Nesaprastais pārcēlājs Ainars Mielavs

Mūziķis ar savām aktivitātēm un skarbiem izteikumiem spēj gan izbrīnīt, gan aizvainot. Mielava pazinēji teic, ka pie tā vainojams dziesminieka raksturs, viņš neprot turēt muti un saka visu, ko domā. Ar savu talantu un dziesmām viņš spējis saviļņot daudzus. Agrāk koncertēja ar „Jaunu Mēnesi”, tagad ar grupu „Mielavs un Pārcēlāji”. Tomēr vairs nav tā kā agrāk. Dziesminieks nereti pretnostata sevi citiem un ieņem aizvainota vientuļnieka pozīciju. Viņš jūtas nesaprasts.

Ainars Mielavs piedzima 1960. gada 10. septembrī Rīgā. Kā pats atzīst, bērnībā bijis sapņotājs un izlutināts bērns. Līdz pat 17 gadu vecumam viņa augums bijis tikai metrs un 66 centimetri, kas, protams, sagādājis ne mazums problēmu attiecībās gan ar zēniem, gan meitenēm. Īsā augumā dēļ klasesbiedri pat nedaudz apcēluši, taču neesot pieļāvuši, ka pāri dara kāds svešais.

Interese par mūziku viņam radusies jau pusaudža gados, bet mamma viņu virzījusi uz zīmēšanas pusi. Pabeidzis Lietišķās mākslas vidusskolu, iestājies Mākslas akadēmijā dizaina grafikas nodaļā un vienubrīd nopietni aizrāvies ar gleznošanu. Pēdējais, ko viņš jaunībā gleznojis, bijis Roberta Gobziņa portrets, ko pēc tam Gobziņš vairākus gadus vazājis līdzi pa diskotēkām un licis skatuves priekšā. Vēlāk šedevrs nozagts, un neesot zināms, kur tas tagad atrodas.

Mūzika sākās ar diskotēkām

Diskotēkās skanējusi kvalitatīva vietējā un ārzemju mūzika. “Manī diskotēka radīja ilūziju, ka esmu ļoti tuvu pie sava sapņa – darīt kaut ko radošu mūzikā, un tas viss pārvērtās tiem laikiem vēl nedabiskākā izpausmē – es diskotēkās sāku dziedāt virsū kaut kādiem blūziem. Tas jau nav grūti. Blūzā pat prezidenta runu var nodziedāt,” spriež Mielavs.

Vēlāk uz nopietnāku dziedāšanu viņu pamudinājis mammas bērnības draudzenes dēls Uldis Marhilēvičs. Reiz abi tērzējuši Liepājas koncertestrādes „Pūt, vējiņi!” aizkulisēs, viņi bijuši viegli iereibuši, un Uldis ierosinājis kopdarbību. Konkrētais priekšlikums Ainaru esot pamatīgi pārsteidzis, bet vēlāk viņš tik ļoti pieķeries šai idejai, ka vairs nedevis mieru Marhilēvičam. Pirmoreiz dziedātāja statusā Ainars kāpa uz skatuves „Bilžu” atklāšanas pasākumā, kas notika 1985. gadā Politehniskā institūta apsaimniekotajā Anglikāņu baznīcā. Tur Ainars nodziedāja vairākas Marhilēviča sacerētās dziesmas. Tā arī tā dziedāšana aizrullējusi, un 1987. gadā Mielavs ar Gintu Solu nodibināja grupu „Jauns Mēness”.

Mielava muzikālā darbība uzrāda acīm redzamu paradoksu. Viņš nelasa notis, neorientējas harmonijās un, kā pats atzīst, neprot spēlēt tikpat kā nevienu mūzikas instrumentu. Toties viņš ir titulēts mūziķis – septiņkārtējs Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas ieguvējs, Lielās mūzikas un citu balvu laureāts. Jāpiekrīt Mielava daiļrades cienītājiem, ka viņš ir talantīgs. Nepazīdams notis, viņš spējis saviļņot daudzus.

