Pēc piecu gadu vajāšanas Jūrmalā likvidē pusaudžu bandu

Tā nebija tik spēcīga, lai pakļautu vietējo varu vai uzņēmumus, taču tās darbošanās principi un izdarīto noziegumu skaits – vismaz 50 – atbilda tam, ko parasti saprotam ar vārdiem „noziedzīgs grupējums”, raksta „Latvijas Avīze”.

Noziegumu raksturs: sākot ar nozagtu bulciņu kioskā, izsistu vasarnīcas logu un beidzot ar izvarošanu grupā pagājušā gada augustā, piedraudot ar ieroci, un iespējams, ar vēlākiem slepkavības nodomiem. Policijai vajadzēja gadus, lai darītu galu šīs bandas darbībai, kaut arī tās locekļi tika piefiksēti jau ar pirmajiem noziegumiem. Šai laikā viens otrs bandas loceklis jau bija paviesojies cietumā, bet, tiekot atkal brīvībā, apetīte uz noziegumiem viņiem tikai auga.

Bandas sastāvā, kas visu laiku mainījās, nebija nekādi noziedzības dižgari, bet gan cilvēki ar zemu izglītības līmeni, nepilngadīgie, pat bērni, klaiņotāji. Divi latvieši, tagad 20 un 18 gadus veci – kļūstot pieauguši – no bandas pagāja nost. Divus čigānzēnus, tagad 16 un 15 gadus vecus, vai nu pie prāta veda ģimenes, vai viņi savus noziedzīgos plānus kaļ atsevišķi. Bandas pamatu veidoja četri, no kuriem viens – 17 gadus vecs latvietis – šobrīd bēguļo no policijas, bet 18 un 16 gadus vecie latvieši, kā arī 14 gadus vecais krievu puisis šobrīd atrodas apcietinājumā un gaida tiesu. „Latvijas Avīze” stāsta par bandas dalībniekiem (vārdi mainīti):

Kaugurietis Aleksandrs sācis klaiņot septiņu gadu vecumā. Viņa mātei tad bija un arī tagad atsākušās problēmas ar alkohola lietošanu, nestabila psihe. Tēvs vairākas reizes sēdējis cietumā, nedzīvojis kopā ar ģimeni, pagājušajā gadā miris. Klaiņojot vispirms Aleksandrs dažādus pārkāpumus – sīkākas zādzības veikalā un vasarnīcās – izdarījis divatā ar kādu, tad piebiedrojies vecākiem jauniešiem, ar kuriem jau astoņu gadu vecumā sācis smēķēt un lietot alkoholu. Vienpadsmit gados Aleksandrs sācis lietot narkotikas un dzert – reiz sadzēries un ziemā uz ielas gandrīz nosalis.

Policija par vairākiem pārkāpumiem, tai skaitā mantu zādzībām un laupīšanām, ierosinājusi krimināllietas, un tiesa pagājušā gadā piespriedusi Aleksandram dzīvošanu labošanas darbu iestādē. Lēmumu puiša māte pārsūdzējusi, un pa to laiku Aleksandrs kopā ar Kasparu (18) un Reini (16), piedraudot ar nazi, izvaroja ap 30 gadus vecu sievieti. Pēc tam bēguļoja un, iespējams, plānoja sievieti nogalināt, vadoties pēc principa: nav cilvēka, nav lietas. Jāpiebilst gan, ka sieviete bija no puišu paziņu loka.

Ar puišiem kopīgi mīlēja pavadīt laiku arī viņu vienaudzes no tā sauktām labām ģimenēm, kas ar puišiem dzimumattiecībās stājās labprātīgi: kā vēlāk noskaidrojās, līdz ar baudu dabūjušas arī kašķi.

Tagad Aleksandrs sēž cietumā un gaida tiesu – gan par izvarošanu, gan iepriekšējiem noziegumiem. Iespējams, mazā noziedznieka liktenis būtu pagriezies citādi, ja ne mātes uzvedība, kas līdz pēdējam aizstāvējusi savu bērnu, neatzīstot viņa nodarījumus, attaisnojot skolu neapmeklēšanu, skandalējusies policijā un kliegusi: „Kamēr esmu dzīva, mans bērns cietumā nesēdēs!”

