Viesstrādniece: „Pret mums te izturas kā lopiem, ne cilvēkiem”
Lielbritānijā viesstrādniekus no Austrumeiropas nežēlīgi izkalpina un liek viņiem dzīvot necilvēcīgos apstākļos. Nesen Anglijā veiktais izdevuma „The Ecologist” pētījums atklāj šokējošus faktus.
Nesen veiktais „The Ecologist” pētījums atklāj, ka dažu nodarbināto viesstrādnieku darba apstākļi Lielbritānijas laukos, siltumnīcās un pakošanas iecirkņos rūpnīcās ir nožēlojami, viņus nežēlīgi ekspluatē, raksta Anglijas latviešu portāls anglobalticnews.co.uk.
Nāves līnija pie tomātu konveijera
„Šeit nav taisnīguma, tikai diskriminācija. Pret cilvēkiem izturas kā pret lopiem, nevis cilvēkiem, es nekad nedomāju, ka tā būs,” „The Ecologist” atklāj viesstrādniece no Lietuvas Irēna Jaisenka, kura strādā kādā Lielbritānijas dārzniecībā.
„Sākumā viss bija normāli,” stāsta Irēna, aprakstot savu tomātu pakošanas darba pieredzi noliktavā Kentā. „Pēc tam viņi ieviesa datorizētu sistēmu tomātu svēršanai... svērt, pārbaudīt, iepakot, svērt, pārbaudīt, iepakot... mums bija jāsafasē trīs, četri groziņi minūtē. Ja tu dienā sabojāji trīs tomātu iepakojumus, tu tiec atlaists. Visam bija jāizskatās perfekti, ja tā nav, tad tev būs problēmas,” saka Irēna.
Irēna stāsta par to, ka pie konveijera līnijas strādā 14 cilvēku, ņemot no 15 – 20 kilogramu smagām kastēm tomātus, un viņiem nav atļauts savā starpā sarunāties. Lielākoties viņa strādāja astoņas, deviņas stundas dienā ar 30 minūšu garu pārtraukumu; viņas ilgākā maiņa bija 14 stundas.
„Otrā konveijera līnija bija pazīstama kā nāves līnija. Tur par uzraugu strādāja lietuviete un ar viņu bija labi jāsadzīvo, ja negribi tikt atlaists,” saka Irēna.
Par spīti tam, ka viņa bija nodarbināta fasētavā vairāk nekā divus gadus, pakojot „tūkstošiem groziņu” dienā, Irēna tikusi atlaista pēc atgriešanās no ārzemēm, kur viņa viesojās pie radiem. Nodarbinātības aģentūra Irēna paziņoja, ka „šeit vairs nav darba”.
Baiļu klimats Kentas fermā
Irēna atrada darbu citā Kentas fermā, kas piegādā augļus un dārzeņus lielveikaliem, bet šajā fermā attieksme pret viesstrādniekiem – pārsvarā poļiem, bulgāriem un latviešiem – attieksme bija vēl sliktāka. Viņa sākumā lasīja zemenes, bet vēlāk viņu pārcēla uz dārzeņu lasīšanu, Irēnai maksāja minimālo likmi – 5,93 mārciņas (Ls 4,75) stundā un iekasēja 32 mārciņas par pajumti treilerī, dzīvojot kopā ar vēl citiem četriem viesstrādniekiem. Viņa strādāja sešas dienas nedēļā.
Irēna stāsta, ka strādnieki fermā tika atlaisti katru dienu, ja uzraugiem likās, ka darbs netiek veikts produktīvi: „Aģentūra izrēķināja, cik katrs ir savācis, pēc tam darbinieks, kuram bija vājākie rezultāti, tika atlaists. Siltumnīcā varēja atrasties astoņi cilvēki, bet tad, kad tu atgriezies no pārtraukuma, četri jau varēja būt nosūtīti atpakaļ uz treileri, ja darbs netika veikts atbilstoši.”
Turklāt Irēna saka, ka strādniekiem bija jāstaigā starp laukiem – dažreiz visai ievērojami attālumi, kas aizņēma 20 minūtes vai pat ilgāk – bet šādi pavadītais laiks netika apmaksāts, jo nodarbinātības aģentūra atvilka „pārvietošanās” laiku no algas. „Šeit valdīja baiļu atmosfēra... Es tiku atlaista, jo aizgāju uz arodbiedrības sanāksmi,” viņa sacīja.
Arodbiedrības uzskata, ka Irēnas pieredze nebūt nav unikāla. Arodbiedrību apvienība nesen ir uzsākusi lielu kampaņu, lai piespiestu dārzkopības kultūru audzēšanas kompānijas nodarbināt strādniekus ilgtermiņā, pakāpeniski atsakoties no gadījuma rakstura darbaspēka un ļaujot arodbiedrībām iegūt lielāku piekļuvi darba vietām. Nozares pārstāvji gan šīs prasības ir nodēvējuši par „nereālām”, jo dārzkopības nozarē darbam ir sezonāls raksturs, kam jāpiemērojas moderno piegādes ķēžu prasībām.