Pazīstamais krievu muzikologs Artjoms Trockis „Jaunu Mēnesi” nodēvējis par spilgtāko baltu rokmūzikas pārstāvi, velkot paralēles ar ķeltu roku. Pats Mielavs sevi gan dēvē par dziesmu rakstnieku, aizlienējot šo nosaukumu no sava drauga Ojāra Kalniņa, kas to burtiski pārtulkojis no angliskā ‘songwriter’. Un tieši tā viņš arī jūtas – ne kā dziedātājs, ne kā muzikants, ne kā dzejnieks, bet gan kā dziesmu rakstnieks.

Ainars uzskata, ka viņa muzikālajā dzīvē veiksmīgi sakrituši visi apstākļi, lai viņš izveidotos par mūziķi. Jautāts, kā tiek sacerētas dziesmas, Mielavs atklāj, ka sacerēto melodiju vienkārši iedziedot diktofonā. Pēc tam Gints Sola piemeklējot akordus un harmonijas, abi veidojot dziesmas ritmu un formu. Šis process esot gana interesants un intīms, tāpēc reti kad tiekot pieaicināts kāds svešinieks.

Mielavs dēvēts arī par talantīgu amatieri, bet par to viņš īpaši neuztraucas. “Ir pilnīgi vienalga, vai es pazīstu notis vai ne. Svarīgs ir rezultāts, vēstījums.” Viņš neslēpj, ka karjeras sākumā par popularitāti domājis daudz vairāk nekā par dziesmu saturu. Toties tagad viss ir citādāk, rakstīt dziesmas un dziedāt tās no skatuves vairs neesot pašmērķis. “Esmu nonācis pats pie sevis un rakstu dziesmas sevis dēļ, lai es varētu formulēt to, ko es domāju.”

Vēl pavisam nesen viņš publiski paziņoja, ka „Jauns Mēness”, iespējams, varētu atkal apvienoties uz vienu koncertu. Kaut grupa kā radošs kolektīvs vairs nepastāv jau vairāk nekā desmit gadus, oficiālu atvadu no klausītājiem neesot bijis. “Tas varētu būt vēlā rudenī, decembra sākumā. Par to tiek domāts. Ja pieņemsim šo lēmumu, tad tas būs kvalitatīvi,” sola mūziķis.

Grupai „Jauns Mēness” ir zīmīga dziesma: „Ai, jel manu vieglu prātu,/Jauns apņēmu līgaviņ’!” Var teikt, ka dziesma ir par Ainaru, viņš apprecējās 19 gadu vecumā. Tobrīd abus aizrāva ne tikai mīlestība, bet arī vēlme kļūt patstāvīgiem un sākt neatkarīgu dzīvi no vecākiem. Jau vēlāk mūziķis atzina, ka apprecējies vēl nenobriedis. Bijis nenopietns un gaisīgs jaunietis, uz kuru nevarēja paļauties.

“Pirms apprecēšanās es diezgan neskaidri apzinājos, kas es esmu un ko gribu, kas ir mans pienākums. Ar sievas palīdzību es kļuvu par ģimenes cilvēku, par tādu, ar ko var rēķināties.” Viņš arī piebilst, ka Iveta bijusi apbrīnojami pacietīga, jo viņš pēc sava rakstura esot bijis ļoti ietiepīgs.

Viņu ģimenē ir divi bērni – Mārtiņš un Marta. Dēlam jau ir 30 gadu, meitai – 18 gadu. Mārtiņš ir arī pazīstams kā krodziņa un kluba „Piens” īpašnieks. Pirms daudziem gadiem Mielavu ģimenē notikusi kāda traģēdija, par kuru zinājis tikai retais. Intervijā žurnālam „Ieva” Iveta Mielava atklāj: “1989. gada vasaras vidū manā dzīvē bija notikums, kā rezultātā nogulēju reanimācijā. Tur ar mani nebija nekā cita kā vien pašas domas. Es pat vēlējos nomirt. Zaudēt bērniņu ir ārkārtīgi sāpīgi. Biju pieslēgta pie visādiem vadiem; paldies ārstiem, ka viņi man tomēr neļāva nomirt. Tas bija tāds pagrieziena punkts manā dzīvē. Tomēr vēl tagad nevaru teikt, ka tas bija svētīgs. Bet es sakārtoju savu galvu. Kopš tā laika līdzīgu kritienu nav bijis, un neko līdzīgu nenovēlu saviem ienaidniekiem – tik traģiski atjēgties.”

