Pasaules vēsturē slavenāko transvestītu TOP 10

10. Pirāte Mērija Rīda (1690–1721)

Māte, kuģa kapteiņa atraitne, mazo Mēriju jau kopš bērnības ģērba sava agri mirušā dēla drēbēs, lai apmānītu un turpinātu saņemt pabalstu no bagātās vīramātes (Mērija bija dzimusi ārlaulībā). Piecpadsmit gadu vecumā viņa, ģērbusies kā vīrietis un uzdodamās par Marku, devās uz Flandriju cīnīties britu armijā. Mērija izcēlās ar savu drosmi, taču radās problēmas, kad viņa iemīlējās flāmu karavīrā. Vīrietis turēja viņu aizdomās par seksuālām novirzēm. Tad Mērija pirmoreiz mūžā pārģērbās sieviešu drānās un atklāja patiesību. Viņi apprecējās, sāka vadīt tavernu Trīs pakavi, līdz vīrs negaidot nomira. Mērija nolēma tapt atkal par vīrieti un pieteicās darbā uz holandiešu kuģa. Pa ceļam uz Rietumindiju kuģi sagrāba pirāti, kuri vienīgo angli uz kuģa – Džonu Rīdu – uzņēma savā komandā.

Vēlāk Mērija piebiedrojās citiem pirātiem, kuru vidū bija arī sieviete – Anna Bonija. Kā stāsta, Anna atklājusi Mērijas identitāti, kad mēģinājusi pavest. Abas kļuva par draudzenēm un kolēģēm līdz mūža galam. Reiz Rīda uzvarējusi duelī, izmantojot savus sievišķīgos apaļumus – atrāvusi vaļā kreklu, viņa apstulbināja pretinieku un deva nāvējošo triecienu.

Abas dāmas ir vienīgās sievietes, kas Jamaikā notiesātas par pirātismu, taču viņu pakāršana tika atlikta grūtniecības dēļ. Mērija nomira cietumā vai nu dzemdībās, vai no drudža, bet Annas pēdas vēsturē izgaisušas.

9. Rakstnieks Fransuā De Šuazī (1644–1724)

Franču autoru Fransuā de Šuazī māte ģērba kā meiteni līdz pat 18 gadu vecumam. Viņas rīcību, iespējams, diktēja politika – zēns bija rotaļu biedrs karaļa jaunākajam dēlam Filipam I, kuru arī ģērba meitenes tērpos, iespējams, lai tā pietušētu briesmas, ko viņš varētu nest vecākajam brālim, Saules karalim – Luijam XIV. Karaliene Austrijas Anna mēdza Filipu dēvēt par manu mazo meiteni. Pieaudzis viņš nereti mēdza sievietes tērpā apmeklēt galma balles, un viņam bija homoseksuālas intereses.

Šuazī, sasniedzis 18 gadus, pārgāja uz vīriešu apģērbu, tomēr drīz vien atgriezās pie saviem iemīļotajiem sieviešu tērpiem un auskariem. Viņa kleitas bija tik ekstravagantas, ka daudzas šā musketieru laikmeta dāmas pat vērsās pie viņa pēc padoma modes lietās. Kad Šuazī ekscentriskā aizraušanās tika publiski nostrostēta Parīzē, viņš pārcēlās uz provinci, kur izmantoja pārģērbšanos, lai iesaistītos neskaitāmās intrigās. Izšķērdība iedzina Šuazī nabadzībā, un tad viņš pievērsās reliģijai, galu galā pat tika ordinēts par mācītāju un paaugstināts par klostera abatu. Viņš sarakstījis daudz vēsturisku un reliģisku darbu, tomēr vislielāko slavu ieguva grāmata Transvestīta memuāri, kas tika izdota pēc viņa nāves un kurā aprakstīti viņa piedzīvojumi sievietes ādā.

Pat būdams klostera abats, viņš turpināja izklaidēties ar pārģērbšanos un jaunu meiteņu pavedināšanu, ko nereti sekmēja no aizdomām brīvo vecāku tieša palīdzība!

