Jānis Jarāns: „Ja Dieviņam palūdz, viņš iedod”

Tie, kam tagad jau divdesmit un pāri, izauga ar skaisto ikvakara dziesmiņu par miedziņu. Pašu viltībnieku Miedziņu rūķu cepuri galvā toreiz izspēlēja Jānis Jarāns. Tad bija izcils televīzijas uzvedums par Napoleonu, kurā Jānis bija titullomā – spožs un pārliecinošs. Un, protams, Imanta – Babīte, dažkārt kaitinošs, dažkārt smieklīgs, kopā ar Daini Porgantu.

Jā, izdzīvotāja gēns Jarānā bijis vienmēr. Un nevar īsti saprast – varbūt tāpēc, kā pats saka, ja esi augumā neliels, lai lielie nenogāž no kājām, nākas ar visiem desmit iekrampēties smiltīs un stāvēt, lai tur vai kas. Varbūt – pateicībā par mīlestību, par Dagniju, kuru saticis agrā jaunībā, un kura piecietusi aktieri sev blakus. Varbūt pateicībā par trim kolosālajām meitām. Pateicībā par talantu, ar kuru Dievs nemētājas. Lai nu kā – Jānis prot rakt. Vēl joprojām prot.

– Kā tev iet?

– Zini, kā... mūsdienās vairs nedrīkst teikt, ka iet labi...

– Kāpēc – māņticības vai skaudības dēļ?

– Skaudības! Mēs taču esam latvieši. Ja teiks, ka labi, nu, tas jau baigais! Lecīgs. Tāpēc teikšu, ka man iet normāli. Jo man ir darbs. Un tas ir labi. Es dzīvoju savu dzīvi. Neatkarīgu ne no viena. Protams, ģimenes dzīvi. Neesmu nevienā teātrī, bet esmu visos. Jau sen aizgāju no Dailes, televīzijā arī beidzās visi darbi, toties esmu atgriezies teātrī. Kā smejos – esmu Lietuvas producentu aktieris. Ar mani strādā... ir tāds Lietuvā ļoti populārs teātris Domino. Protams, var teikt, ka tas ir komercteātris...

– Apmēram kā mūsu Skatuve?

– Nestāv blakus! Mums pat nav ar ko salīdzināt veikalus! Visi lielie ir lietuviešu... Televīzijā šovi ir lietuviešu. Latvietis – vai nu par slinku, vai nemāk izdomāt. Un šis Lietuvas teātris ir izēdis visus akadēmiskos teātrus. Viņi taisa pasaulē populārus gabalus, par kuriem zināms, ka tie ir uz publiku. Pārbaudīts materiāls. Varbūt, jā, tā ir štancēšana. Viņi Amerikā vai citur pasaulē nopērk lugas licenci un tad to iestudē – Polijā, Vācijā, Čehijā, pie sevis.

– Ar attiecīgās valsts aktieriem?

– Jā. Un filiāle ir arī šeit. Esmu tajā jau kopš pirmsākumiem, man ļoti laimējās.

– Kā viņi tevi ievēroja?

– Talantīgu cilvēku vienmēr ievēro. (Smejas.) Tāpēc, ka esmu brīvs! Visi aktieri ir aizņemti – no desmitiem līdz desmitiem jābūt teātrī. Pa vidu paspēj kādu reklāmu ierakstīt. Bet es rīkoju savu laiku, kā gribu. Viņiem ir izdevīgi, ka esmu dabūjams, varbūt pat talantīgs. Viena no populārākajām lugām, kuru jau ceturto gadu spēlējam pie pilnām zālēm anšlāgā, ir Kailie brieži. Dāmas histērijā bļauj! Aplaudē, kājās stāvēdamas.

– Kā čipendeiliem?

