Divi brāļi. Tiesības būt katram pašam sev

Stāsts ir par diviem brāļiem, abiem krietni pāri septiņdesmit, abi bijuši sabiedrībā pazīstami cilvēki ar asu prātu, izglītoti un inteliģenti. Kopējie paziņas domāja, ka šie nu reiz būs dzīvi piemēri, par kuriem varēs teikt – garā mūžam jauns. Neviļus iznāca būt klāt viņu piecdesmitgadīgo bērnu kašķī, kur spalvas putēt putēja. Par ko?

Abi brāļi ir atraitņi un dzīvo vieni. Vecākais brālis, 77 gadus vecs, seko līdzi visam, kas notiek pasaulē, jūtas kā zivs ūdenī gan mobilo telefonu, gan interneta pasaulē, skaipā sazinās vai ar visu pasauli, lejupielādē vecās labās filmas un vēl, un vēl. Viņa divus gadus jaunākais brālis nezina, ar ko dators atšķiras no tējkannas, un pat negrasās to apgūt, lieto tikai mājas telefonu, televizoru neskatās, apzināti izvairās no politikas un ekonomikas ziņām, jo tās bojājot garastāvokli, abonē tikai žurnālus par makšķerēšanu un dabu. Dienas viņš vada, pārlasīdams klasiķus, dodamies garās pastaigās un reizumis ar kaimiņu uzspēlēdams šahu.

Bērni, protams, ecējās par to, kura tēvs pareizāk dzīvo. Nav grūti iedomāties, ka vecākā brāļa bērni kaunināja brālēnus par viņu tēva nespēju piemēroties tehnoloģijām, prāta kūtrību un atpakaļrāpulību – viņš jums pat par elektrību iet maksāt uz pastu, ha, ha! Mūsējais internetā ar pāris klikšķiem piecu minūšu laikā nokārto visu, kas kārtojams! Un tā tālāk. Otri aizstāvējās, kā mācēdami, sakot – vai viņš kādam traucē? Jā, viņš ir iestrēdzis aptuveni 1978. gadā, arī mēbeles no tā paša laika, uzvalks – arī... Nu, un?

Viņos klausoties, atcerējos kādu jaunu japānieti, kura, ciemodamās Maskavā, apraudājās aiz laimes – cik te ir labi, drīksti būt muļķe, drīksti sarunāties ar citiem kā ar līdzīgiem, drīksti ērti iekārtoties krēslā, nebaidoties kādu (tostarp ģimenes locekli) aizvainot ar vaļīgo pozu. Un piebilda, ka pirmo reizi dzīvē esot kārtīgi izgulējusies – Japānā viņas darba diena sākas septiņos no rīta, jāceļas piecos, nokavēt darbu pat par minūti ir prātam neaptverami, tāpēc visi uz darbu brauc ar lielu laika rezervi.

Darba nedēļa ilgst sešas dienas. Pie viņiem nav iedomājamas brīvas attiecības nedz kolektīvā, kur vismazākais priekšnieks ir tavs dievs, nedz ģimenē – atklāti izrunāties nav pieņemts pat ar vecākiem. Tu dzīvo nemitīgā sasprindzinājumā, jo arvien jāsmaida un cienījami jāuzvedas, atslābt nedrīkst ne uz mirkli. Un tā visu mūžu.

Mana paziņa, pārbraukusi no Japānas, teica, ka nemitīgi jutusies kā likumpārkāpēja, jo nepieklājīgi skaitās pat gaidīt metro, stāvot nepareizajā leņķī pret peronu. Viņi dzīvo pēc principa: līdzināties, mierā! Un tādi nolīdzinājušies arī paliek. Viņi paši stāsta, ka tāpēc arī Japānā esot milzums alkoholiķu, bomžu un pašnāvnieku, jo daudzu psihe nespēj to ilgstoši izturēt.

Nodomāju, cik labi mēs tomēr dzīvojam. Pie mums tu drīksti būt gan par vecāko brāli, gan jaunāko. Protams, kaimiņiene nicinās tevi par to, ka tu neskaties Panorāmu, bet TV3 ziņas, valkā zaļas kurpes pie rozā platmales, un allaž būs Mirttantes, kuras skaidri zinās, ka rīdzinieki vispār nav nekādi cilvēki. Bet, par laimi, tā ir tikai nekaitīga atbalss, kuru tu drīksti sadzirdēt, bet drīksti arī laist pār galvu, drīksti pārdzīvot, bet drīksti arī uzjautrināties. Tev ir izvēle.