3.klases puika klasesbiedriem dur ar dakšiņu, iegāž pa galvu ar somu... Bet represijas pret viņu nav pieļaujamas?

Praktiski jebkurā Latvijas skolā var atrast kādu skolēnu, kuram ir agresīva un neadekvāta uzvedība. Citi bērni un viņu vecāki, protams, vēlas, lai viņu izslēgtu no skolas un viņš vairs netraucētu mieru. Bet vai svešu bērnu pēc citu vecāku lūguma var izslēgt no skolas un kā panākt visiem labvēlīgu risinājumu?

Vecāki vāc parakstus, lai viņu bērnu klasesbiedru izslēgtu no skolas

„Mana bērna klasē mācās arī kāds agresīvs puika, no kura baidās visi klasesbiedri un kuru nevēlamies redzēt arī mēs, bērnu vecāki. Šis trešās klases puika izrāda neprognozējamu agresiju – viņš pēkšņi stundas laikā var blakussēdētājam ar grāmatu iesist pa galvu, pieskriet pie skolotāja un viņam iespert ar kāju, ar skolasbiedriem grūstās un kaujas starpbrīžos. Vārdu sakot - nevaldāms bērns ar izteiktām garīgās attīstības un veselības problēmām. Kāpēc viņa dēļ jācieš visai skolai un mūsu bērniem? Mēs, bērnu vecāki, esam sākuši vākt parakstus, lai šim bērnam liegtu mācītos mūsu skolā. Bail pat iedomāties, kas notiktu,  ja viņam dusmu lēkme uznāktu darbmācības stundas laikā, kad viņam rokās būtu šķēres! Kāpēc viņam ir, lūk, tiesības mācīties normālā skolā un terorizēt bērnus, vecākus un skolotājus, bet mūsu bērniem nav tiesības mācīties normālā un drošā skolā,” jautā kāda portāla Kasjauns.lv lasītāja.

Jāteic, ka šo agresīvo bērnu, par kuru stāsta viņa klasesbiedra māmiņa, liktenis nav žēlojis. Bērns ir audzis nelabvēlīgā ģimenē, mātei aprūpes tiesības atņemtas, un zēns pašlaik dzīvo audžuģimenē. Ja tagad citu bērnu vecāki panāks, ka bērnam tiks liegts mācīties „normālā” skolā, viņam visdrīzāk atkal nāksies mainīt ģimeni. Zēns dzīvo lauku apvidū, kur it tikai viena vispārizglītojošā skola, un viņam tur nav iespēju atrast citu skolu. Ja puikam nāksies pāriet uz citu skolu, tad tam sekos arī dzīvesvietas un audžuģimenes maiņa.

Situācija jārisina pieaugušajiem, represijas pret bērnu nav pieļaujamas

Tomēr vienkārša bērna padzīšana no skolas problēmu neatrisinās. Un citu bērnu vecāki nevar panākt, lai kādu skolēnu izslēdz no skolas. Risinājumu var rast vienīgi tad, ja pie galda sēžas pieaugušie - pedagogi, vecāki, sociālie darbinieki, bāriņtiesas un pašvaldības pārstāvji un mēģina rast iespējas, kā palīdzēt bērnam ar uzvedības problēmām. Represijas pret pašu bērnu neko neatrisinās.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Krastiņa Kasjauns.lv pastāstīja: „Gadījumos, kad skolēns apdraud savu vai citu skolēnu  drošību, veselību vai dzīvību, izglītības iestādes pienākums ir rīkoties saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada noteikumos Nr. 1338 „Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos” noteikto kārtību – pedagogs informē vadītāju par skolēna rīcību, savukārt vadītājs nodrošina turpmākās darbības, lai novērstu konkrētā skolēna rīcību.

Ja izglītības iestādes rīcībā ir informācija par nelabvēlīgiem ģimenes dzīves apstākļiem, tajā skaitā audžuģimenē, tad izglītības iestādes vadītāja pienākums ir informēt pašvaldības sociālo dienestu, kurš saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 11. panta 2. punktu sniegs ģimenei nepieciešamo palīdzību un bāriņtiesu, kas saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 17. panta 2. punktu pārbaudīs situāciju ģimenē.