„The Ecologist” ir noskaidrojis, ka vismaz divi lielie augļu un dārzeņu piegādātāji Lielbritānijā patlaban ir apsūdzēti par sliktu apstākļu radīšanu viesstrādniekiem. Vienā liela mēroga augļu saimniecībā agrākie darbinieki un viņu vidutājs izvirzījuši apsūdzību, ka migrantu strādnieki tiek sistemātiski ekspluatēti, ieskaitot ikdienas atlaišanas prasības par „nepietiekami labi paveiktu darbu”, iebiedēšanu un pastāvīgām problēmām ar darbinieku algām.
Toties kāds bijušais uzraugs lielā salātu ražošanas kompānijā dzīves un darba apstākļus atsevišķiem (galvenokārt poļu un bulgāru) strādniekiem apraksta kā šausmīgus. Saskaņā ar uzrauga teikto, daži migranti, īpaši tie, kas tikko ieradušies uz sezonas darbu, uz pagaidu laiku tiek izmitināti atpūtas parka treileros, kas ir norakstīti metāllūžņos, jo ir „pārāk nolietoti tūristiem”.
„Dažreiz vienā vagonā (treilerī), kas paredzēts tikai četriem, tiek saspiesti astoņi vai desmit strādnieki... Un tie ir netīri, daži bez atbilstošas apkures vai gultām. Dažreiz strādnieki sūdzas, ka viņiem jādala telpas un jānakšņo kopā ar citiem viesstrādniekiem, kas lieto alkoholu vai nodarbojas ar seksu,” sacīja uzraugs.
Šiem strādniekiem no algas tiek atvilktas vairāk kā 30 mārciņas (Ls 24) katru nedēļu, lai apmaksātu „dzīvošanu šajā netīrībā”, viņš apgalvoja. Viņš atsaucās uz iepriekšējo pagaidu strādnieku pieredzi – viņi vasaras mēnešos labprātāk nakšņojuši pludmalē, lai nebūtu jāmaksā „mājokļa maksa” par standartam neatbilstošajiem treileriem.
Viesstrādnieki cieš lielveikalu spiediena dēļ
Augļu un dārzeņu fermu īpašnieki norāda, ka viesstrādniekiem nākas ciest mazumtirgotāju vainas dēļ. Lielveikalu ķēdes paģēr, lai tām īsā laikā un visas diennakts garumā tiktu piegādāti lieli dārzeņu vai augļu apjomi, kas rada pašreizējās problēmas.
Audzētāji saka, ka viņiem ir nereāli pārkārtoties no gadījuma, viesstrādnieku darba izmantošanas uz pastāvīga darba nodrošināšanu, jo viņiem bieži nepieciešami strādnieki ne vairāk kā sešus vai astoņus mēnešus gadā
„Nav reāla veida, kā liels piegādātājs varētu nodarbināt darbaspēku uz pastāvīgiem līgumiem, viņiem būtu jāmaksā arī trešo daļu gada, kad nepieciešams pavisam neliels strādnieku skaits,” „The Ecologist” teica kāds saimniecības vadītājs.
Ievainotie roboti
Londonas Pilsētas universitātes Pārtikas politikas centra pētniece Donna Simpsone ir pavadījusi vairākus mēnešus dzīvojot un strādājot kopā ar viesstrādniekiem, veicot daļu no sava doktora darba pētījuma dārzkopības kultūru sektorā „Salāti, smags darbs un statuss”.
Viņas pētījums atklāja plašu viesstrādnieku pieredzes dažādību – gan pozitīvu, gan negatīvu – un viņa ir piesardzīga vienkāršotu secinājumu izdarīšanā, kas visu sistēmu atainotu kā ekspluatējošu: „Ir saimniecības un dārzkopības kultūru sektora darba devēji, kas pavisam noteikti piešķir vērtību saviem sezonas darbiniekiem un pieliek lielas pūles, lai nodrošinātu viņiem labus dzīves apstākļus un sociālās aktivitātes.”
Tomēr, neraugoties uz to, Simpsone norāda, ka nevienam nevajadzētu šaubīties par to, ka problēmas pastāv un viesstrādnieku darbs augļu un dārzeņu fermās ir fiziski grūts: „Pašai izbaudot salātu novākšanu trīs mēnešu garumā, es varu godīgi teikt, ka, tikai veicot šo darbu, es novērtēju un izpratu tā smagumu. Ir pārāk daudz priekšstatu par lauku idilli un fiziskā darba romantiku. Pašreizējais darba režīms dārzkopības kultūru sfērā cilvēkus padara par ievainotiem robotiem vidē, kas pēc savas ražošanas apjoma ir industriāla. Šai nozarē ir rūpnīcas un nelielas treileros dzīvojošu strādnieku salas.’
