies, tomēr kūrortos esot mierīgi un vietējie labi saprot, ka viņu iztika atkarīga no tūrisma.

Kā vienmēr, ar netradicionālu izdomu izceļas krievi. „Kāda krievu tūrisma aģentūra Hurgadā piedāvāja biļetes uz Tahira laukumu, programmā bija pāris metieni ar akmeņiem,” smejas Sandijs.

Dienā, kad tūristi ar pēdējiem reisiem pameta Ēģipti, kāds uz krūts uzņēmis krievu tūrists nolēma piemiņai nofotografēties uz tanka. Viņš ne tikai uzkāpa uz tanka, bet vēl arī mēģināja ielīst iekšā pa lūku — ēģiptiešu karavīrs draudīgi pavērsa ieroci, un šoreiz pat krievu tūrists saprata, ka joku nebūs.

Kas notiks Ēģiptē tālāk, grūti spriest. Daudzi gan pašā valstī, gan Eiropā, Amerikā un īpaši Izraēlā baidās, ka varu pārņems radikālais islāms — Mubaraka režīms rietumniekiem bija izdevīgs.

Gods kam gods, aizbraucot lidostā atņemto kameru un telefonus latvieši atguva. „Tikai vispirms mūs pavadīja līdz lidmašīnas trapam un tikai tad atdeva, vēl arī lika nelielu sodu samaksāt,” pasmaida Sandijs. Lai nu kā, viņš uzskata, ka ir vērtīgi reizēm izrauties no ierastās vides.

Māris Puķītis/Foto: Rojs Maizītis, LETA-AFP