Attiecībā uz jautājumu, vai citu skolēnu vecāki var lūgt konkrētā bērna izņemšanu no skolas, jāteic, ka saskaņā ar Izglītības likuma 57. pantu, vecākiem (personām, kas realizē aizgādību) ir tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūst izglītību. Līdz ar to, izglītības iestāde nav tiesīga apmierināt citu vecāku lūgumu konkrēto bērnu atskaitīt no skolas”.

„Mazais cilvēka ar agresiju reaģē uz psiholoģiskajām traumām”

Izglītības un zinātnes ministrijā Kasjauns.lv informēja: „Jau pirms trim gadiem ministrija izstrādāja grozījumus Ministru kabineta noteikumos par kārtību, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to pasākumos. Noteikumos īpaši ir uzsvērta saliedētas komandas (pedagogs, atbalsta personāls, iestādes administrācija, vecāki) darba nozīme un noteiktas preventīvi veicamās darbības, lai novērstu  bērna agresivitāti, kas apdraud apkārtējo cilvēku drošību.

Ja ir signāli, ka bērns izglītības iestādē apdraud savu vai citu personu drošību, veselību vai dzīvību, pedagogs par to informē izglītības iestādes vadītāju. Vadītājam savukārt jānodrošina iespēja bērnam, kurš apdraud savu vai citu personu drošību, veselību vai dzīvību, mācīties citā telpā sociālā pedagoga, izglītības psihologa vai cita pedagoga klātbūtnē. Mācības citā telpā var ilgt no vienas mācību stundas līdz mācību dienas beigām.

Skolas direktora pienākums ir rakstiski nosūtīt bērna vecākiem (šajā gadījumā – audžuvecākiem) informāciju par bērna uzvedību un nepieciešamo sadarbību ar izglītības iestādi. Tāpat skolas direktors ar rīkojumu nosaka atbalsta personāla pienākumus, lai veicinātu turpmāko sadarbību ar bērna vecākiem un izstrādātu atbalsta pasākumus atbilstoši bērna vajadzībām un situācijai. Nepieciešamo atbalsta personālu nodrošina izglītības iestāde vai tās dibinātājs (pašvaldība).

Ja, veicot darbu ar bērnu, viņa uzvedībā nav uzlabojumu vai, ja ģimene nesadarbojas ar izglītības iestādi, situācijas risināšanā jāiesaista citi speciālisti, un šādā gadījumā izglītības iestādes vadītājs šo informāciju nosūta attiecīgajai pašvaldībai. Kad šāda informācija saņemta, pašvaldība ir tiesīga sasaukt starpinstitūciju sanāksmi, kas lemj par turpmākajiem atbalsta pasākumiem bērnam. Sanāksmē pieaicina izglītības iestādes atbildīgos speciālistus, bērna vecākus, pašvaldības izglītības speciālistus, sociālā dienesta, bāriņtiesas, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un citus speciālistus.

Konkrētajā Kasjauns.lv lasītājas situācijas aprakstā bažas rada sacītais, ka tagad agresīvais bērns aug audžuģimenē, bet, ja viņam liks mainīt skolu, bērnu izņems no audžuģimenes. Audžuģimeņu kustība ir izveidota, lai radītu pēc iespējas ģimenisku vidi grūtībās nonākušiem bērniem. Tas, ka bērns ir agresīvs, visticamāk, nekādā mērā nav saistīts ar audžuģimeni, kura ir uzņēmusies rūpes par bērnu un vēlas viņam palīdzēt atgūties pēc pārciestajām traumām. Aizgādības tiesību pārtraukšana vecākiem ir smags psiholoģisks pārdzīvojums ikvienam bērnam, un agresija ir viens no izpausmes veidiem, kā mazais cilvēks uz to reaģē. Tieši tāpēc bērnam ir jāsaņem visa veida palīdzība. Atbalsts šādās situācijās tiek sniegts arī pašām audžuģimenēm”.

