Bezvests.lv. Viņi palīdz meklēt pazudušos cilvēkus

Iziet no mājas un pazūd

Maija vidū mājaslapā bezvests.lv meklēšanā bija izsludināti 17 cilvēki. Lūk, daži piemēri. Aivars Jansons (33) 2. aprīlī ap pulksten 14 izgājis no mājām Sabilē un vairs nav redzēts. Telefons, dokumenti un maks ir atstāti mājās. Pārmeklēta tuvāka un tālāka apkārtne, taču bez jebkādiem rezultātiem, nav zināms pat virziens, kurā viņš devies. Ja ko zināt, lūdzu, sazinieties ar tuviniekiem (tālr.: 29728348

, 26741745

, 26425761

) vai vērsieties policijā.

Valentīna Polojnika (70) 28. decembrī agri no rīta nemanāmi aizgāja no dzīvokļa un nav atgriezusies, pēdējo reizi todien redzēta Botāniskā dārza rajonā Pārdaugavā. Sirmgalve pērn augustā pārcieta plašu labās puses insultu, rezultātā nevar runāt, lasīt un rakstīt, taču visu saprot. Jebkādu informāciju joprojām gaida Vladimirs pa tālruņiem 67451901

vai 67451901

.

Rihards Spriņģis (65) pērn 9. jūnija pēcpusdienā Dobelē izgāja no Galenieku dārzu masīva uz Bāļu kapsētu nolikt ziedus vecāku kapos. Un pēc tam pazuda... Ja ko zināt, zvaniet Edgaram pa tālruni 26684555

.

Pēdējos pāris gados meklēti daudzi cilvēki. „Valmieras pusē pazuda sirmgalve, aizgāja ogās un neatgriezās. Meži tur ir dziļi, purvi... Mēs ar Sašu tur braucām kā uz darbu. Piecatā tur nav ko darīt, iepriekš tur jau bija pazuduši divi vietējie iedzīvotāji, dzimuši un auguši, viņi aizgāja bojā — kā Bermudu trijstūrī,” stāsta Nikolajs.

Talkā devušies kinologi ar suņiem, mednieki, zemessargi, pat paši meklētāji apmaldījās. „Man nojausmas nebija, ka Latvijas sirdī, Vidzemē, ir tādi meži,” atzīst Nikolajs. Aleksandrs noorganizējis lauka virtuvi, degviela arī jāapmaksā, un tas viss uz sava rēķina — bezvests.lv ir sabiedriska organizācija, nevis komerciāla detektīvaģentūra. Večiņu atrast diemžēl neizdevās.

Pārmetumi kā privātfirmai

Ir nepatīkami, ja atskan zvans — kāpēc vēl neesat klāt?! Nikolajs gan pasmaida — tas liecina, ka organizāciju uztver nopietni: „Ir jau bijuši draudi: „Mēs sūdzēsimies.” Laipni lūdzam reālajā pasaulē.”

Aizvainojoši ir, ja piezvana, lūdz palīdzību — laukos pazudis tuvinieks —, bet pats nebraukšot meklēt. Atsūtīšot GPS koordinātas: sak’, meklējiet, bet man savas darīšanas, uz mazdārziņu jābrauc. „Mēs nealkstam no rīta līdz vakaram kādu meklēt,” atgādina Aleksandrs. Viņa draugam Nikolajam šajā ziņā ir lielāks rūdījums — policijas darbā ierasta parādība ir, kad tiešā darba vietā jāatbild sūdzētājiem.

Vai arī — pēc piecām neveiksmīgām meklēšanas reizēm izskan pārmetums, ka velti pie viņiem vērsās. Bet cilvēki darījuši visu, ko var, par savu naudu savā brīvajā laikā, ložņājuši pa meža biezokni, riskējot vēl ērces „dabūt”. „It kā mēs būtu vinnējuši konkursā līgumu,” ironizē Nikolajs. Taču ir arī pozitīvais. „Šajos meklējumos pulcējas ļoti godīgi cilvēki, atmosfēra ir ļoti veselīga,” novērojis Aleksandrs.

Diemžēl ne visus izdodas atrast, daudzi, pie kuru foto bezvests.lv mājaslapā ir uzraksts „Atrasts”, vairs nebija dzīvajos. Bet arī tas ir vismaz kaut kas, jo neziņa ir ļoti briesmīga.

2009. gadā Vecmīlgrāvī pazuda piecpadsmitgadīgā Olga, viņu atrada ar ekstrasensa Rolanda Tiltiņa palīdzību — nogalinātu un apraktu Jaunciema mežā. Par nežēlīgo slepkavību notiesāja četrus Olgas vienaudžus, viņas klasesbiedrs bija nolēmis nodibināt bandu un saliedēt jaunos noziedzniekus ar šo asinsdarbu.

Olgas tēvs kopā ar tuviniekiem, labi saprotot, ko šāda nelaime nozīmē, ir devies palīgā meklēt citus pazudušos. 2009. gadā Imantā pazudušo Endiju Dālderi pēc dažiem mēnešiem atrada, mežā nošautu. Milzīgas sāpes tuviniekiem, bet viņa brālis Mariuss kļuvis par bezvests.lv Kurzemes koordinatoru.

Tomēr Nikolajs ir spiests atzīt: „Sabiedrība ir inerta, vienaldzīga. Iļģuciemā pazuda puisis, gudrs, talantīgs, mākslinieks, bija kādas problēmas. Bija vēls rudens, meklējām, kā varam, bet viņš aizgāja mežā. Nedomāju, ka viņš tur ar taksometru aizbrauca.” Runa ir par 2009. gadā pazudušo Pēteri Šmitu, neatsaucās neviens, kurš būtu viņu ievērojis, viņu atrada Milzkalnes mežā, diemžēl mirušu.