Elagabalu iecēla par Romas imperatoru jau 14 gadu vecumā. Savas valdīšanas laikā imperators deva priekšroku sieviešu drēbēm, lika veikt pilnīgu depilāciju ķermenim un pārmērīgi krāsojās. Elagabals pat piesolīja dāsnu samaksu jebkuram ārstam, kurš ņemtos viņu ķirurģiski pārvērst par sievieti. Imperators nerēķinājās ne vien ar tā laika Romas seksuālajiem tabu, bet arī pārkāpa reliģisko kārtību – galvenā dieva Jupitera vietā viņš pieprasīja godināt zemāku dievību Sol Invictus (neuzvaramā saule – no latīņu valodas). Elagabals paspēja apprecēties piecas reizes, turklāt viņa popularitāti neveicināja viņa otrā laulība – ar kādu vestālieti, jo Vestas priesterienes bija zvērējušas saglabāt nevainību, un savu laulāto imperators pameta jau pēc gada.

Visstabilākās attiecības imperatoram izveidojās ar viņa kaujas ratu vadītāju – blondo vergu Hēraklu. “Man patiktu saukties par Hērakla karalieni, sievu, mīļāko,” Elagabals paziņojis. Taču tas nebija vienīgais imperatora homoseksuālais draugs – viņš pat esot publiski salaulājies ar kādu atlētu no Smirnas.

Izkrāsojis acis, depilējis visas spalvas un uzlicis parūku, Elagabals mēdza arī pārdoties kā prostitūta Romas bordeļos un pat pilī. Tur viņš iekārtoja īpašu telpu, stāvēja kails tās durvīs, kā jau prostitūtas to mēdza, un, kratot zelta riņķīšu aizkaru, maigā un aizkustinošā balsī uzmācās garāmejošajiem. Pēc četru gadu valdīšanas imperatora miesassargu gvardi un Senātu, kā arī tautu tas tā nokaitināja, ka likumsakarīgs iznākums bija atentāts pret Elagabalu.

7. Zviedrijas karaliene Kristīna (1626–1689)

Kad Zviedrijas karalienei piedzima bērns, to vispirms noturēja par zēnu – viņš bija tik matains un raudāja skaļā, aizsmakušā balsī. “Dziļš samulsums pārņēma klātesošās sievietes, kad viņas atklāja savu kļūdu,” Kristīna rakstīja savā autobiogrāfijā. Zviedrijas karalis, kurš jau bija zaudējis divas meitas, tomēr laimīgs paziņoja: “Viņa būs gudra, viņa mūs visus piemuļķoja!” Kristīna piedzima ne vien retas astroloģiskas kombinācijas ietekmē, bet arī tā dēvētajā laimes krekliņā (ar augļa apvalku). Kristīnas tēvs gribēja būt drošs, ka meita izaugs pietiekami stipra, lai varētu valdīt, tāpēc audzināja viņu kā vīrieti, un princeses mīļākā izklaide bērnībā bija lāču medības. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa kāpa tronī un veiksmīgi valdīja, bet pēc desmit gadiem atteicās no troņa par labu brālēnam. Par galveno iemeslu tiek uzskatīts viņas reliģiskais konflikts – būdama protestantu valsts galva, viņa slepeni bija pārgājusi katoļticībā. Turklāt sabiedrībā pieauga spiediens – pavalstnieki nevarēja sagaidīt, kad karaliene apprecēsies un radīs mantinieku. Atbrīvojusies no valdīšanas, Kristīna pameta Zviedriju, pārģērbusies par vīrieti. Šo paradumu viņa saglabāja līdz mūža galam. Insbrukā viņa oficiāli pieņēma katolicismu, tā nogriežot sev atpakaļceļu. Kristīna devās uz Romu, kur ar pāvesta svētību jaunatgrieztā ekskaraliene tika triumfāli uzņemta. Viņa saņēma speciālu atļauju tērpties vīrieša drēbēs. Kristīna sēdēja, runāja, kustējās kā vīrietis, un daudzi laikabiedri viņu uzskatīja par lesbieti. Mūsdienās zinātnieki pieļauj, ka viņa varēja būt interseksuāla – ar abu dzimumu pazīmēm.

