Ugunsgrēkā mirst trīs mazi bērni. Vai traģēdiju varēja novērst?

Lai gan bāriņtiesa uzskata, ka ģimene bijusi trūcīga, bet ne tāda, ko varētu nosaukt par nelabvēlīgu, sociālais dienests ir pretējās domās, stāsta Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa. Viņasprāt, steidzami vajadzīgas izmaiņas likumdošanā, kas sociālajiem darbiniekiem uzliktu par pienākumu izvērtēt riskus, kādi bērnam var rasties ģimenē. „Vispārinot redzam, ka bāriņtiesa novēloti saņem informāciju par vajadzību izņemt bērnu no ģimenes. Pie mums rīkojas tikai tad, kad bērnam jau ir dzīvības draudi. Sociālie darbinieki ir pārslogoti ar pabalstu izmaksām un novērtē galvenokārt dzīves apstākļus,” skaidro Rieksta-Riekstiņa.

Arī šajā gadījumā informācija ir pretrunīga, tomēr skaidrs, ka ģimenei palīdzīga roka bija vajadzīga jau agrāk.

Tā nebija piemērota dzīvesvieta maziem bērniem, saka pagasta ļaudis

Istras pagastā portālam kasjauns.lv pastāstīja, ka pēc tam, kad vīrs zaudējis darbu mežā, ģimenīte no pagasta centra pārcēlusies uz nomaļo vietu, kur pārtiku atved autoveikals, ceļi grūti izbraucami. Vietējie ļaudis domā, ka tā neesot piemērota dzīvesvieta maziem bērniem.

Bojā gājušo bērnu māmiņa ir ļoti jauna, tikai nedaudz pāri 20 gadiem. Kopā viņai esot četri bērni, no kuriem viens palicis dzīvs, jo dzīvojot pie vecmāmiņas. Vīram darba neesot bijis, viņam patīkot iedzert. Savulaik, kad strādājis mežā, jaunā sieviete katru dienu ar ratiņiem nākusi uz veikalu. „Kā viņi tagad dzīvoja, nemaz nevaru iedomāties. Māja droši vien veca, plīts neremontēta,” portālam kasjauns.lv saka veikala pārdevēja.

Grūti nosodīt jauno sievieti, kas, dzīvojot smagos, askētiskos apstākļos, atstāja bērnus vienus, tomēr likums nosaka, ka līdz 7 gadu vecumam bērnus nedrīkst atstāt bez pieaugušo uzraudzības un vecākiem ir jārūpējas par saviem pēcnācējiem.

„Attaisnojuma šādai rīcībai nav, bērni palika vieni ne jau uz trim vai piecām minūtēm,” saka Rieksta-Riekstiņa. Lai gan gadījumi, kad vecāku nolaidības dēļ mazs bērns iekrīt piemājas dīķī vai kanalizācijas bedrē un aiziet bojā, notiek ar postošu regularitāti un vienmēr tiek runāts par vecāku atbildību, sodu tā arī neviens no vecākiem nav saņēmis, uzskatot, ka lielāka soda par bērna nāvi nevar būt.

Bērnu tiesību inspekcijas vadītāja iebilst: salīdzinot ar to, kā bija pirms vairākiem gadiem, situācija ir uzlabojusies. Viņa min piemērus, kad vecāki tomēr sodīti. Pie kriminālatbildības saukta kāda audžuģimene, kas laikus nenodrošināja bērnam ārsta palīdzību un bērns nomira, tāpat vecāki saukti pie kriminālatbildības par fizisku vardarbību pret bērnu.

„Cilvēki vienmēr cer, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks, bet šādi gadījumi ir likumsakarīgi. Kad notiek nelaime, visi ir gudri, zina, kā vajadzēja. Ja redzams, ka ģimenē ir problēmas, preventīvie pasākumi, darbs ar vecākiem nenotiek – šajā ziņā mūsu sociālie pakalpojumi ir slikti,” saka bērnu tiesību aizstāve.