– Nu jā! Tas ir pārbaudīts amerikāņu variants, precīza shēma, viena un tā pati dekorācija. Tādu brīvo aktieru kā es ir ļoti maz. Latvijā kādi trīs, četri. Ja vajag jaunus cilvēkus no akadēmiskajiem teātriem, rodas problēmas. Lietuvā pat populāri aktieri ir aizgājuši no teātriem uz Domino teātri, jo tur ir pavisam citi apgriezieni! Citas naudas, citas reklāmas. Un cita filozofija, viņi zina, ka būs pilnas zāles. Protams, jābūt lielai naudai, lai nopirktu labas izrādes licenci. Īpašnieki ir ļoti turīgi. Akadēmiskais teātris to neatzīst, jo tā ir komercija, nav māksla... Bet mēs sen esam izkonkurējuši visus lielos teātrus! Tāpēc Kailie brieži uztaisīti arī krievu valodā – Orli striptiza, kur man arī laimējās spēlēt. Tepat Maskavas namā un pa Lietuvu, arī pie igauņiem braucam. Krievu mentalitāte ir pavisam citādāka! Tur pat bail kļūst, kad viņi sāk spiegt! Tagad esmu uzaicināts spēlēt, 11. maijā būs pirmizrāde Šķēres. Amerikāņu gabals, ticis Ginesa rekordu grāmatā par visilgāk spēlēto izrādi. Milzīgs kases gabals.

– Nosaukums liekas dramatisks.

– Nekā tāda Latvijā nav bijis! Totāls krimiķis, kriminālkomēdija. Un vēl es pēc Jaunā gada nejauši satiku Ivaru Lūsi, bijušo Liepājas teātra galveno režisoru. Viņš tā sēž un saka: “Jāni, man ir viena baigi labā luga! Ļoti nopietna. Uztaisām!” Nu, mēs to esam uztaisījuši. Publika panikā. Saucas Kolekcionārs.

– Pēc Faulza (Džona Faulza romāns Kolekcionārs – Aut.)?

– Jā. Man patīk. Uzreiz cita domāšana. Paralēli taisu to komēdiju, rīt izrāde Ozolniekos, otrdien Rīgā, K.Sunī. Maijā rīkosim oficiālo pirmizrādi, lai var paaicināt kritiķus. Droši vien neatnāks. Zinu, ka balvas nedabūšu, jo esmu Lietuvas aktieris. (Smejas.)

Manis kā aktiera nav...

– Kritiķi jūsu aktivitātes ignorē?

– Laikam pats sevi esmu tā nostādījis.

– Viņi ir rupors, kas runā ar sabiedrību. Kāpēc man jāuzzina no tevis, ko tu jau gadiem  dari?

– Bet kāpēc lai viņi runātu par Lietuvas produktu? Viņiem ir savi aktieri, teātri, par ko viņi raksta.

– Tā ir poza, attieksme kā pret lētumu, kas nav ievērības cienīgs?

– Jā, un tas, ka zāles ir pilnas, viņiem neko nenozīmē. Neviena nevar saņemties pirmā uzrakstīt. Vārna jau vārnai acīs neknābs. Tu uzraksti! Lai gan dažreiz esmu skarbs un esmu dabūjis atpakaļ. Esmu dabūjis to, ka manis nav. Kā aktiera nav.

– Tas tev ir iegriezis?

– Tieši otrādi – man ir vēl vairāk! Vēl trīs nopietnas lugas priekšā.

– Tu kādreiz Dailē biji štata aktieris. Kurā studijā?

– Septītajā! Žagars, Āboliņš, Pasternaka, Frinbergs, Spanovskis...

– Aizgāji deviņdesmitajos gados?

– Kaut kad tad, jā. Tikko sākās neatkarība.

– Tevi samazināja vai pats aizgāji?

– Es netīšām tur savērpu kaut kādu intrigu... Bet man bija viegli aiziet, jo vienreiz jau biju aizbraucis uz Vāciju. Atvedu sev iztiku gadam. Tajā laikā tu atved vienu mašīnu, datoru, un viss tev ir! Vari izmaksāt kolēģiem cigaretes un pat pa glāzītei. Man laimējās, ka bija televīzija – Miedziņš, Zaķusalas ritmi, Imanta – Babīte, Rīta stunda. Tā kā biju televīzijas aktieris, biju pieprasīts braukāt pa laukiem, koncertiem.