Debora Samsone bija pirmā amerikāniete, kas pārģērbās par vīrieti, lai varētu iestāties armijā un cīnīties ASV Neatkarības karā par brīvību no britu varas. Lauku darbos norūdījusies, 21 gada vecumā viņa pieteicās armijā ar Roberta Šērtlifa vārdu. Kā sieviete tajos laikos viņa bija neparasti gara – 1,74 metri. Krūtis maskēšanās nolūkos viņa cieši nosēja. Citi zaldāti gan ķircināja Robertu, ka viņam nav jāskujas, bet pieņēma, ka viņš ir vēl pārāk jauns. Viss ritēja gludi, līdz Debora tika ievainota augšstilbā. Bailēs, ka atklāsies identitāte, viņa paziņoja karabiedriem, lai viņu atstāj kaujas laukā, bet tie atteicās. Galu galā Debora izbēga no hospitāļa un pati izķeksēja lodi no brūces, bet viņas kāja nekad pilnībā nekļuva vesela. Tomēr nākamā ievainojuma laikā ārsts atklāja viņas dzimumu, un Samsone tika diskrēti un cieņpilni atvaļināta. Beidzoties militārajai karjerai, Debora apprecējās, dzemdēja bērnus un strādāja par skolotāju. Vēlāk viņai tika izkārtota arī valsts pensija. Viņa ceļoja pa Ameriku, savā vecajā militārajā uniformā uzstājoties ar lekcijām par kaujas laukā piedzīvoto. Samsone bija pirmā amerikāniete armijā, bet tiek lēsts, ka vēlāk, Pilsoņu karā, piedalījās aptuveni 400 par vīriešiem pārģērbušos sieviešu.

5. Mūķene Svētā Marina Askēte (5. gadsimts)

Mariama piedzima bagāta kristieša ģimenē tagadējā Libānā. Viņas māte agri nomira. Kad meitene pieauga, tēvs viņu gribēja izdot pie vīra un pats iestāties par mūku klosterī. “Ak, mans tēvs, kāpēc tev vajag glābt savu dvēseli un iznīcināt manu?” žēlojās Mariama. Viņa uzstāja, ka dosies tēvam līdzi uz klosteri, noskuva kailu galvu un ietērpās vīrieša apģērbā. Tēvs tad izdalīja savu bagātību nabagiem un sāka meitu saukt par Marinu. Viņi nodzīvoja vienā klostera cellē desmit gadus – neviens nenojauta, ka viņa ir sieviete –, līdz tēvs nomira. Marina tad divkāršoja savus gavēņus, lūgšanas un askētismu. Reiz Marinu ar citiem mūkiem sūtīja darīšanās uz pilsētu, ceļā viņi nakšņoja kādā iebraucamā vietā. Tur uzturējās arī kāds karaļa zaldāts, kurš paveda viesnīcas saimnieka meitu, pamācot to, lai saka tēvam, ka to izdarījis jaunais mūks, tēvs Marina. Lai nesagādātu raizes meitenei, Marina nenoliedza šo apvainojumu. Klostera abats viņu izdzina, viņa dzīvoja ārpus klostera un audzināja savas apsūdzētājas dēlu, ko tai atnesa viņas saniknotais tēvs. Citi mūki aizlūdza par Marinu abatam, un tas pēc trim gadiem piekrita ņemt viņu atpakaļ, taču uzlika izciest smagus sodus un veikt grūtākos darbus. Zēns pieaugot arī kļuva par mūku. Četrdesmit gadu vecumā Marina saslima un nomira. Abats pavēlēja viņu pārģērbt jaunās drēbēs, pirms guldīt kapā, un tad arī atklājās Marinas dzimums. Abatu un viesnīcas saimnieku pārņēma rūgta nožēla, bet Dievs veica brīnumus caur šīs svētās ķermeni, piemēram, viens no mūkiem, kas bija tuvu pieliecies pie viņas, atguva redzi aklajā acī.

