Vilis Daudziņš mulst, lasot Vilipsōna dzeju
Dabiski mulstot, sajūsminoties un šķirstot dzejoļu krājumu, Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš lasīja mākslinieka Aivara Vilipsōna pantus viņa izstādes atklāšanā Rīgā Čaka muzejā.
Sajūsmā mirdz acis
Šis ir pirmais publiskais mākslinieka dzejas lasījums – pērn iznācis viņa pirmais dzejoļu krājums sumpurņa suneti. Pats grafiķis savus dzejas darbus atsakās lasīt un solās tuvākā laikā aiziet pie logopēda dikcijas uzlabošanai. Toties ar sajūsmu klausās, kā to dara viņa iecienītā Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš. „Sumpurnis un visums,” uznākot uz improvizētās skatuves Čaka viesistabā pajoko Daudziņš, kas teātrī spēlē arī izrādē „Ziedonis un Visums”.
Sajūsma un nerātnas uguntiņas iemirdzas aktiera acīs, lasot pantus, kas ir gan romantiski, gan reizēm piedauzīgi, gan tieši un asprātīgi. „Te var lasīt no kuras vietas gribi, visur pērles pretim nāk,” šķirstot grāmatiņu, teic Daudziņš. Itin bieži, lūkojoties grāmatiņā, atskan neviltots „hmmm! un mmmm! Rēcīgi! Spēcīgi! Ai, Vilipsōn, Vilipsōn!” emociju pārpilnībā aktieris groza galvu.
Apkopo īsziņas
Dzejoļu krājums tapis trīs gadu laikā un neplānojot, ka šīs vārdu pērles varētu materializēties grāmatās. Sākotnēji pantiņi bijušas vien īsziņas, ko mākslinieks sūtījis saviem draugiem. Visbiežāk tas noticis naktīs, kad Vilipsōns uzdzīvojis krodziņā Osīriss. Toreiz savas domu pērles viņš saucis par haikām – laikām. Kā kultūrvēsturisku un māksliniecisku vērtību šīs pērles novērtējusi Andra Konste, kādreizējā Čaka muzeja vadītāja. No rītiem, kad tās lasījusi kolēģēm muzejā, visām bijis prieks. Viņa šīs īsziņas sakrājusi un pierakstījusi datorā. Kad tām pievienotas vēl citas draugiem un meitām sūtītās īsziņas, bija pietiekami, ko atlasīt dzejoļu krājumam.
„Kad man parādīja manuskriptu, pusi sunetu vairs nemaz neatceros rakstījis. Man pa to laiku astoņi telefoni ir pazuduši,” atzīstas mākslinieks.
Galvenais dzejas tēls ir Sumpurnc, un Vilipsōns nemaz neslēpj – tas ir viņš pats. „Neapzināts mērķis — sagādāt draugiem prieku. Sūdu tāpat dzīvē pietiek,” par asprātīgajām, reizēm romantiskajām, bet reizēm melna humora piesātinātām rindām saka mākslinieks.
Raizējas par skolēniem
Ideja par izstādi Vilipsōnam radās pirms vairākiem gadiem. Kādā naktī muzejā 2006. gadā, kad plūmju šņabja bija daudz, kopīgi izplānojuši grandiozu Vilipsōna izstādi. Pa to laiku muzeja direktore nomainījās, bet kādu laiku Vilipsōns tā kā vainīgi staigājis apkārt jaunajai direktorei Antrai Mednei, līdz atzinies, ka viņam neērti par vēl neizpildīto solījumu. Direktorei gan tas bijis kas jauns, bet viņa ar prieku uzņēmusi ideju.
Šopavasar Čaka muzejā notika kāda filmēšana un māksliniekam apmēram trīs stundas bija tajā jāpavada. Pie sienām bija Anitas Jansones Zirnītes grafikas ar Pētera Zirnīša dzejoļiem. Toreiz Vilipsōns ieraudzījis veidu, kā var veiksmīgi apvienot mākslu un dzeju.
Muzeja galvenā auditorija ir skolēni un studenti, bet Vilipsōna erotiskās grafikas papildina arī visai pikanti dzejoļi, tāpēc darbinieces ir norūpējušās – jauniešu lielākā uzmanība varētu tikt atņemta Čaka personības iepazīšanai.
Ar mākslas izstāžu atklāšanu viss man ir skaidrs - kaut ko pasaka un liekas pillā. Kā ir ar dzejoļu izstādes atklāšanu?”
Aivara Vilipsōna izstādes atklāšana