To, ko nozīmē brīvība, nevar izstāstīt. Tev nav nevienam jāklanās, jāatskaitās. Vari vienoties ar producentu, ka uz nedēļu aizbrauksi paslēpot. Lai kāds aktieris teiktu, ka  viņš janvāra vidū grib braukt slēpot. Tas ir nereāli. Viņiem ir brīvs tikai jūlijs, augusts.

– Tev ir trīs meitas, un kādreiz, deviņdesmitajos gados, tev droši vien vajadzēja pieņemt arī nepopulārus lēmumus, darbus, haltūras...

– Meitas auga bez tēva! Kad viņas sadzima, nopirku dzīvokli Eksporta ielā, un tad tikai gādāju naudu – lai varētu izskolot, drēbes nopirkt...

– Sāki strādāt pa naktīm? Braukāt uz Vāciju, vest mašīnas?

– Manī ir kaut kas no žīda. Esmu ostā dzimis un audzis. Starp košļenēm, džinsiem, valūtām, dolāriem... No jūrniekiem dabūju džinsus, kreklus, jakas... Kad to pasūta, uzreiz nopelni. Tajā laikā tas bija krimināli sodāms.

– Nepieķēra tevi?

– Nē. Es tāds maza auguma, neizskatīgs, laikam iejuku pūlī... Nebiju iesmērējis matus ar breolīnu kā tagad. Tas man darbam – frizūras pilnīgi dažādas. Kolekcionārā esmu pilnīgi izspūris.

– Teātris ir purvs, atkarība?

– Jā! Jo tu nemāki neko citu darīt! Tev ir garantija – alga, stabilitāte. Bail iziet no tā ārā. Kam būšu vajadzīgs? Bet man nav bail! Es atradīšu, kur atkal ielīst. Izdomāšu jaunu raidījumu vai ko. Pie Ēķa bija tāpat – viņš paņēma mani pie sevis, sakot: “Ko tu tai Latvijas Televīzijā strādā, visiem pelni naudu!” Tā arī bija – es visiem pelnīju, valsts iestādei! Gribi kameru – maksā, visiem jāmaksā. Viņš teica: “Tu esi stulbs. Mums jāmaksā tev, lai tu visus spēkus atdotu tikai darbam.” Un es LNT pelnīju labu naudu. Man nevajadzēja domāt, viss bija! Tikai ej, strādā! Domā! Tas jau ir tas kapitālisms. Un teātrī – kāpēc purvs? Es negribu tik ļoti tā teikt, bet... Viņi tur savā starpā precas, savā starpā šķiras! Tā ir ģimene! Liela ģimene.

– Lasa ābolu ķočus...

– Un ir laimīgi... Okei, esmu dabūjis piecus ābolus, forša izrāde, bet kas man par to būs? Nekas! Rukā tālāk!

Spīts un talants

– Vai kādā brīdī tavi studiju laika ideāli sašķobījās, gruva? Vai arī tavi uzskati atšķīrās no kursabiedru uzskatiem?

– Mani kursabiedri bija ļoti izglītoti, zinoši, daudzi – aktieru bērni. Kuriem jau iedzimts aktiera talants. Es atnācu no ielas,  turklāt – no ostas, man viss bija jāapgūst no sākuma, es neko nesapratu, nezināju. Laikam kāds talantiņš bija, ka mani paņēma, kaut kāds spīts. Pedagogi Arnolds Liniņš un Aina Matīsa iestellēja, ka teātris jāmīl, tāpēc es uz skatuves nekad nekāpju iedzēris. Vienreiz studiju laikos mums tā trāpījās...

– Kopš tā laika - ne reizi?

– Nē! Ko skatītājs noziedzies? Samaksājis naudu, bet jāskatās uz streipuļojošu aktieri. Pacieties tās divas stundas, izdari darbu un tad krīti kaut gar zemi!

– Vienmēr jau liekas – kas tur 50, 100 grami...

