Valmieras cietumnieku sūrā ikdiena. FOTO
Valmieras cietumā ieslodzīto vienīgais ārstēšanās līdzeklis ir analgīns. Kameras pārpildītas un dažiem gultas galvgalis atrodas tieši līdzās klozetpodam. Pa krānu tekošais ūdens neesot lietojams.
Pēc vizītes Valmieras cietumā tiesībsargs Juris Jansons paziņojis, ka ieslodzījuma vietās ir necilvēcīgi un pazemojoši apstākļi. Gan notiesātie, gan tie, kuri vēl gaida spriedumu, spiesti gadiem ilgi sēdēt pāris kvadrātmetros, kur nav pieejama medicīniskā palīdzība un gandrīz visas kaites tiek ārstētas ar analgīnu.
Vien niecīgai saujiņai notiesāto ir iespēja pašiem nopelnīt iztiku un atlikt naudu, lai pirmajās dienās pēc atbrīvošanas nebūtu jāmirst badā. Šie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc aptuveni 60% cietuma maizi ēdušo aiz restēm nokļūst atkārtoti. Lai mainītu attieksmi un priekšstatus par to, kas notiek cietumā, Jansons nolēmis regulāri apmeklēt Latvijas ieslodzījuma vietas un pacelt tām uzlikto noslēpumu plīvuru.
Baidās no ķemertiņa aizslietņiem
Valmieras cietuma kamerā dažos kvadrātmetros lielākoties dzīvo pieci līdz deviņi cilvēki, un gadās, ka dažam pagalvis atrodas blakus tualetes podam, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”. Tikai nesen ar Satversmes tiesas spriedumu noteikts, ka ķemertiņš jānorobežo ar aizslietni vai aizkariem. Toties cietuma uzraugi ar šo normu nav apmierināti, jo, lūkojoties caur durvju actiņu, vairs nevar pilnībā kontrolēt kamerā notiekošo.
„Ja vēl tiesībsargs panāks, ka notiesātie var tikties ar apmeklētājiem bez stikla barjeras, tad vispār būs jautri,” „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” ironiski saka Valmieras cietuma priekšnieks Roberts Balodis. Problēmu netrūkst jau tagad – visdažādākajos veidos ieslodzītajiem piegādā gan mobilos telefonus, gan alkoholu, gan narkotikas.
Grādīgo dziru brūvē arī cietuma sienās, dažkārt pat neiedomājamos daudzumos. Piemēram, apsardzes žurnālā vairākkārt lasāmi ieraksti, ka pie kāda ieslodzītā gultas piesietā maisiņā atrasti 4,5 litri alkohola surogāta. Kunga prātā ieslodzītie izklaidējas, cits citu iekaustot, taču sargiem allaž tiek stāstīta kāda pasaka. Arī Igors izolatorā nonācis par dzeršanu un stāsta, ka plūmei līdzīgo aci uzsitis, pakrītot no poda.
Atbilstoši likumam ieslodzījuma vietās nodrošināta tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība. Valmieras cietuma Medicīnas daļas vadītāja Inta Karnāta ar lepnumu teic, ka likuma prasības mediķi varot izpildīt bez problēmām. Atverot plauktus, redzams, ka mediķe nemelo – zāles nudien ir! Uz vairāk nekā 700 ieslodzītajiem dažas paciņas analgīna un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas tūbiņas ar ārstnieciskām ziedēm.
Ar putekļiem pārklājas zobārsta kabineta tehnika. Par 194 latiem uz rokas neviens speciālists nav gatavs strādāt. Tikmēr ieslodzītajiem ar zobu sāpēm nākas mocīties nedēļām ilgi, un kas ir viņu vienīgais glābiņš? Protams – analgīns! „Gaidīju trīs nedēļas. Galvu plēsa kopā, viss bija sapampis – divus zobus izrāva,” saka ieslodzītais Aleksandrs.
Cietumā bieži nonāk cilvēki ar ielaistām kaitēm un smagām slimībām, taču viņu ārstēšana praktiski nav iespējama, jo zāļu nav. Ironiskā kārtā medicīnas punkts ierīkots otrajā stāvā un invalīdiem vai ieslodzītajiem ar kustību traucējumiem nokļūšana pie ārsta līdzinās kāpšanai Everestā.
Lai varētu dzert kaut cik tīru ūdeni, aiz restēm sēdošie liek lietā iztēli. Piemēram, Aleksandrs uztaisījis savu ūdens filtru – nogriezis limonādes pudelei dibenu un līdz pusei to piepildījis ar ogli. „Iznāk tīri dzerams. To, ko mēs dabūjam, dzert nevar,” saka sirmais vīrs, rādot nodzeltējušo pudeli, kurā glabā cietuma krāna ūdeni. Cietuma mūros viņš pavadījis jau desmit gadus – notiesāts, jo pēc 20 gadu kopdzīves nositis sievu. „Vēl man jāsēž pieci gadi, bet esmu jau te pieradis, ārā mani neviens negaida, man neviena vairs nav. Pensija arī maza – 59 lati, kam es vairs esmu vajadzīgs? Varbūt iekārtošos pansionātā, kas zin’,” nopūšas Aleksandrs.
Pēc atbrīvošanas - atpakaļ uz cietumu
Cietumniekam pēc atbrīvošanas piešķir tikai ceļanaudu līdz mājām – ja viņam nav tuvinieku vai iekrājumu, tad visbiežāk viņš ātri vien nonāks atpakaļ ieslodzījumā, tendences komentē tiesībsargs. „Piemēram, ja šādu cilvēku izlaiž piektdienas vakarā ārā, var gandrīz simtprocentīgi teikt, ka pirmais, ko viņš darīs – kādam uzbruks un viņu aplaupīs. Lai saņemtu palīdzību, ir jāvēršas pašvaldības sociālajā dienestā, taču paiet vismaz mēnesis, lai cilvēks pierādītu, ka ir maznodrošinātais. Tajā laikā taču viņam arī jāēd,” saka Jansons.
Pēc soda izciešanas tikai apmēram 30% bijušo ieslodzīto ir spējīgi iejusties sabiedrībā, uzskata Valmieras cietuma priekšnieks Roberts Balodis. „Infrastruktūra mums neļauj apkarot noziedzību, jo lielajās telpās kopā ir pa 60 – 70 ieslodzīto, un sociālie darbinieki var pilnām mutēm stāstīt vienu, bet ikdienā tur notiek pilnīgi citas informācijas apmaiņa,” „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” sacīja Balodis.
Šobrīd Valmieras cietumā sodu izcieš 850 ieslodzīto no kopumā vairāk nekā 6000 Latvijas cietumnieku.
Valmieras cietuma ikdiena
