Āboltiņa svētkos sola: “Nodokļus vairs necelsim!”

Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 21.gadadienas svinīgajā Saeimas sēdē viņa uzsvēra, ka jaunās Latvijas idejai ir jāspēj arī iedvesmot cilvēkus dzīvei, darbam un mīlestībai.

Parlamenta priekšsēdētāja uzdeva retoriskus jautājumus par to, kas Latvija mums ir pašlaik, ko tā mums nozīmēs pēc desmit, piecdesmit gadiem, kā audzināt bērnus un mazbērnus, lai viņi mīlētu šo valsti, lai tā arī viņiem būtu nepieciešama un svarīga ideja, nevis tikai apgrūtinājums, ko līdz ar parādiem tie saņēmuši mantojumā no saviem vecākiem.

Āboltiņa atgādināja, ka mūsdienu Eiropā aizvien nosacītākas kļūst valstu robežas, paverot agrāk vēl nebijušas iespējas darbaspēka kustībai un ievērojami paplašinot izvēles iespējas, it īpaši jauniem cilvēkiem, kas vēl tikai domā par savu ideālo dzīves scenāriju. Mājas mūsdienu pasaules izpratnē varot būt jebkur - kur vien ir darbs, draugi, patīkama vide, tuva kultūra, labi laika apstākļi...

"Vai Latvija šādos apstākļos var konkurēt ar Spāniju, Vāciju, Īriju, Holandi? Vai Latvija var būt kaut kas vairāk par vienu no daudzām iespējamām dzīvesvietām Eiropas kartē? Šajā jautājumā ir kaut kas tāds, kas liek satrūkties. Vai tad dzimteni var izvēlēties? No brīva prāta?" vaicāja Āboltiņa, atgādinot, ka mūsu tauta ir pieredzējusi vairākas emigrācijas - piespiedu izsūtīšanu un došanos kara bēgļu gaitās, bet mūsu vēsturiskā atmiņa ir saglabājusi priekšstatu par emigrāciju kā traģisku nelaimi, kā dzimtenes zaudēšanu.

"Arī tagad bieži var dzirdēt viedokli, ka lielais darba meklētāju skaits, kas izbraukuši no Latvijas, ir mūsu nelaime, valsts mazspējas un bojāejas pazīme. Negribētu tam piekrist, taču viens gan ir skaidrs - tā būs traģēdija, ja vistuvākajā laikā nespēsim definēt jaunu Latvijas ideju, tādu Latviju, kas iederēsies un spēs pastāvēt modernā Eiropā, tādu, kas dos spēku un brīvību tautas garam, tādu, kas garantēs patvērumu un aizsardzību grūtā brīdī. Tādu, kas iedvesmos dzīvei, darbam un mīlestībai," atzina parlamenta spīkere.

Vienlaikus viņa akcentēja, ka Latvijas nākotne nav iedomājama arī bez rūpēm par bērniem - bez rūpēm par to, lai viņi šeit dzimtu, dzīvotu un darītu mūsu valsti labāku. Viņasprāt, nosaukt pašreizējo stāvokli tikai par demogrāfisku problēmu nozīmētu lemt to neveiksmei. Demogrāfiskā politika esot grūta un nepateicīga, tajā ieguldītie līdzekļi un enerģija ir investīcijas, kas atmaksājas tikai pēc vairākām paaudzēm. Taču jautājums par to, kā veicināt bērnu dzimšanu Latvijā, esot arī jautājums par ticību nākotnei.

"Bērni nedzimst tāpēc, ka viņu vecākiem klājas labi vai - gluži otrādi - slikti, bērni nedzimst lielāku pabalstu vai abortu aizliegumu dēļ. Bērni dzimst tad, kad ir ticība, ka rītdiena būs labāka par šodienu. Un labākais, ko valsts var darīt savas tautas labā, ir kļūt par labākas rītdienas apsolījumu. Sniedzot drošības sajūtu par stabilu, prognozējamu, saprotamu un pārliecinošu attīstību," teica Āboltiņa.

