Aizliegt žēlošanos. Ubago? Nē - muzicē!

Bija tik pierasts redzēt vecu žēlu kukažiņu, kura ik dienas, uz celīšiem stāvot vai sēžot uz Vecrīgas centrālās ielas, mango naudu no garāmgājējiem. Žēlu un ļoti žēlojamu. Sirds sažņaudzās garāmejot. Sirmi matiņi, bezzobaina mutīte, sīks kalsns augumiņš un bēdu sastindzinātā seja. „Latvieši bāreņu tauta!” – šo tēlu itin labi varētu nest tantīte. Cits vēl ejot garām nodomā par nepieklājīgi mazām pensijām, cits, sodīdamies: „Kur skatās valdība!” iemet taukam kādu latiņu. Bet ārzemniekiem viņa bija viena no Latvijas vizītkartēm. Kopā ar pārējo ubagu armiju, kuri bija iecienījuši Vecrīgu.

Vakar nogāju garām tantītei un nobrīnījos – parastā žēluma vietā manī modās kas gaišs. Kas noticis? Tantiņa tā pati, sēž turpat, trauciņš naudiņai tas pats, bet uz celīšiem burtnīca un grāmata. Ieklausos – viņa klusā balstiņā dzied. Mazāk dzirdētas tautasdziesmas. Lai nu kā ar muzikālo dzirdi, bet būtiskākais – visvairāk dzied viņas acis un seja. Mīļumā, asprātībā, vitalitātē.

Nē, mēs nesam bāreņu tauta! Mēs esam ļoti vitāla un lustīga nācija, kas dziedādama un dejodama visiem laikiem cauri gājusi. Par spīti visam! Par spīti visām grūtībām mēs esam atraduši risinājumus. Un man gribas iemest tantukam naudiņu par to dāvanu, ko viņa man sniedz. Par atgādinājumu, ka dziedot un ar smaidu var tikt pāri katrai sarežģītai situācijai.

Kas rosināja ubadzi mainīt pierasto naudas pelnīšanas stratēģiju? Nesen pieņemtais Rīgas Domes aizliegums Rīgas centrā ubagot. Tā nu viņa pārtapa par dziedātāju. Pašvaldības policija atzina viņas dziedāšanu par labu esam un atļāva pelnīt turpat, kur viņa jau gadiem pieradusi.

Ja vēl Saeima varētu pieņemt likumu, kas aizliegtu gausties, čīkstēt un sūroties par dzīvi, tā vietā iesakot uzdziedāt? Protams, ar likumiem nevienu no gaušanās neatturēsi. Protams, tāda likuma nebūs. Bet pēc būtības daudzi gauduļi no ubagiem atšķiras ļoti maz – tāpat apzināti vai neapzināti ieņemot žēlojama nabadziņa pozu, lai citi varētu pažēlot un sniegt materiālas vai nemateriālas dāvanas. Tik vien, ka ar pastieptu plaukstu uz ielas nestāvi.

Vai tā ir latviskā mentalitāte gausties par dzīvi, lamāt Eiropu, valdību, Saeimu, priekšniecību,  vīriešus, dakterus, skolotājus un biznesmeņus. Vai tiešām latvieši ir gauduļu tauta, vai tiešām latvieši ir bāreņu tauta?

Nē. Mēs esam lustīga un vitāla tauta. Kas liek bēdu zem akmeņa un pāri iet dziedādama. Mēs esam stipri, daudz stiprāki un lustīgāki, kā pierasts domāt. Un ubadzes pārtapšana par dziedātāju man to atgādināja.