Pats Mielavs intervijās uzsver, ka tikai otrajā laulībā viņš varot būt pavisam atklāts un godīgs pret sevi. Agrāk viņš melojis un bijis viltus diplomāts. Tomēr visu laiku viņš dziļi sevī ticējis, ka satiks īsto cilvēku un būs laimīgs. Un tā arī esot noticis. “Tā ir tik konkrēta sajūta – esmu atradis savu Cilvēku – savu laimīgo mīlestību, un man nav nekādas nepieciešamības melot. Droši vien Dievs mums lika satikties, atrast vienam otru un gūt piepildījumu. Jau kuro gadu esmu laimīgi iemīlējies un dzīvoju tā, kā vēlos dzīvot,” saka Ainars. “Laimīga mīlestība ir galvenais, kā dēļ vispār ir vērts dzīvot. Nevaru iedomāties nevienu citu iemeslu.”

Viņš ne tikai bezgalīgi mīlot savu sievu, bet arī dziļi apbrīnojot un cienot, jo jau pašā kopdzīves sākumā viņa pateikusi, ka vienmēr mīlēs viņu vairāk nekā bērnus, nekā jebko citu. “Tā ir tāda dzīves izpratne! Tikai šādā ģimenē, kur vīrietis un sieviete viens otram joprojām ir paši svarīgākie, paši galvenie un visvairāk mīl tieši viens otru, ir iespējami visi citi mīlestības veidi – mīlestība pret bērniem, saulrietiem, rītausmām... Ja ir apgrieztā secība, tad agri vai vēlu nākas vilties,” apgalvo Ainars.

Nepatīk ne hokeja fani, ne „Rammstein”

Mielavam vienmēr bijuši raksturīgi kategoriski spriedumi un tikpat radikāla uzvedība. Reiz Briselē, sniedzot koncertu Latvijas pārstāvniecības darbiniekiem, mūziķis pēkšņi pārtraucis dziedāt, kad izdzirdējis nepieklājīgi skaļu čalošanu zālē. Ļoti nesaudzīgi viņš arī vēršas pret televīzijas šoviem. “Piemēram, ieslēdzot TV3, trāpījās šovs, kurā dejo popzvaigznes. Absolūti šokējošs bezgaumības un truluma paraugs! Vai tie būtu raidījuma vadītāji, žūrija vai dalībnieki – ikviens, kurš pavēra muti, manī izraisīja šausmīgu kaunu un pazemojuma sajūtu par to, ka es vispār esmu latvietis. Kaut ko tik primitīvu, ārišķīgu un pompozu sen nebiju redzējis.”

Arī par hokeja līdzjutēju uzvedību viņš nav sajūsmā: “Tautai pietiek ar to, ka puiši kreklos ar uzrakstu „Latvija” iedabū kaučuka ripu pretinieka vārtos – ir uzvara, un mēs esam laimīgi! Varam kliegt, spiegt, aplaudēt, apkampties vai manifestēt pie svešu valstu vēstniecībām.”

2006. gadā Latvijas Televīzijā viņš izteica aicinājumu boikotēt Saeimas vēlēšanas, jo politiķi zaudējuši tautas uzticību. Viņš boikotēja arī 2010. gada Saeimas vēlēšanas, un, kā var noprast, attiecīgi rīkojies arī pērn, parlamenta ārkārtas vēlēšanās. Mielavs skaidro, ka neviens no tiem kandidātiem, kurus viņam izdevies redzēt televīzijā vai dzirdēt radio un kuri ir bijuši pie varas jau iepriekš, nav izteikuši nekādu nožēlu par savām kļūdām. “Mani izbrīna tas cinisms, ar kādu cilvēki turpina lielīt sevi un mēģina tikt pie varas. Es pie varas redzu vienus vienīgus liekuļus, un man ar viņiem nav pa ceļam. Negribu būt līdzatbildīgs.”