– ...neviens neredzēs, nesapratīs. Un tu paņem štimmungam, sāc improvizēt. Un no malas visi redz, kā tu vienkārši kļūsti stulbs. Pašam liekas smieklīgi – baigi labi šoreiz spēlēju! Esmu atbrīvojies. Nē, to es nedaru, mani tiešām iemācīja mīlēt teātri. Studējot paralēli jau spēlēju lomas, strādāju par skatuves strādnieku – arī bija diezgan liela nauda! Alga, honorāri, stipendija! Visi krogi mani! Skapis, bohēma! Es vienkārši mācēju... Man laikam no Dieva dots – tur pietaupīt, tur paņemt, tur atdot, tur ieguldīt. Sieva vienmēr mani lamā – stulbeni, kur tu atkal esi ieguldījis!

– Esi riskējis un pazaudējis?

– Jā. Mani apkrāpa Mulberry. Tūkstošiem cilvēku tur ir ieguldījuši mājas, visu ko, pirms gadiem pieciem. Biju pie viņiem uz Jaungada pasākumu. Pazīstamas sejas saka: “Jāni, redzi, kā mēs dzīvojam! Nu, iedod naudu, pēc gada tev būs dubultā!” Draugs brīdināja – neieguldi naudu tur, kur tev sola simtprocentīgu peļņu! 5%, 7%  ir augstākais, ja 10, tas jau ir vājprātīgi daudz. Bet 100% – tā nemēdz būt! Bet es viņus izklaidēju, redzu mašīnas ārā... Iedevu, bija iekrājumi diezgan palieli – tādam kā man... Esmu sapratis, ka mašīnu var nozagt, māja var nodegt (tpu-tpu-tpu!). Daudzi mani kolēģi cēluši mājas – mati sirmi, veselība sabeigta, bet viņiem ir māja. Gleznas – forši, atnāku uz izstādi, redzu! Bet augšā es tās nepaņemšu. Tāpēc visu naudu ieguldu ceļojumos.

– Abi ar sievu ceļojat?

– Jā. Gadiem ilgi! Trāpās kāds darbs, sakrājam naudu. Lidmašīnas ir lētas! Sēdi pie datora, pēkšņi ieraugi – Finnair milzīgas atlaides, 50%! Aizbrauc uz Bali salu.

– Tu tā māki?

– Vairāk kundze ņemas. Man nav laika. Esmu bijis Singapūrā – kas par zemi! Dzīvojām indiešu rajonā – uz vienas ielas sinagoga un mošeja; tie, kas citur viens otru šauj, te dzīvo blakus! Lūk, tur ir pilnīgi cita filozofija! Visi jauni cilvēki, skaists, tīrs! Uz ielas nedrīkst spļaut, nedrīksti iet pa ielu un ēst, košļāt. Mums nesaprotami. Es neplātos, es naudu krāju. Mazāk ēdu, nepērku gleznas.

– Sievai smaržas?

– Viņa pati nopērk! Pašai sava nauda.

– Viņa taču strādā bibliotēkā – kāda tur nauda!

– Nu, smaržām iznāk.

– Tev ir paveicies, ka satiki Dagniju?

– Noteikti. Un tieši tādu sievu!

– Tās ir likteņu spēles?

– Mums abiem vienmēr kaut kas ir stāvējis blakus.

– Satikāties jauni?

– Jā! Pēc vidusskolas – bija kādi 18–19 gadi. Esam kopā 38 gadus. Pat zirgi tik ilgi nedzīvo! Apprecējāmies 1976. gadā. Pat nerēķini! Bet visu laiku ir... pateicība viņai, jo pieciest mājā aktieri!

– Kas ir tās ēnas puses? Bohēma, Skapis?

– Tagad vairs nav ne Skapja, ne bohēmas.

– Bet jaunībā? Pārradies no rīta?

– Bija arī, ka no rīta, bet ne bieži. Vienos, divos – jā. Kompānijas, jauni cilvēki... Tad bija, kur aiziet, bieži vien nāca arī pie mums, mums bija liela istaba, 30 kvadrātmetru!

– Bērni pa stūriem sagūluši...

– Jā, vai kaimiņiem iedoti.

Idiotam dzīve vieglāka

– Ik pa brīdim cilvēki tevi ierauga lomās, kur sevi pierādi kā ļoti labu aktieri. Atceros, piemēram, Napoleonu, arī Es pērku jūsu vīru – izcils aktieru darbs!

