Neo aicina saņemties un „uzraut gaisā” veco Eiropu
LU Matemātikas un informātikas institūta pētnieks Ilmārs Poikāns jeb hakeris Neo portālam Kasjauns.lv atzīst: “Pienācis laiks Latvijā sākt domāt ar galvu. Mūsu valstij nevajag meklēt ārpusē veiksmes stāstus, bet gan pašiem kļūt par līderiem un piemēru citiem.”
“Kāpēc mēs – kā valsts, tā cilvēki – tik ļoti ārpusē meklējam piemērus, kuriem līdzināties, uz kuriem tiekties par katru cenu? Izkliedējot propagandas sapūsto miglu acīs, ieskatoties dziļāk, mēs taču paši redzam – visbiežāk mums cenšas “iesmērēt” viltus ideālus un mums nederīgus piemērus. Ir teiciens – ne viss, kas spīd, ir zelts. Bet ko mēs? Mēs tik pakļaujamies visiem, kuri izsaka vēlmi mūs gudri pamācīt. Kad mēs, tā vietā, lai bieži vien neapdomīgi sekotu citiem, sāksim domāt ar savu galvu, sakārtosim sevi paši un rīkosimies tā, lai kļūtu par piemēru citiem? Elementāra loģika – ja vienmēr tikai seko kādam, nekad nekļūst par līderi. Paverdzināt var tikai tos, kas iekšēji to pieļauj vai pat neapzināti vēlas tapt paverdzināti. Mazs detonators ierosina lielu sprādzienu. Mazā Tunisija aizsāka ķēdes reakciju arābu valstīs. Kāpēc Latvija nevarētu saņemties un "uzraut gaisā" veco Eiropu? Latvieši taču tagad ir visur,” Kas Jauns paziņo Ilmārs Poikāns.
“Vai ir bijušas reizes, kad konkrēti katrs sev esam uzdevuši it kā vienkāršu jautājumu – vai esmu brīvs savās domās, izvēlē un rīcībā?” jautā Neo un pats arī uzreiz atbild: “No vienas puses, šis jautājums varētu pat šķist muļķīgs. Mēs taču dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī. Tomēr, ja situāciju paanalizē dziļāk, ja cenšos sevi nemānīt – kāpēc mēs valstī domājam, uzvedamies, darām kaut ko konkrēti tā, un nevis citādi? Vai pastāvošās “pareizās” rīcības, uzvedības normas un stereotipi mums neliek zaudēt savu neatkarību? Ideāls vergs nenojauš par saimnieka eksistenci, viņš domā, ka ir brīvs, un pats it kā no sava prāta dara to, ko no viņa sagaida saimnieks. Šāda verdzības sistēma ir daudz efektīvāka par klasisko – nav nepieciešams daudz sargu, jo vergi īsti neredz pretinieku, īpaši necenšas cīnīties un lauzties ārā, lai iegūtu brīvību. Saimniekiem nav jāuztraucas par vergu uzturēšanu un barošanu, jo par to rūpējas paši vergi. Vislabākais, ka darba ražīgums šādā gadījumā ir daudz augstāks. Un, ja tā tiešām padomā – vai Latvija un mēs katrs konkrēti neesam kļuvuši par teju vai ideāliem vergiem?”
Pēc Poikāna domām, pēdējā laika notikumi, kā arī ekonomiskie un militārie procesi pasaulē lēnām, bet tomēr atklāj Rietumu īsto seju: “Es Rietumu valstis varētu tēlaini salīdzināt ar leknām un sakoptām ganībām. Ganāmpulks ir labi paēdis, viss ir sakārtots un labā kārtībā. Pilnīga brīvība – skrien, kur gribi, dari, ko gribi. Varētu teikt – laimīgas dzīves idille. Ir tikai viens liels BET. Kad kāds pietuvojas aploka robežai, kuras, pēc reklāmas stāstiem, it kā nemaz nav, tā nostrādā elektriskais gans. Un nevar arī zināt, vai kādā brīdī saimnieks neizdomās ganāmpulku vest uz kautuvi.”
Savukārt Latviju Rietumu kontekstā Neo tēlaini salīdzina ar ganībām blakus esošu mežu: “Ja paveicas, var atrast, ko paēst, bet var nākties arī palikt badā. Ja atrodies nepareizā laikā un vietā, var uzrauties lācim pālī, vilki bezpriģelu taisa, sagāzti koki, nav nekādas kārtības... Latvijā var dabūt pa mizu par to, ko Rietumos var darīt brīvi, taču Latvijā var nedabūt pa mizu par to, par ko Rietumos noteikti dabūtu. Rietumi un Latvija ir divi dažādi dzīves modeļi, un nav jēgas diskutēt, kurš ir labāks. Mums būtu jāvelta uzmanība un spēks, lai sakoptu un ieviestu kārtību mūsu mežā, nevis par visām varītēm jācenšas pārveidot to par sveša kaklakunga ganībām,” paziņo Ilmārs Poikāns.