Mielavs nejūt, ka šo valsti vadītu gudri un krietni cilvēki. “Diemžēl es neredzu tos, kuri varētu nākt strādāt šo muļķu vietā.” Mūziķis arī vīpsnājoši izsakās par pašreizējo premjeru Valdi Dombrovski, it sevišķi viņu pārsteigusi premjera paustā patika pret vācu grupu „Rammstein”. “Kompleksu nomākti austrumvācu muzikanti, kuri, lai kaut kā izceltos, dara savos koncertos to, ko dara. Agresija, brutalitāte uz skatuves. Ja cilvēks norāda, ka viņam patīk šāda veida mūzika, viņš norāda, ka viņam patīk diezgan perversas lietas.”

Un tā nav tikai augstprātīga poza, Mielavs tik tiešām tā jūtas. Jau vairākus gadus viņš izvairoties no vietējo plašsaziņas līdzekļu patērēšanas. Norobežojoties no nepatīkamās apkārtnes, viņš ar ģimeni dzīvojot savā pasaulē, kur esot tikai četri cilvēki – viņš, sieva un meitas. “Esmu sapratis, ka lielākā daļa no tā, kas notiek apkārt, man nav saprotama un man par to ir kauns, un es negribu tādās lietās piedalīties. Tāpēc vienīgais veids, kā turpināt dzīvot, man bija kaut kādā veidā norobežoties no lielas daļas sabiedrībā notiekošajiem procesiem.”

Mielavs gan bieži nesniedz intervijas, bet, kad to dara, teju vai katrā intervijā gaužas par dzelteno presi. Pirms vairākiem gadiem viņš pat izvērsa savdabīgu reklāmas kampaņu, protestējot pret bulvārpreses darbību un aicinot ievērot cilvēktiesības uz privātumu. “Mēs vēlamies dzīvot savas dzīves un tajās dalīties vienīgi tad, kad spējām labu dot,” bija norādīts paziņojumā, kas tika publicēts laikrakstā „Diena”.

Mielavs no tiesas bija sašutis – 2005. gadā „Privātā Dzīve” un „Vakara Ziņas” publicēja fotoreportāžas, kā viņš gatavojas kāzām ar savu otro sievu Lieni Slišāni. Protams, ne jau visiem patīk, ka viņus fotografē, kad to paši nevēlas. Diemžēl tāda ir popularitātes blakne – ja esi pazīstams, tad jārēķinās, ka prese par tevi interesēsies arī tad, kad tu to negribi. Tā teikt – gribi vizināties, stiep arī ragaviņas.

Agrāk Mielavs nepavisam nebija tik principiāls cīnītājs pret bulvāru žurnāliem, bet tagad gandrīz vai katrā intervijā uzsver savu taisnību un arī piemin, cik netaisnīgi pret viņu izrīkojusies prese. Vārdu „taisnība” dažādos locījumos viņš atkārto neskaitāmas reizes – gluži kā mantru.

“Ja cilvēkā ir taisnīguma sajūta, viņš nepirks dzelteno presi un nepildīs izdevēju makus. Pat ja kādam šķiet, ka katram ir sava taisnīguma izjūta, tas nav pareizi, jo taisnīgums, manuprāt, ir tikai viens. Tāpat kā patiesība,” saka Mielavs un norāda: “Dzeltenā prese tirdzniecības vietās pilnīgi atklāti atrodas bērnu acu augstumā, bet tas, ka šī prese atrodas uz bērnu vecāku galdiem ļoti daudzās mājās, jau ir kaut kas stipri neatgriezenisks – tātad bērns pieņem vardarbību pret cilvēkiem.”

Lasot Mielava intervijas, rodas iespaids, ka nekur viņam nav glābiņa no bulvārpreses, pat veikalos un degvielas uzpildes stacijās, kur “man nekaunīgi bāžas virsū ar dzeltenās preses izdevumiem, kas tur novietoti tā, ka vienkārši nav iespējams tos neredzēt”.