– Jā, kritiķi bija spiesti atzīt mani, vismaz nominēt, kad es spēlēju veco Indrānu. Tad visi nāca... Par to mani nominēja kā labāko aktieri. Varu ar lepnumu teikt – Līvija Akurātere un vecās kundzītes, kas tiešām ir kritiķes, ar asarām acīs...

– Cilvēka attiecības ar paša talantu ir ļoti intīmas. Ko vari, ko nevari, kāda ir latiņa, uz kādiem kompromisiem ej. Kā tas ir tev? Ja tu būtu tikai tingeltangeļu aktieris, varbūt dzīve būtu vieglāka.

– Nu kā, idiotam dzīve ir vieglāka! Jā.

– Vai tevī ir kāds iekšējs dramatisms attiecībā uz savu talantu?

– Kā lai es tagad atbildu? Man ir bijušas labas lomas. Esmu spēlējis alu cilvēku – viens pats divas stundas uz skatuves. Paņemt publiku... Simtiem, pilnās zālēs, piecus gadus. Cilvēki krīt gar zemi, smejas. Man prieks par to, kas sagādā citiem prieku. Bet tas prasa milzīgu enerģiju. To neesmu pieradis taupīt. Cik ir, tik ir.

– Tomēr ir materiāls, kuru tev iedod, un tev jāpielāgojas, jābūt tā advokātam, jāizvelk esence.

– Tāpēc es strādāju ar lietuviešiem. Jo Latvijā ir bijuši tādi... piedāvājumi. Izlasu un jūtu, ka...

– Tu neēd visu, ko tev dod?

– Nē! Man pietiek ar to, kas man ir. Nevajag grābt visu. Vajag sevi taupīt! Izvēlēties. Ja ir iespēja. Man tā iespēja visu laiku ir bijusi! Ir gan bijuši arī brīži... Viens – kad es vasaru pavadīju bišķi tā – alkoholā... Tāpēc, ka nebija darba. Toreiz es katru vakaru, rītu lūdzu Dieviņu. Iedod darbiņu, iedod darbiņu – lūdzu, lūdzu. Ja tu viņam palūdz, viņš iedod! Cilvēki tikai nemāk lūgt! Bet, kad viņš man iedeva, tad saķēru galvu – Jēzus Marija, kur tik daudz! I tas labs, i tas! Kad atceros to laiku, uzreiz šermuļi. Tāpēc vajag ar prātu. Man nevajag piecas mašīnas, vajag vienu. Ja sāc domāt – vajag sievai, bērniem pa mašīnai, vēl to... Tad izšķaidies tā, ka vairs neesi aktieris. Kaut gan daudziem aktieriem ir lauku fazendas, forši iekārtotas.

– Tev nav?

– Nē. Es dzīvoju hruščovkā. Man pietiek ar to vietu, kur esmu!

– Tev neprasījās bērnus aizvest pie dabas vasarā, pie jūras?

– Mēs braukājām! Manas kundzes vecāki dzīvoja Engurē. Tur bieži braucām. Arī tagad braucam, vecāki aizgājuši viņā saulē, tā ir mūsu viesu māja. Aizbraucam, viss sakopts. Bet pats savu... diemžēl visu savu naudu un dzīvi esmu tā notrallinājis, neesmu guldījis mājās, mašīnās...

– Tavi bērni uz mākslu aizgājuši?

– Nē! Neviens. Lai gan saistīti. Vecākā savā vecumā atkal aizgājusi studēt dieniniekos, 33 gadi. Tagad studē spāņu valodu.

– Viņām tās ostas asinis no tevis ir?

– Es ar viņām nerunāju par andelēšanu, bet gan par vajadzību ieraudzīt, ka nauda mētājas. Re, kur tā mētājas, pacel! Tikko televīzijā rādīja džeku, kurš izdomājis no bērzu sulas taisīt vīnu. Kurš to var iedomāties! Laikam visu laiku sēdējis mežā, domājis, dzēris to sulu. Un viņam skaistas pudeles, fantastiski iet, uz eksportu laikam. Nu, ideāli! Cilvēki nemāk ieraudzīt, paskatīties apkārt. Tikai - ļa-ļa-ļa, cik slikti mums iet! Valdības stulbas, cik slikti...