Reinis gandrīz nomira no marihuānas sapīpēšanās

Reinis no Kauguriem par klaiņošanu policijas redzeslokā nokļuva 2007. gadā, kad viņam bija 12 gadu. Pēc gada jau viņš iesaistījās grupveida zādzībās, bet vēl pēc gada jau bija stabils bandas loceklis. Pirms tam apmeklējis skolu un samērā labi mācījies. Māte it kā centusies Reini izvilkt no noziedzības purva. Tomēr policijas darbiniekiem, kas strādājuši ar šo ģimeni, licies, ka puisim trūkst uzmanības no vecākiem. Tēvs nav zināms, bet ar patēvu labas attiecības nav izveidojušās, reiz paņēmis viņa automašīnu un sadauzījis. Tas bijis arī pēdējais piliens, kāpēc patēvs no ģimenes aizgājis, bet mātei ir nopietnas problēmas ar nerviem un sirdi, lieto alkoholu.

Gan Reini, gan Aleksandru policija sūtījusi ārstēties no alkoholisma, taču abi no iestādes, kas nav slēgta tipa, aizbēguši un turpinājuši zagt un laupīt. Reinis nāvei vairākkārt staigājis gar pašu degungalu: te aiz ziņkāres ielīdis elektrības transformatorā un apdedzis, te saņēmis no bandas līdzgaitnieka naža dūrienu divus centimetrus no sirds vai gandrīz nomiris no marihuānas sapīpēšanās.

Kaspars, kurš ir no Slokas, tagad cietumā sēž jau otro reizi. Pirmoreiz policijas redzeslokā nokļuvis pirms desmit gadiem, kad no vasarnīcas nozadzis produktus. Toreiz Kasparam vēl nebija pat desmit gadu. Sekoja vairākas citas sīkas zādzības, pa starpai pats ticis piekauts. Bandai pievienojies 2006. gadā, kad kopā ar citiem apzadzis savu skolu, 2008. gadā kopā ar vēl trijiem nočiepis bulciņas no kioska, velosipēdu no vasarnīcas, džinsus no veikala. 2009. un 2010. gadā notika vairāku iereibušu pilsoņu aplaupīšana pēc izkāpšanas tumsā no vilciena. Policijai ir aizdomas, ka tas ir Kaspara un viņa biedru darbs, jo, kad policija viņus par šiem gadījumiem sāka pratināt un turēt aizdomās, tie vairs nenotika.

Māte mīl iedzert. Nereti dzērusi kopā ar savu vienīgo dēlu, taču atšķirībā no citu bandas locekļu mātēm savas atvases nekad nav akli aizstāvējusi, vienīgi netic, ka Kaspars spējis izvarot padzīvojušu sievieti, jo viņam visapkārt spietojušas meitenes „kā konfektes”.

Roberts kļūst aizvien agresīvāks

Ceturtais bandas loceklis kaugurnieks Roberts (17) nebija izvarotāju pulkā, jo tajā laikā jau bēguļoja no policijas – par jūlijā izdarītu kāda sava radinieka apzagšanu. Viņš bēguļo joprojām. Audzis trīs bērnu ģimenē ar patēvu. Kur ir īstais tēvs, nav zināms. Mācījies internātskolā, neliela garīga atpalicība, agresīvs, īpaši tad, kad iedzer. 2006. gadā nodedzinājis dārza būdiņu, pēc tam sitis mājām logus, 2008. gadā izdemolējis telefona būdiņu, kopā ar vēl diviem bandas locekļiem bieži staigājis pa Kauguriem, apzogot tirdzniecības vietas un dažādus neapsargātus objektus. 2009. gadā vairāk sāka dzert un kļuva agresīvāks, lietoja marihuānu, uzbruka cilvēkiem, sasita policijas videokameru.

Neoficiāli „Latvijas Avīze” policijā skaidroja, ka bērnus un jauniešus, kas jau izdarījuši vairākas zādzības un laupīšanas, klaiņo un nemācās, atgriezt normālu cilvēku dzīvē ir tikpat kā neiespējami, bet ielikt viņus cietumā traucējot mūsu liberālie likumi. Atliekot gaidīt, kamēr viņi pieaug un veic smagus noziegumus.

Kāda Jūrmalas kārtības policijas pārstāve, kas nevēlējās minēt savu vārdu, teic, ka visiem šiem bērniem viennozīmīgi bijis uzmanības deficīts no vecāku puses, bet atrastie draugi bija ar nosliecēm uz likumpārkāpumiem:

„Likumpārkāpumi jauniešiem kļuva par spēli – nebija svarīgs nozieguma mērķis, bet gan noziegumu skaits. Sākumā noziegumi bija nenozīmīgi un tika veikti nemākulīgi, bet ar gadiem tie kļuva arvien nopietnāki, tika pastrādāti atklāti un nežēlīgi. Ne skola, ne pulciņi šos cilvēkus nesaistīja, nebija saprotamas jauniešu intereses un dzīves mērķi.”