Pussabrukušas plītis un skursteņi: tāda ir reālā situācija Latvijas laukos

Jautāta, kas uzskatāmi par riska faktoriem bērna dzīvošanai ģimenē, inspekcijas vadītāja min bērnu pamatvajadzības uzturu un drošu pajumti. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas sociālā darba programmas direktore Vita Roga iebilst, ka tādā gadījumā laukos no katras otrās ģimenes varētu izņemt bērnus, jo lauku mājas ir ugunsnedrošas ar pussabrukušām plītīm un skursteni, veciem logu rāmjiem utt. Savukārt sociālie darbinieki ir pārslogoti un nodarbojas nevis ar savām klasiski tiešajām funkcijām, bet ar pabalstu izsniegšanu. Rieksta-Riekstiņa iebilst, ka pabalstu sistēma mūsu valstī ir labā līmenī un pienācīgu uzturu bērniem nodrošināt ir iespējams, jautājums ir tikai par to, kā vecāki izlieto līdzekļus. „Lai gan šī ir nenormāla traģēdija, sociālais darbinieks nevar būt vainīgs vai līdzatbildīgs. Tā vienkārši ir reālā situācija Latvijas laukos. Ja sociālais darbinieks aizies uz pagastu un teiks, ka tur un tur ir jāsalabo plīts, viņam atbildēs, ka līdzekļu nav, cilvēkiem pašiem ir jāparūpējas par saviem dzīves apstākļiem. Nevar bērnus ņemt ārā no visām ģimenēm un ievietot bērnunamos. Resursu, lai palīdzētu ģimenēm, ir nepietiekoši,” skaidro eksperte.

Kas īsti Istrā notika liktenīgajā 6. marta pēcpusdienā, pagaidām nav skaidrs. Medijos izskanējusi versija, ka bērnu tēvs atbraucis nedēļas nogalē uz mājām un devies pie kaimiņiem un aizsēdējies. Māte viņu gājusi meklēt, un tajā laikā izcēlies ugunsgrēks, kurā bojā gāja trīs gadus un pusotru gadu veci bērni, kā arī trīs mēnešus vecs zīdainītis. Istras pagasta vadītāja Aleksandra Sovāna laikrakstam „Neatkarīgā” sacītais liecina par pretējo. Proti, bērnu māte Sovānam pastāstījusi, ka viņa izgājusi pie kaimiņiem un bērnus atstājusi tēva uzraudzībā. Kāpēc viņš savas atvases pametis vienas un kā izcēlies ugunsgrēks, viņa nezina.

Kaut arī ģimene palikusi bez savas pajumtes, zem klajas debess tai gulēt nenākas – abi vecāki tagad dzīvo pie radiem. „Pagaidām katrs dzīvo pie saviem radiem. Kā būs tālāk, vēl nezinām. Pagasts viņiem sniegs visu sociālo palīdzību un arī turpmāk izmaksās pabalstu,” saka Sovāns. Viņš uzsver, ka notikušo ļoti pārdzīvo abi vecāki.

Policija sākusi kriminālprocesu par noziedzīgu nodarījumu pret personas veselību. Ģimene dzīvojusi nabadzīgi, tāpēc materiālo palīdzību tai sniedzis Sociālais dienests.

Lai palīdzētu ģimenei, talkā plānots aicināt gan sociālā dienesta darbiniekus, gan arī psihologu, informēja pašvaldībā.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Latgales brigādes Ludzas daļā aģentūrai LETA pieļāva, ka par ugunsgrēka iemeslu, iespējams, kļuvusi bez uzraudzības atstāta krāsns. Nav izslēgts, ka krāsnij, kura tobrīd kurējusies, durtiņas attaisījis kāds no vecākajiem bērniem. Glābēju darbu apgrūtinājuši neizbraucamie ceļi. Ugunsdzēsēji līdz nelaimes vietai bijuši spiesti doties kājām, jo piebraucamais ceļš pie mājām nebija tīrīts kopš rudens.

Evija Hauka / Foto: Shutterstock