Jēkabpils mērs 54 gadu vecumā atrod savu tēvu
Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs pirmo reizi Tālajos Austrumos sastapis savu tēvu Anatoliju. Līdz šim viņš bija pārliecināts, ka tēvs ir miris.
1949. gadā Salceviča mātes Martas ģimeni izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem – Amūras apgabalu. Tur viņa 18 gadu vecumā iepazinās ar 20 gadus veco Anatoliju, arī represēto – 1937. gadā uz Tālajiem Austrumiem izsūtīto Donas kazaku pēcteci. Abu jauniešu mīlestība vainagojās ar mazā Leonīda nākšana pasaulē - 1954. gadā piedzima Salcevičs.
Pēc četriem gadiem – 1958. gadā Salceviča māte ar mazo dēlu atgriezās Latvijā. Viņa dēlam par tēvu visus šos garos gadus neko nebija stāstījusi, vien noteikusi, ka viņš ir miris.
Kad pirms sešiem gadiem mūžībā aizgāja Salceviča māte, Jēkabpils mērs nolēma doties uz savu tālo dzimteni – apmeklēt ne tikai vietas, kur bija nācis pasaulē, bet arī viesoties pie savas mātes māsām – Jadvigas un Veronikas, kuras palika dzīvot Amūras novadā.
Vairāk nekā pēc pusgadsimta sasveicinās ar savu tēvu
Par savu pirmo viesošanās reizi Tālajos Austrumos Salcevičs saka: „Un tad, braucot prom, mammas vecākā māsa Veronika teica – vai gribi savu tēvu redzēt? Es saku – kā? Viņa nav! Visu mūžu biju zinājis, ka tēva nav, te pēkšņi viņš ir. Esot bijis kāds liels noslēpums, es netincināju. Teicu māsīcai – varbūt pameklējiet.
Augusta beigās pārbraucu mājās, un jau septembra sākumā bija zvans no Krievijas. Māsīca Valentīna saka – parunā ar vienu cilvēku! Tad vīrieša balss – zdrastvuj, sinok! (Sveiks, dēliņ! – krievu val.) Nu, minūtes divas, trīs parunājāmies – kā kuram iet...
Es netincināju. Teica, ka, redz, dzīve sagriezusies tā, ka viņš pēc tik daudz gadiem uzzina par mani – kur esmu, ko daru, māsīca jau bija izstāstījusi... Ja očeņ rad (es ļoti priecājos – krievu val.), viņš teica. Tā pusgada garumā sazvanījāmies, tad nolēmu, kas ir – braukšu! Tikai nu jālido uz Vladivostoku, jo viņš dzīvo Nahodkā.
Protams, pirms tam viņam pajautāju, kā to uztvers ģimene. Viņam taču ir sieva, divi pieauguši bērni – ko teiks, ja pēkšņi parādīsies kaut kāds... dēls no jaunības dienām. Kāpēc viņš te brauc, ko viņš no mums grib? Viņš atbildēja, ka viss esot kārtībā, ģimene gaidot. Es aizbraucu.”
Nahodkā cienījama ģimene
Salceviča tēvs pēc izšķiršanās no Martas nodibināja ģimeni, beidza jūrskolu, brauca jūrā. Par tikšanos ar tēva ģimeni Jēkabpils mērs saka:
„Pirmoreiz redzēju kopā visas tēva māsas – sabraukušas no Pēterburgas, Habarovskas, Vladivostokas. Tētis ir kā magnēts – viņš ir vecākais dēls, un visi pie viņa brauc. Visi izglītoti, labos amatos, arī bērni izglītoti. Cepuri nost! Ja mans vecaistēvs, Donas kazaks, atamans, bija noteicis, ka viņa bērniem jāiegūst izglītība, tad tā arī ir noticis. Varbūt kādreiz tā domā – nu, Krievija... Biju pārsteigts – tā ģimene ir ļoti augstas raudzes inteliģenti. Tēmas, par ko viņi runā, uzvedība... Ja dzer, tad vīnus, ļoti maz un labus. Reizēm stereotipiski rāda, kā krievi dzīvo – tikai šņabis... Viņiem tas ir absolūti izslēgts! Mums, latviešiem, pat būtu jāmācās!”
Atamana mazdēls – Jēkabpils mērs
Salceviča vectēvs pa tēva līniju ir atamans, par ko arī viņu ar visu ģimeni padomju vara izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem.
„Donas kazaki ir tādi brīvdomātāji. Faktiski viņi bija zemkopji, bet tādi militarizēti – kaut kas līdzīgs mūsu aizsargiem, cara rezerves armija. Šolohova „Klusajā Donā” jau visa kazaku dzīve ir parādīta. Vairākiem cilvēkiem savu dzīvesstāstu esmu stāstījis, nosaucis uzvārdu – Lahtionovs, un tas grāmatās figurē kā slavenai kazaku dzimtai piederīgs. Kad būs laiks, sākšu pētīt vairāk,” saka atamana mazdēls – Jēkabpils mērs.
Vairāk par to, kā Salcevičs atrada savu tēvu, kā viņš devās pāri visai Krievijai, tika apzagts, palika vienās peldbiksēs pie Japāņu jūras, laimīgā kārtā izvairījās no haizivīm, un kā dzīve var sākt līdzināties trillerim, lasiet jaunākajā žurnāla „Patiesā Dzīve” numurā.
Kasjauns.lv/ Foto: no Leonīda Salceviča personīgā arhīva