 98% gadījumos pašu pedagogu spēkos ir atrisināt problēmsituācijas

 Latvijas Skolu psihologu asociācija ir veikusi pētījumu par skolēniem, kuriem ir agresīva uzvedība. Tajā Cēsu pamatskolas sociālās pedagoģes Iveta Freivalde un Iveta Vāvere uzsver:

„Bērna izolēšana nav risinājums problēmsituāciju mazināšanā, tas varētu būt kā galējais mehānisms ļoti retos gadījumos. Mūsu skolā pēdējos desmit gados nevaram iedomāties nevienu gadījumu, kad tas būtu bijis nepieciešams. Mēs savus stundu traucētājus no kolektīva izolējam uz konkrētu stundu - skolotājs iedod darba lapu, lai iet viens pats un strādā lasītavā vai pie sociālā pedagoga, vai pie mācību pārzines. Kad bērns šo sajūtu izbauda, viņš ātri saprot, ka labāk censties strādāt klasē uz vietas.

Mūsdienu skolās būtu labi, ja varētu nodrošināt skolotāja palīgu (arī parastajās pamatskolās), kurš vairāk uzmanības veltītu tieši bērniem, kuri konkrētā brīdī nevar koncentrēties darbam kopā ar klasesbiedriem.

Ko iesākt, ja skolēna rīcība kļūst pārāk agresīva, kas rada draudus citu skolēnu veselībai?

Laikus to novērst! Iespējams, ka tas būs teikts pārāk skaļi, bet mūsu pārliecība ir, ka 98% tas ir pedagogu spēkos, ja problēmu laikus pamana un darbojas komandā”.

„Dūra ar dakšiņu klasesbiedram, spļāva šķīvī”

Ka radušos situāciju var atrisināt pozitīvi liecina kādas Rīgas skolas pieredze:

„Skolēns mācījās 3. klasē kādā no Rīgas vidusskolām. Jau 2. klasē pedagogs vērsa uzmanību uz skolēna dusmu un agresijas brīžiem, piemēram, iedurot ar dakšiņu klases biedram, iespļaujot šķīvī, ātri uzliesmojot un kaujoties. Pedagogs rosināja konsultēties vecākiem pie speciālistiem ārpus izglītības iestādes, ko vecāki arī darīja. Tomēr zēna uzvedība nemainījās. Izglītības iestāde palūdza vecākiem mainīt skolu, uzskatot, ka vides maiņa labvēlīgi iedarbosies uz skolēnu.

Pēc mēneša jaunajā izglītības iestādē zēna rīcība ne tikai neuzlabojās, bet krasi pasliktinājās. Izglītības iestādes administrācija konfliktēja ar jaunpienācēja vecākiem, un tika iesaistītas visas institūcijas (Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, pašvaldības izglītības departaments, policija, sociālais dienests), un konflikts tikai paasinājās.

Lai mazinātu konfliktu, Rīgas domes Izglītības, kultūras un  sporta departaments ieteica ģimenei apmeklēt ģimenes psihoterapiju, skolēnam apmeklēt individuālas psihologa konsultācijas. Regulāri noritēja starpprofesionāļu tikšanās arī ar izglītības iestādes pedagogiem un izglītības iestādes atbalsta personālu. Respektējot speciālistu ieteikumus, vecāki konsultējās pie bērnu psihiatra, kurš aktīvi sadarbojās gan ar ģimenes terapeitu, gan psihologu.

Pēc starpprofesionāļu sanāksmes skolēnam kā labākais variants tika ieteikta mājas apmācība sešus mēnešus. Tās laikā viņš saņēma medikamentozo terapiju, psihologa konsultācijas un ģimenes terapiju.

Uzsākot jauno mācību gadu, ģimene nolēma neatgriezties tajā pašā izglītības iestādē, bet mainīja uz dzīves vietai tuvāko izglītības iestādi. Pirms jaunā mācību gada sākuma klases audzinātāja tikās ar psihologu, skolēnu un viņa vecākiem, lai pārrunātu, kāpēc skolēns maina izglītības iestādi, kādas bija problēmas un risinājumi iepriekšējās izglītības iestādēs un kas ir darīts ģimenē, lai situāciju uzlabotu.

Šobrīd (pēc viena semestra) skolēns ar savu uzvedību pilnībā iekļaujas jaunajā klasē, turpina apmeklēt psihologu un nepieciešamības gadījumā psihiatru. Klases audzinātāja un psihologs sazvanās apmēram ik pa diviem mēnešiem”.