Viņa arī minēja, ka prognozējama attīstība ir arī tas, ko no valsts gaida uzņēmēji. Turklāt daudzu valstu pieredze rādot - lieli vai mazi nodokļi paši par sevi vēl negarantē investīciju pieplūdumu un uzņēmējdarbības uzplaukumu. Daudz svarīgāk esot garantēt paredzamu, stabilu un vienkāršu nodokļu politiku. Tā kā Latvija pēdējo divu gadu laikā esot veikusi daudzas straujas un nepieciešamas pārmaiņas šajā jomā, esot pienācis tas brīdis, kad jāpasaka - nepatīkamu pārsteigumu vairs nebūs. "Mēs vairs necelsim nodokļus, bet virzīsimies uz plānotu, pārdomātu nodokļu samazināšanas reformu," aicināja Āboltiņa.

Viņas vērtējumā valdības uzdevums ir piedāvāt ilgtermiņa stratēģiju, kas skaidri norādītu termiņus svarīgākajām pārmaiņām, kura ietekmētu tautsaimniecību. Viens no galvenajiem pašlaik izvirzāmajiem mērķiem nepārprotami esot eiro ieviešana 2014.gadā, un tam esot jāgatavojas ne tikai izpildāmo Māstrihtas kritēriju izpratnē, bet ir arī jāsaprot un jāprot izmantot eiro ieviešanas pozitīvās sekas, jāskaidro ieguvumi - ērtības, stabilitāte, valsts ekonomiskā drošība, aizņēmumu pārfinansēšanas izmaksu samazinājums, jauna ekonomiskā identitāte. Tas viss varot ievērojami stimulēt Latvijas tautsaimniecību, vairojot arī iedzīvotāju drošību un labklājību. Āboltiņa ir pārliecināta, ka izmantot šo iespēju ir mūsu pienākums.

Otrs tikpat neatliekams, taču daudz grūtāks uzdevums viņas vērtējumā ir veikt sociālā budžeta stiprināšanas pasākumus. Viņa pieļāva, ir jādomā par pārmaiņām šajā jomā.

"Mūsdienu pasaulē, kas pakļauta ekonomisko krīžu un svārstību riskam, valsts nevar riskēt ar nestabilu pensiju sistēmu. Arī šeit ir svarīga prognozējama pāreja no vienas sistēmas uz citu, strādājošo iemaksas sociālajā budžetā lielā mērā ir atkarīgas no uzticēšanās valsts spējai nodrošināt cilvēka cienīgu un sociāli taisnīgu vecuma pensiju tiem, kas nespēj sevi nodrošināt paši. Tajā pašā laikā ir jāturpina veicināt privāto pensiju fondu attīstību, dodot strādājošajiem iespēju pašiem parūpēties par vecumdienām. Šī ir viena no jutīgākajām tēmām, kas rūpīgi jāizdiskutē ar sabiedrību jau tuvākajā laikā, neatliekot aktīvu rīcību," atzina Saeimas priekšsēdētāja.

Viņa arī pauda, ka dialogs ar dažādiem sabiedrības slāņiem, aktīvāka to iesaiste politisko lēmumu pieņemšanā ir būtisks nosacījums valstiskai domāšanai un lielākai sabiedrības solidaritātei kopēju mērķu vārdā.

"Valsts nav nedzīvs mehānisms, ko iespējams atrast, aizgūt vai mantot, darbināt vai salauzt. Valsts ir dzīva. Dzīva, ja to veido nācija ar ticību nākotnei. Dzīva, ja to uztur paaudžu pēctecība un solidaritāte. Dzīva, ja ar vārdu "politika" tiek saprasta nevis dažu politikāņu rosība, bet gan ikviena sabiedrības pārstāvja iesaiste un ieinteresētība lēmumu pieņemšanā," sacīja Āboltiņa, akcentējot, ka valsti veido cilvēki - nākotnē vērsta, solidāra un pilsoniska sabiedrība.

Kā ziņots, Saeimas svinīgajā sēdē bija aicināti piedalīties Valsts prezidents, Ministru kabineta locekļi, Augstākās Padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, un ārvalstu diplomātiskais korpuss Latvijā.