Tomēr vislielākais trieciens mūziķim bija vēsts, ka „Privātās Dzīves” izdevējai Santai Ančai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Lielā sašutumā viņš pat aizsūtījis īsziņu savam agrākajam draugam, toreizējam prezidentam Valdim Zatleram. Kā tad tā, par ko Ančai ordenis? Intervijās viņš pauž neizpratni, kā uz vardarbību tendētam cilvēkam var piešķirt vienu no valsts augstākajiem apbalvojumiem! Viņaprāt, tā visa ordeņu padarīšana kļuvusi maksimāli perversa.

Skandalozais koncerts 9. maijā

Latviešu publika pamatīgi saviļņojās, kad Mielavs sāka dziedāt pie Uzvaras pieminekļa, kur krievu publika atzīmēja PSRS uzvaru pār nacistisko Vāciju. Tur viņš uzstājās divreiz – 2010. gada 8. maijā un 2011. gada 9. maijā. Pēc šiem pasākumiem viņš nodēvēts visādi, arī par latviešu tautas nodevēju.

“Manā uztverē šeit nekas nav jāpaskaidro. Es atrados tur un dziedāju, jo visa pasaule atzīmēja Otrā pasaules kara beigas. Nezinu, kas man vēl būtu jāpaskaidro.” Kādā citā intervijā viņš stāsta, ka viņa mammai bijuši divi brāļi – Jānis un Jūlijs. Abi pret pašu gribu iesaukti dažādās armijās. Jūlijs karojis pie vāciešiem, Jānis – pie krieviem. Jūlijs kritis Baltkrievijas purvos, bet Jānim izdevies izdzīvot. Ainaram tas esot pietiekams iemesls, lai pieminētu kara upurus. “Es uzsveru – abus šos gadus es dziedāju, lai pieminētu Otrā pasaules kara upurus! Vienalga, kurā frontes pusē.”

Interneta komentāros gan izteiktas dzēlīgas versijas, ka Mielavs šajos pasākumos ielaidies aiz aprēķina, viņš vēlējies savai auditorijai pievienot arī krievus. Dziesminieks gan stāsta, ka to viņš vēlējies izdarīt jau sen – 2002. gadā viņš ierakstījis albuma „Ar dzimtenes sajūtu miegā” krievisko versiju – „S čuvstvom roģini vo sņe”.

“Es tur neredzu nekā slikta, ja cilvēks vēlas paplašināt auditoriju. Un visloģiskāk ir to darīt savā dzimtenē, kur ir arī daudz cilvēku, kas runā un sapņo krievu valodā.” Viņš piebilst, ka gaisotne šajos koncertos bijusi labestīga un draudzīga.

Intervijā „SestDienai” viņš piemin kādu zīmīgu epizodi: “Toreiz dzīvoju Rīgā, Ieroču ielā, lielā namā. Tur bija sirmgalvis Leonīds, kurš, jā, nerunā latviski, bet bija viens no čaklākajiem un aktīvākajiem, lai nams būtu kārtībā, apkure pieslēgta un tamlīdzīgi. Un otrajā dienā pēc koncerta Pārdaugavā atskan zvans pie mana dzīvokļa durvīm, un tur stāv šis Ļoņa ar asarām acīs un trim neļķēm un saka apmēram tā: “Paldies tev, dēls! Pirmo reizi manas dzīves laikā kāds latvietis ar mani ir cilvēcīgi parunājis!” Manā gadījumā sanāca – padziedājis. Tā arī bija visa saruna. Tikai pēc tam sāku aizdomāties, ka varbūt esmu izdarījis kaut ko vairāk par kara upuru pieminēšanu.”

Mielavs neslēpj, ka labprāt ar medijiem vispār nerunātu, ja ne viņa muzikālā darbība un publiskais tēls, kas ar to saistīts. Viņaprāt, sniegt interviju katru gadu vai pusgadu ir savas būtības devalvēšana. Jau kopš dzimšanas viņš esot ļoti atturīgs, kas ārēji izpaužoties kā zināms vēsums, tāpēc reizēm viņš kļūdaini uztverts kā iedomīgs. “Es nekad neesmu juties omulīgi, ja man apkārt ir daudz nepazīstamu cilvēku,” saka Ainars. Izņēmums esot viņa paša koncerti, jo visi, kas atnākuši, ir savējie.

