Režisors Alvis Hermanis, iespējams, atbalstījis valsts apkrāpšanu

Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis pērn noslēdzis ļoti precīzu un detalizētu laulības līgumu ar savu jauno dzīvesbiedri, aktrisi Kristīni Krūzi–Hermani. No līguma izriet, ka pēc laulībām tikai un vienīgi vīra īpašums ir „nauda ar procentiem bankās u.c. kredītiestādēs uz Alvja Hermaņa vārda”, kā arī automašīna „Lexus IS 250” un divi nekustamie īpašumi Rīgas klusajā centrā, Vīlandes ielā 5 un Valkas novada Zvārtavas pagastā.

Pats Alvis Hermanis par oficiāli noslēgto un reģistrēto dokumentu runāt kategoriski nevēlas, savukārt Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas dati rāda, ka pazīstamais režisors uzskatāms arī par visnotaļ pārtikušu un praktiskajai dzīvei pielāgojušos cilvēku. Ja ticam oficiāli deklarētajiem datiem, 145 kvadrātmetrus plašo klusā centra dzīvokli Hermanim 2004. gada pavasarī izdevies iegādāties par 8142 latiem — tātad par nedaudz vairāk kā 56 latiem kvadrātmetrā.

Tāpat 2004. gadā Hermanis par 27 tūkstošiem latu iegādājies lauku mājas (ēkas un nepilnus 32 hektārus zemes), turklāt, kā izriet no zemesgrāmatas datiem, šim pirkumam viņam nav bijis nepieciešams pat hipotekārais kredīts. Savukārt iespaidīgais klusā centra dzīvoklis gan bijis ieķīlāts pat par 78 tūkstošiem latu, kas jau nedaudz vairāk atbilst tā reālajai cenai, taču arī šis kredīts ātri vien dzēsts.

Turklāt Hermaņa laulības līgumā vēl nav minēts, ka uz viņa vārda tajā pašā Vīlandes ielas 5. namā ir reģistrēts vēl viens — vairāk nekā 100 kvadrātmetru plašs — dzīvoklis, kuru režisors pērn iegādājies jau pēc laulības līguma oficiālās reģistrēšanas, darījumu jau atkal noslēdzot par pārsteidzoši niecīgu summu.

Ja ticēt zemesgrāmatas datiem, 1976. gadā dzimušajam Pāvelam Dolgovam par dzīvokli samaksāti tikai 17,2 tūkstoši latu — tātad 172 lati par kvadrātmetru. Kā tas izdevies un vai patiesībā vienkārši nav ietaupīts uz valstij maksājamo nodokļu rēķina, to režisors atklāt nevēlas, savukārt nekustamo īpašumu eksperti vienbalsīgi apliecina — pat visdziļākās krīzes laikā pat visdraņķīgākā dzīvokļa kvadrātmetram klusajā centrā būtu bijis jāmaksā vismaz pieckārt vairāk, turklāt neilgi pirms darījuma dzīvoklis uz brīdi bijis ieķīlāts par vairāk nekā divreiz lielāku summu, raksta žurnāls „Kas Jauns”.

Portāla pietiek.com aptaujātie nekustamo īpašumu eksperti saistībā ar otro darījumu teic, ka būtībā skaidrojums varot būt tikai viens – tāpat kā kādreizējais par „baķku” iesauktais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume un tūkstoši citu izmanīgu cilvēku arī Hermanis varētu būt oficiālajos darījuma dokumentos norādījis (vai piekritis norādīt) fiktīvi samazinātu summu.

Šāda primitīva shēma jau kopš deviņdesmitajiem gadiem ir tikusi izmantota, lai dzīvokļa pārdevējam būtu iespējams izvairīties no iespaidīgas nodevas maksāšanas valstij (un lai pircējam nebūtu jārēķinās ar to, ka šo summu pārdevējs pieskaita pirkuma summai).

Pats Hermanis tagad, portāla pietiek.com sazvanīts un izdzirdējis, ka ir interese par viņa noslēgto laulību līgumu un saimnieciskajiem darījumiem, vienkārši nometa klausuli. Tieši tāpat savulaik rīkojās arī Straume, kad tajā pašā 2004. gadā publiski kļuva zināms, ka viņš savukārt 132 kvadrātmetru dzīvokli Vecrīgā pārdevis par līdzīgi smieklīgu summu – 17 tūkstošiem latu.

Tikai vēlāk Straume atzinās, ka dzīvokli patiesībā pārdevis par gandrīz 11 reizes lielāku summu, taču tās lielākā daļa noformēta kā maksa par mēbelēm. Šādā veidā darījuma veicējiem izdevās apiet likumu ar līkumu un izvairīties no valsts nodevas un nodokļu nomaksas, atgādina pietiek.com.

Hermanis, kas publiski daudzkārt ir asi kritizējis cilvēku divkosību un liekulību, žurnālā „Ir” pagājušā gada oktobrī pieminēja to, ka „latviešiem visvairāk skādē tas, ka viņi nemitīgi veic divas pilnīgi pretrunīgas darbības un ir pārliecināti par abām šīm darbībām”, un ka „krīzi individuālā līmenī cilvēki risina nevis no nacionālas valsts interesēm, bet personīgā labklājība ir pirmajā vietā”.

Savukārt 2009. gada septembrī intervijā izdevumam „SestDiena” Hermanis paziņoja: „Līdz Saeimas vēlēšanām palicis gads, vajadzētu nodibināt jauniešu partiju, kurā biedri nedrīkst būt vecāki par trīsdesmit gadiem. Tāpat kā 60. gados — netici nevienam, kas vecāks par trīsdesmit! Jaunie nav sasmērēti ar shēmošanu. Tā ir vienīgā cerība. Jo visi, kam ir vairāk, ir bijuši spiesti tajā piedalīties...”