Ševaljē Šarls de Eons bija franču diplomātiskā tīkla Karaliskais noslēpums slepenais aģents. Mūža pirmo pusi viņš pavadīja kā vīrietis, otro – kā sieviete. Kad viņu nosūtīja uz Krieviju ar uzdevumu atjaunot diplomātiskās attiecības, de Eons turp devās, pārģērbies par sievieti, un kļuva par Krievijas imperatores galma dāmu. Vēlāk viņš strādāja par vēstnieku Londonā, kur vienu brīdi runas par to, vai viņš ir viņš vai viņa, sasniedza tādu kulmināciju, ka par to tika pat slēgtas derības Londonas biržā. Atgriezies Francijā, diplomāts prasīja, lai viņu oficiāli atzīst par sievieti – jo esot tāds piedzimis, tikai audzināts kā zēns mantojuma strīdu dēļ. Francijas karalis piekrita, nosakot, lai viņš turpmāk attiecīgi ģērbjas sieviešu tērpā. Taču klīda arī baumas, ka de Eons piespiests atzīties par sievieti, lai kādi ietekmīgi ienaidnieki viņu neizsauktu uz dueli. Neraugoties uz trauslo augumu, ševaljē bija viens no izcilākajiem paukotājiem Eiropā – dueļa iznākumu varēja paredzēt. Lai nu kā, viņš kopš tā laika tika saukts par de Eona jaunkundzi. Pēc de Eona nāves 81 gada vecumā medicīniskā ekspertīze atklāja, ka viņam bija “vīrieša dzimumorgāni, visādā ziņā lieliski attīstīti”. Iespējams, Ševaljē bija Kalmana sindroms – hormonāli traucējumi, kā dēļ neiestājas pubertāte. Nevienā portretā de Eons nav attēlots ar bārdu vai ūsām, pat ne pēcnāves maskā. Ilgu laiku ar terminu eonisms apzīmēja transdzimuma izpausmes, jo uzskatīja, ka de Eons bijis seksuāls transvestīts.

3. Ceļotāja Izabella Eberharde (1877–1904)

Izabella piedzima Šveicē – viņas aristokrātiskā māte, krievu ģenerāļa sieva, iemīlējās savu bērnu skolotājā, anarhistā, bijušajā mācītājā, kurš bija pieņēmis islāmu. Tēvs meitai jau bērnībā iemācīja arābu valodu un Korānu. Kopš bērnības iemīlējusies austrumos, 18 gadu vecumā Izabella pierunāja māti doties uz Alžīriju. Pēc Izabellas ierosmes viņas tur pārgāja islāmā – luterticīgā baltvācu-krievu izcelsmes māte Natālija de Mordere (dzimusi Eberharde) kļuva par Fatmu Manubiju, bet Izabella pārtapa par ... Mahmudu Sādi. Kopš tā brīža viņa gandrīz vienmēr valkāja arābu vīriešu apģērbu. Būdama vienīgā māsa brāļu vidū, viņa jau bērnībā novalkāja to drēbes un izvēlējās zēnisku frizūru. Viņas tēvs bailēs no dažādām briesmām laida meitu uz pilsētu tikai vīriešu apģērbā. Arābu zemēs vīriešu tērps viņai ļāva brīvi ceļot – arābi gan labi zināja, ka viņa ir sieviete, bet saskaņā ar savu pieklājības etiķeti pieņēma cilvēku par to, par ko viņš uzdevās. Viņas dziļās islāma zināšanas tā pārliecināja kādas sūfiju sektas šeihu, ka tas pat uzaicināja Mahmudu viņiem piebiedroties (neiedomājams gods eiropietim, kur nu vēl sievietei!). Savas īsās dzīves laikā viņa paguva arī kļūt par spiedzi un piedalīties alžīriešu revolūcijā pret Franciju. Izabella kļuva par kāda arābu zaldāta sievu, bet viņas ceļojumu dēļ tie nesatikās mēnešiem. 1904. gadā pēc astoņu mēnešu šķiršanās viņa sastapās ar vīru tuksneša pilsētiņā Ain-Safrā, Alžīrijā. Divas stundas pēc satikšanās tuksnesī pēkšņi sākās reta dabas parādība – plūdi divu trīs metru augstumā, ko izraisīja kalnos izkusušais sniegs un kas noslaucīja no zemes virsas veco māju, kurā abi atradās. Vīru izglāba, bet Izabella noslīka.

Ķīniešu operdziedātājs Ši Pei-Pu iepazinās ar Francijas vēstniecības Pekinā darbinieku Bernāru Bursiko, kad pašam bija 26 gadi, bet Bernāram divdesmit. Ši ievilka Bursiko mīlas dēkā, kas turpinājās 20 gadus. Visu šo laiku Bursiko bija pārliecināts, ka mīl sievieti, tiesa, viņu tikšanās notika reti, steigā un tumsā. Francūzis Ši pārlieko kautrīgumu skaidroja ar ķīniešu audzināšanu. Pēc gada Ši paziņoja, ka “ir stāvoklī”, un Ķīnas provincē sagādāja kādu puisēnu. Ši vēlāk apgalvoja, ka nekad nav teicis Bernāram: esmu sieviete. Tas vienkārši bijis pārpratums, ko Ši nav centies labot.