Nenoliedzami, ka Mielavs vienmēr bijis apzinīgs un mērķtiecīgs, turklāt –nekādas bohēmas! Vienīgā viņa bohēma bijusi alkohola iemalkošana autobusā, pēc koncertiem braucot atpakaļ uz Rīgu. Arī pa krogiem viņš nestaigājot, viņam nepatīkot tur valdošā gaisotne. “Kur ir bohēma, tur arī daudz ievainoto un kritušo. Es neesmu piedalījies šajā slaktiņā,” tā mūziķis.

Mielavam ir diezgan strikta gaume, kaut ģērbšanās ziņā ir diezgan pieticīgs un konservatīvs. Vienā un tajā paša izskatā viņš var atrasties gan mājās, gan studijā, gan uz skatuves. “Es nepiederu pie tiem vīriešiem, kuri uzskata, ka viņiem jāpapildina savs izskats ar kaut ko īpašu. Man tādas iekšējas vajadzības nav. Man nekad nebūs citā krāsā mati, nebūs auskaru degunā un arī ausīs ne.”

Mielavs nevērpj intrigas, visu pasaka atklāti. Liekulība un izlikšanās viņam ir sveša. Viņš nebūs tas, ka kādām slepus iedurs dunci mugurā, visus apvainojumus viņš pateiks tieši acīs. Mūziķis diezgan precīzi prot izvēlēties cilvēkus, kas atbilst viņa līmenim un ar ko vērts saieties. Tāpat prot noteikt tos, kas nav cienīgi būt viņa draugu lokā. Var būt ļoti skarbs un ietiepīgs. To apliecina kolēģi, kas ar viņu strādājuši ierakstu studijā. Mielavu esot grūti pārliecināt mainīt viedokli par dziesmas skanējumu, tāpat grūti pavedināt uz eksperimentiem.

Viņam nepatīk, ja citi apspriež, kādā veidā viņš īsteno savus nodomus, un nepatīk dzirdēt kritiskas piezīmes šajā sakarībā. Ja ir vairāki viedokļi, tad pareizais vienmēr būs Mielavam. Tajā pašā laikā viņš spēj upurēties citu labā un būt pārsteidzoši godīgs. Piemēram, izpildot finansiālos solījumus pret pārējiem grupas dalībniekiem, reizēm pats palicis bez honorāra. Viņš nekad nav dzinies pēc naudas. Ja ķēries pie kāda darba, tad tikai intereses, nevis ienākumu dēļ.

“Strādāju pēc labākās sirdsapziņas, un līdz šim man ir palaimējies, ka to novērtē vēl kāds un varu nopelnīt dienišķo maizi. Nekad nesāktu nevienu projektu, domājot par peļņu,” apliecina Mielavs. Viņš atzīst, ka ir slikts uzņēmējs, jo viņa ierakstu izdevniecība „Upe” nekādu lielo naudu neienes.

Mūziķa pazinēji viņa nesavaldīgo dabu skaidro ar viņa paša lielo jūtīgumu un vieglo ievainojamību. Arī Mielavs agrākajās intervijās atzinis, ka reizēm mēdz būt pat eksplozīvs. “Es ātri aizsvilstos un aizvainoju cilvēkus kaut vai ar to, ka nepadomāju, ko saku. Jā, ar mani ir pasmagi, bet pie manis var pierast – mans draugu un tuvo cilvēku loks nav pārāk plašs, es domāju, ka viņi ir pieraduši un vienkārši neņem mani galvā.”

Un te neko nevarot darīt. Ja viņš mēģinot noregulēt savu dzīvi, iznākot sevis apmānīšana. Mielava mēģinājumi ielikt dzīvi saprotamos ietvaros vienmēr ciešot neveiksmi, tāpēc viņš dzīvojot bez rāmjiem.

Andris Bernāts/Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva