Juris Kulakovs saslimis, pārdzīvojot izvesto tautiešu likteni
14. jūnijā, pieminot Komunistiskā genocīda upurus, skanēja Jura Kulakova un Pētera Aigara dramatiskā kantāte „Sarkanais vilciens”. Kulakovs atzīst, ka komponēšanas procesā tik ļoti pārdzīvojis tautas likteni, ka nopietni saslimis.
14. jūnijs Dzelzceļa muzejā
Kantāti „Sarkanais vilciens” Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā atskaņoja solisti Ieva Akurātere un Ivars Cinkuss kopā ar Rīgas Doma kora skolas meiteņu kori, sieviešu koriem „Dzintars” (Rīga) un „Rasa” (Ogre), rokgrupu „Pērkons” un kamerorķestri. Tās izskaņā skatītāji, kas bija pulcējušies pilna zāle, cēlās kājās un ziediem un aplausiem ilgi godināja skaņdarba autorus un izpildītājus.
Komponēt latviešu rekviēmu deportāciju upuriem komponistu Juri Kulakovu rosināja trimdas latviešu dzejnieka Pētera Aigara dēls Pēteris Tērmanis. Pēteris Aigars, kristītajā vārdā Herberts Tērmanis, pirms kara bija viens no redzamākajiem dzejniekiem Latvijā, laikraksta „Jaunākās Ziņas” literārais redaktors. Kantātes pirmās redakcijas pirmatskaņojums notika 2005. gadā.
„Bija grūti atrast atslēgu tam visam. Tāpēc, ka tēma ir ārkārtīgi skarba un sāpīga, viena no vistraģiskākajām lappusēm latviešu tautas vēsturē,” atzina Kulakovs, atklādams, ka dziļās pārdomas un līdzpārdzīvojums skaņdarba tapšanas procesā viņu novedis līdz fiziskam sabrukumam un slimībai. „Iedomājieties – kā būtu, ja jūs pēkšņi naktī savāktu un ar dažām pauniņām ielādētu lopu vagonā un vestu nezināmā virzienā... Deportācija ir viena no mūsu tautas lielākajām traģēdijām. Aizveda taču labākos un spējīgākos cilvēkus, mūsu inteliģenci,” emocionāls pēc priekšnesuma bija komponists. Kulakovs atzina, ka arī viņa tēvs padomju laikā baidījies no Sibīrijas, jo, mācoties Lubānas Meža tehnikumā, līdz ar visiem jauniešiem bijis ieskaitīts aizsargos.