– Tērē enerģiju runāšanā.

– Kad braucam uz kādu pilsētu uzstāties, man bieži autobusā kāds kolēģis pārmet – ko tu nerunā? Es saku – pēdējā laikā es par velti nerunāju! (Smejas.) It kā joks, bet... Neiešu par velti tērēt enerģiju, lai tikai patarkšķētu. Labāk pataupu spēkus, palasu.

Neskaties visiem acīs!

– Tu māki sakārtot domas?

– Kaut ko sakārtot ir grūti. Tagad esmu tādā panikā, visu laiku drebu, rīt izrāde Kolekcionārs, tikai otro reizi. Man tā ir ļoti smaga. Kad nospēlēju pirmo reizi, publika bija šokā. No zāles teica – ārprāts, ārprāts! Šausmas! Viena sāka pilnā balsī bimbāt...

– Šķiet, tur daudz ko var atpazīt...

– Jā, man viena kundze kultūras namā saka – es tādu zinu, viņš tepat dzīvo! Un vēl divus zinu, toč. Ir pilns riņķī! Tikai mēs viņus neievērojam. Tu jau nezini, kāds viņš ir īstenībā! Iet pa ielu, normāls vecis. Tikai aizdomīgi, ka viens pats vai kā... Dažreiz stāvi tramvaja pieturā, ieskaties kādam acīs – oi, johaidi, kas tur slēpjas! Labāk neskatīties. Tādu ir pilns! Runa ir par naudu! Izrādē saka – nekas nebūtu noticis, ja es nebūtu laimējis loterijā. Ja tev ir laiks un nauda, tu nezini, ko darīt.

– Tas ir arī stāsts par slimīgu pieķeršanos, kad redzi, ka otrs iet bojā, bet tu vienalga nespēj viņu atlaist. Saka, ka labās attiecībās valdot distance un maigums. Vai pats esi bijis gudrs attiecībās?

– Vēl ne. Nekad nevar teikt, ka esi gudrs! Dažreiz sataisu tādas muļķības. Man tagad ir vieglāk uz skatuves spēlēt. Pēdējos piecos gados bijušas ļoti lielas lomas, visādi solo gabali. Tas dod pieredzi.

– Ar to talantu, iespējams, ir tāda pati pārbaude kā ar naudu. Ja tevī tā ir daudz, vairs negribas attiecīgi ieguldīt to darbu.

– Tāpēc mana laime ir sevi pārāk nenoslogot, taupīt.

– Vai tu domā par pensiju, atpūtu?

– Nē! Es neesmu bijis valsts darbā! Kāda tur pensija. Bet nekad nesaki nekad – kaut kāda varbūt būs, 30 latus, jācer, valsts iedos. Nodokļus es it kā maksāju. Bet tik tālu es nedomāju.

– Tev mazbērnu vēl nav?

– Viena. Liela. 2. klasē iet. Vecākajai meitai. Šodien jaunākajai meitai dzimšanas diena, bet es netieku! Pa dienas vidu viņas ar māti pasēdēs, bet es tagad pļāpāju ar tevi, tad iešu uz mājām, pa ceļam vēl jāiet tekstam cauri.

– Ko sieva teica par to, ka tu striptīzu dejo? Vai nedejo?

– Atnāc, paskaties!

– Tu speciāli gāji uz zāli un trenējies?

– Nē. Es tāpat, no dabas...

– Apskatīji kritiski sevi spogulī?

– Tur jau tas šarms, ka džeki nav nekādi kultūristi. Spēles noteikumi ir tādi – no vienas izjukušas būvbrigādes.

– Tas jau arī ir par iespēju pacelt, ieraudzīt, kur nauda mētājas, vai ne?

– Nu jā! Tieši tāpat. Veči sēž, pīpē – nu, ko darīt? Dāmas skrien uz čipendeiliem, bļauj, met naudu... Kāpēc mēs nevaram? Davai, papumpēsies!

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris