Māra Zālīte: Latvijas vienīgie ienaidnieki ir Kolorādo vaboles un egļu mūķenes
Latvijai ienaidnieku nav, un Latvijas iedzīvotājiem jāmeklē sabiedrotie vienam otrā, intervijā sacīja dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte.
"Uzskatu, ka ienaidnieku Latvijai nav, ja neskaita Kolorādo vaboles un egļu mūķenes. Latvijai ir tikai sabiedrotie, un tie mums ir jāmeklē vienam otrā un jāveido civila, gudra, izglītota sabiedrība, kura saprot, kas notiek, kura spēj ietekmēt procesus. Un man šķiet, ka tas tagad ir sācies. Man ir tāda izjūta, ka ir iestājies kaut kāds lūzums," uzsvēra Zālīte.
Viņa pauda viedokli, ka cilvēku ticību valstij varētu palīdzēt atgūr godīgums. "Varbūt tas skan ideālistiski, bet, ja cilvēki varētu vienā dienā kļūt godīgi, piemēram, gan žurnālisti, gan uzņēmēji, gan arī rakstnieki... Es par tiem žurnālistiem tik ļoti pārdzīvoju tādēļ, ka es to uzskatu ļoti tuvu rakstnieku profesijai. Mani tas ļoti aizvaino, ka es redzu negodīgu žurnālistu," atzina dramaturģe.
Uz jautājumu, vai arī rakstnieki nav sākuši vairāk domāt par naudu un vairāk darīt to, par ko viņiem labi maksā, nevis dvēseles diktēto, Zālīte atbildēja, ka tādu gadījumu tomēr nav daudz. "Es vienmēr esmu uzskatījusi un joprojām ticu, ka kultūras, radošie cilvēki tomēr ir tie, kuriem tas morālais imperatīvs ir spēcīgāk izteikts. Tāpēc es neteiktu, ka būtu daudz tādu gadījumu, par kuriem mēs varētu lietot tādus vārdus kā "pārdevies"," viņa teica.
Runājot par mākslas pasaules pārstāvju lomu sabiedriski politiskos procesos un pozitīvu pārmaiņu virzīšanā, Zālīte norādīja, ka tā tiek īstenota netieši, caur mākslas ietekmi.
"Ja es esmu uzrakstījusi labu rokoperu, piemēram, "Kaupēn, mans mīļais", ko par labu arī atzinuši citi, kur ir arī šī tēma iekšā – kā sabiedrība ciena Kaupēnu, kā tā izdabā viņam, kā viņš faktiski nozog valsti, nozog ideālus, tad caur šīs rokoperas tēliem es jau runāju par to pašu, ko šeit, tikai te es to saku daudz neveiklākā veidā, jo tā nav mana izteiksmes forma. Es runāju caur šiem tēliem ar publiku, ar tautu. Tad, kad es redzu, ka tas strādā, ka cilvēki aiziet citādāki, ka viņi piedzīvo kaut ko savā dvēselē, tad es uzskatu, ka es veicu savu darbu. Tas ir mans darbs," paskaidroja dramaturģe.
"Kas mēs būtu, ja mums nebūtu bijis Rainis, Blaumanis, Brigadere, Plūdonis, Virza, Aspazija un vēl citi? Kas būtu, ja visi šie cilvēki būtu mobilizēti politikā? Viņi rada garīgo valsts kodolu un arī rada cilvēcisko kodolu. Tāpēc ir arī svarīga katras tautas oriģinālā kultūra, jo tā nav tikai reprezentatīvs pienesums pasaules kultūrai, kaut arī tas ir, bet pats galvenais, ka māksla, kultūra kopj cilvēka dvēseli. Un tā koptā dvēsele – inteliģenta, kopta, humāna – tā arī spēs pieņemt politiskus lēmumus," klāstīja Zālīte.
Viņa arī atzina, ka nav daudz radošo cilvēku ar izteiktu sociālo temperamentu, kas būtu gatavi aktīvi runāt par šodienas problēmām. "Nekad visiem radošajiem, šaurāk ņemot – rakstniekiem, sociālais temperaments nav bijis vienāds. Mums tāpat ļoti skaista un traģiska ir, piemēram, Jāņa Ziemeļnieka dzeja. Bet mēs nekad nevarētu prasīt, lai Jānis Ziemeļnieks 20.gados nodarbotos ar kaut kādām sabiedrības lietām. Viņš ir individuālists. Arī pašlaik ir ļoti daudzi individuālisti," norādīja dzejniece.
BNS/Foto: Evija Trifanova/LETA