Kultūras revolūcijas laikā Bursiko sāka piegādāt Ķīnas valdībai slepenu informāciju, lai pasargātu Ši no represijām un drīkstētu ar viņu tikties. 1982. gadā Bursiko izdevās izvest no Ķīnas Ši ar dēlu uz Parīzi, kur viņi sāka dzīvot kā ģimene. Taču tas piesaistīja franču pretizlūkošanas uzmanību, kas atklāja: Bursiko nodevis ķīniešiem vismaz 150 slepenos dokumentus. Bursiko un Ši Pei-Pu arestēja par spiegošanu, un sākās tiesas process, kurā atklājās Ši dzimums. Bursiko atteicās tam noticēt, kamēr nebija redzējis Ši ķermeni kailu. Pēc tam, kļuvis par vispārēja apsmiekla objektu, viņš cietumā mēģināja sev pārgriezt rīkli, bet pašnāvības mēģinājums neizdevās. 1986. gadā spiegu pārim piesprieda sešus gadus cietumā, bet abi drīz tika apžēloti. Ši ar pieņemto dēlu palika Parīzē un uzstājās operā. Ar Bursiko viņš netikās un par abu attiecībām nerunāja, bet pirms nāves 2009. gadā atzinies viņam, ka joprojām to mīl. Bursiko tolaik atradās kādā franču pansionātā un vienaldzīgi izteicies: “Viņš man tik daudz nodarījis, ka nav nekāda žēluma. Domāju, ir stulbi tēlot tagad ko citu un teikt, ka skumstu. Viss ir cauri. Esmu brīvs.”

Ir atšķirīgas domas, vai Vatikāna pāveste Joanna ir reāla personība vai leģenda, par kuru pirmās rakstiskās liecības atrodamas 13. gadsimtā. Tās vēsta, ka Joanna dzimusi angļu misionāra ģimenē Vācijā karaļa Kārļa Lielā nāves dienā (814. gada 28. janvārī). Divpadsmit gadu vecumā viņa sagājusies ar kādu mūku no Fuldas klostera un, pārģērbusies par vīrieti, kopā ar iemīļoto devusies uz Grieķiju. Tur viņa apguvusi dažādas zinības un valodas tādā līmenī, ka neviens ar viņu nav spējis sacensties. Pēc tam Joanna apmetās Romā, kur viņai bija spoža karjera garīdzniecībā: sākumā kā kūrijas notāram, tad kardinālam, un visbeidzot viņa ievēlēta par pāvestu. Pēc pāris gadu valdīšanas Joanna, kura bija grūtniecības beigu stadijā, uz zirga piedalījās kādā procesijā. Viņai sākās dzemdības, un viss atklājās. Versijas par Joannas nāvi ir dažādas: viņa nomira dzemdībās; viņu nogalināja satrakotais pūlis; viņa tika padzīta un dzīvoja klosterī, bet viņas dēls izdzīvoja un kļuva par Ostijas bīskapu. Vairākums avotu min, ka Joanna apglabāta tajā pašā vietā uz ceļa, kur nomirusi, bet pāvesti kopš tā laika vienmēr šo ielu apbrauc ar līkumu.

Lai kā arī būtu, pēc šā gadījuma Vatikānā ieviests Sedes stercocaria jeb Caurais krēsls, kurā vajadzēja apsēsties pāvesta kandidātiem, lai varētu aptaustīt viņu dzimumorgānus. Šī procedūra ieviesta ap 9. gadsimta vidu un turpinājusies līdz 15.–16. gadsimtam. Divi šādi krēsli saglabājušies – viens atrodas Vatikāna muzejos, otrs – Luvrā, Francijā, uz kurieni to aizveda Napoleons, kad izlaupīja Vatikānu.

Interesanti, ka senākajā taro kāršu komplektā (15¬–16. gadsimts) kārti, ko tagad dēvē par Augsto Priesterieni, sauca Pāveste.