Kļūdas, kas maksā dārgi. Komentē zvērināta advokāte Inguna Baša
„Izlasot šo stāstu, pirmā doma, kas nāk prātā, ir daudzkārt manis teiktais klientēm: „Pie advokāta ir jāiet precoties, nevis šķiroties. Vieglāk ir nepieļaut, nevis cīnīties ar sekām.” Šajā konkrētajā gadījumā ir skaidri redzams, ka sieviete paļāvusies un uzticējusies. Situāciju vēl sarežģītāku vērš apstāklis, ka šī paļaušanās un uzticēšanās uz dzīvesbiedra godaprātu ir notikusi svešā valstī, kas nozīmē – citā jurisdikcijā. Jāsaprot, ka valsts pret saviem pilsoņiem vienmēr būs vēlīgāka un iejūtīgāka, ārvalstnieku problēmas bieži paliek bez ievērības.
Aļonai (kā jebkurai citai sievietei), precoties ar ārzemnieku un pārceļoties uz dzīvi ārvalstīs, ir jāapzinās iespējamie riski, kas būs neizbēgami, nokļūstot sarežģītā situācijā svešas valsts justīcijā. Tāpēc vienīgais risinājums, stājoties šādā laulībā, ir slēgt laulības līgumus, kuros cilvēki var vienoties ne tikai par dzīves materiālo regulējumu, bet galvenais – par laulībā dzimušo bērnu aizgādību, saskarsmi ar otru vecāku, līdzekļiem dzīves nodrošināšanai, un citiem jautājumiem. Kaut Latvijā tas nav īpaši izplatīts un, domājot par laulības līgumu, prātā primāri nāk laulāto mantisko attiecīgu regulējums, ārvalstīs ar līgumu noregulēt visas ģimenes tiesisko attiecību puses ir pilnīgi pieņemami.
Sievietēm vajadzētu saprast vienu patiesību, ka sarežģīts (nelietosim asāku vārdu) bērna tēvs ir sievietes problēma, nevis valsts vai sabiedrības. Tas nozīmē, ka cīņa par savu bērnu būs jāizcīna pašai.
Runājot par Aļonas gadījumu, gribu vērst uzmanību, ka svarīgi būtu bijis panākt risinājumu, ka tiesvedība norisinātos Latvijā, kas izdarāms starptautiskajos normatīvos noteiktajā kārtībā. Viņas kļūda viennozīmīgi bija procesuāla dokumenta – vienošanās – parakstīšana ārvalsts tiesā. Tagad Aļonai vienīgais risinājums ir Latvijā celt prasību par atsevišķas aizgādības noteikšanu mātei attiecībā uz nepilngadībo bērnu, kas nozīmētu, ka pamatapdraudējums juridiskā nozīmē tiktu noņemts. Manis teiktais nebūtu grūti realizējams, jo no tiesu prakses izriet, ka viens no atsevišķas aizgādības noteikšanas pamatiem ir vecāku dzīvošana dažādās valstīs, kas nozīmē, ka, personai ilgstoši atrodoties ārzemēs (šajā gadījumā bērna tēvam), faktiski nerealizējot aizgādību pār bērnu, tiesa secina, ka ir pamats noteikt viena vecāka atsevišķu aizgādību, jo vecākiem, kuru ikdienas aizgādībā bērns atrodas, ir jālemj jautājumi, kas saistīti ar bērna audzināšanu, izglītību, dzīvesvietu un citiem būtiskiem apstākļiem. Pie norādītajiem apstākļiem atsevišķa aizgādības noteikšana dos iespēju šos jautājumus risināt operatīvi un bez vilcināšanās.
Es gribētu teikt ne tikai Aļonai, bet vērst visu sieviešu uzmanību, ka bērna dzimšana ir svarīgākais notikums sievietes dzīvē – ļoti laimīgs, bet tikpat ļoti atbildīgs. Un nav kauns racionāli domāt un analizēt vīrieša personīgās īpašībās un daudz ko citu, pirms nolemjam ar viņu veidot ģimeni. Piedzimstot bērnam, ir jāsaprot, ka sieviete paliek bērna tēva juridiskajā varā astoņpadsmit gadu – līdz bērna pilngadībai.”