Kādā lielveikalā reiz aizliegts izlīmēt palīdzības lūgumu par pazudušu cilvēku — direktore paziņojusi, ka tas neatbilst veikala politikai, nav svarīgi, kāds sludinājums. Tajā apkārtnē tā bija vienīgā vieta, kur nāk daudz ļaužu. „Interesanti, ja viņai vīrs pazustu, kā pati rīkotos?” retoriski vaicā Aleksandrs.

Šarlatāni aizsūta pa viltus pēdām

Bezvests.lv no ekstrasensiem sadarbojas tikai ar Rolandu Tiltiņu, Nikolaja kolēģi no milicijas laikiem, kurš sevi pierādījis ne reizi vien. „Esmu ar kādiem piecdesmit ekstrasensiem ticies, un tikai Rolandam ir talants,” atzīst Aleksandrs. „Un viņš arī naudu neprasa.”

Daudzi citi ir šarlatāni, kas labākajā gadījumā sastāsta, ka vīrs ir sveiks un vesels, tikai Brazīlijā, bet ir bijušas arī riskantas situācijas. Piezvanījusi izmisusi sieviete — ekstrasenss nosaucis māju Rīgā, kur pagrabā ieslodzīts viņas dēls, vēl dzīvs un glābjams. Māte jau klāt, gatava triecienā ieņemt... Vīri steiguši uz turieni, bija pusviens naktī, darbība risinājusies pie bijušās kopmītnes, kur mītošais „kontingents” nav nekāds draudzīgais, — situācija bija jau nokaitēta, bet māte nekādos argumentos neklausījusies.

Aleksandrs 40 minūtes runājis ar vietējiem, pārliecinājis, ka nav „ments”, tikai kārtīgs cilvēks, kurš atbraucis palīdzēt. „Pierunāju viņus, mums atvēra visas telpas, izstaigājām pagrabus, nekā nebija,” atceras Aleksandrs. Pazudušo atrada vēlāk, citā vietā, diemžēl noslepkavotu.

Citā reizē „ekstrasenss” sastāstījis, ka cilvēks ieslodzīts garāžā, jau salst nost. Arī tur nekā nebija, tieši šādu gadījumu dēļ vēlāk sarūpēts „proktologu lukturītis”.

Nikolajs: „Reiz viena radiniece teica — atdošu visu, tikai atrodiet, kaut mirušu. Atbildēju, ka mums neko nevajag, bet citiem lai šādu frāzi nesaka.” Jo, ja izdzirdēs kāds šarlatāns, būs tiešām atdots viss. Nikolajs no pieredzes policijā atceras, ka pēc nedēļas cilvēkam vairs nav nekā, pat dzīvoklis zaudēts — „gaišreģi” aptīrījuši.

Vienam tādam, kurš par 500 latu bijis gatavs atklāt, kur meklējams pazudušais, vīri pateikuši: braucam kopā, parādīsi — būs, samaksāsim. Darījums, protams, nenotika. „Iedzīvojas no svešas nelaimes,” Nikolajs ir dusmīgs.  

Nebaidieties ziņot policijai

Ja pazudis tuvinieks, sevišķi bērns, nedrīkst kavēties ar ziņojumu policijai. Varbūt bērns ir aizsēdējies pie draugiem, bet par to var pārliecināties ar telefonzvanu. Aleksandrs atceras: „Braucām no meklēšanas, zvana sieviete no Tukuma — pazudusi meita, pusaudze, gaida jau trīs dienas.”

Izrādās, māte nospriedusi, ka policiju drīkst traucēt tikai pēc trim diennaktīm, un visu šo laiku, šausmu mākta, vaktējusi pulksteni. Nikolajs pateicis — tūlīt uz policiju, ja arī meita tikmēr atnāks, par to nesodīs. Par laimi, meitene atradās pati pēc pāris stundām.

Protams, jāatceras pazudušā apģērbs, vajadzīgas visjaunākās fotogrāfijas, turklāt atbilstoši gadalaikam — ja ir vasara, tad vieglā apģērbā, nevis ziemas mētelī. Vienmēr ir pēdējā vieta un laiks, kur pazudušais redzēts vai ir zvanījis, uz kurieni plānojis doties. Jāzina viņa draugi, policijas prakse liecina, ka tie reizēm zina vairāk nekā ģimene. Un svarīgi ir, kāds bijis cilvēka noskaņojums. Ja viņš aizgājis ar vārdiem „nu, tad dzīvojiet bez manis”, ne par ko labu tas neliecina.

Jebkurš, ja vēlas, var palīdzēt bezvests.lv, bet nav pienākums visu savu dzīvi tikai tam veltīt. Aleksandrs un Nikolajs būs pateicīgi, ja varat piedāvāt autobusu un noorganizēt meklētāju pulku, kas pieskata arī cits citu, nevis paši pazūd mežā. Vai arī jums skolots suns, akvalangista prasmes un aprīkojums vai kas cits noderīgs.

„Komentāri — kādi malači, turu par jums īkšķus — mums nav vajadzīgi, tos pietaupiet sociālajiem portāliem,” Nikolajs ir atklāts. „Kādi esam, tādi esam. Galvenais, ja kāds grib pievienoties — kurš ar naudu, kurš ar laiku vai transportu —, būsim priecīgi,” piebilst Aleksandrs.