Šā stāsta dēļ invalīdi Anitu padzina no pansionāta

Portāls Kasjauns.lv publicē Anitas stāstu, kura viņa, slimības dēļ nespējot darboties ar rokām, uzrakstījusi burtu pa burtam, mutē turot zobu birsti un ar to spiežot datora taustiņus – tik smaga ir viņas slimība fiziski.

Nolaidīgas un/vai pārgalvīgas medmāsiņas rīcības dēļ Stradiņa slimnīcas dzemdību nodaļā, man nākot pasaulē netika sniegta tāda palīdzība, kādu, iespējams, būtu varējusi sniegt savlaicīgi klāt pieaicināta daktere. Mans tētis tobrīd bija ilgstošā komandējumā Jaungvinejā, un viņš neesot iedomājies manai mammai pajautāt par to, vai viņa ir informēta, ka dzemdību nodaļā esot jādod kukulis, lai nodrošinātu labāku attieksmi un medicīnisko aprūpi.

Kad ar novēlošanos atnāca ārste, viņa paspēja izglābt manas mammas dzīvību, bet es, sapinusies nabas saitē, jau biju atstājusi savu fizisko ķermeni.

Neapzinoties kādas varētu būt sekas, mamma gribēja, lai mani atdzīvinātu. Bija 3 atdzīvināšanas mēģinājumi un pie trešā mēģinājuma diemžēl mana sirds sāka pukstēt, un es to neesmu spējusi apstādināt, iespējams, ka vēl līdz šai dienai, ja vēl neuzzināji par manu laimīgo aiziešanas mirkli. Daktere teica, ka man esot stipra sirds.

Manas prombūtnes laikā, būdami bez skābekļa padeves, arī daļa neironu galvas smadzenēs pārstāja funkcionēt, un ārsti uzstādīja diagnozi – bērnu cerebrālā paralīze.

Šinī pārdzimšanas reizē nonācu pilnā ģimenē ar gādīgu un iepriecināt spējīgu tēti, mammu, kura rūpējas par mani kā spēj un vēl arī ar djadjuku un babuku, kuri padarīja manu bērnību saulaināku, un ar omīti, pie kuras sanāca attālāka vizināšanās uz laukiem un, vai nu pati omīte vai arī viņas vidējā meita mani katrā ciemošanās reizē pacienāja ar tikko izceptām pankūkām, kurās tika ietīta tā zapte, kura man vislabāk garšo – zemeņu ar lielām ogām.

Līdz 11 gadu vecumam, periodiski un sistemātiski uz pāris mēnešiem, es tiku sūtīta ārstēties, kā man likās trimdā, uz sanatoriju „Meža māja” un pēcāk arī uz sanatoriju „Sprīdītis”'.

Atveseļošanās iestādēs es ļoti, ļoti ilgojos pēc vecākiem un man bija skumji un, mana pašsajūta pasliktinājās, bet kad nokļuvu mājās – atkal normalizējās.

Kad es vēlējos māsiņu vai brālīti, maniem vecākiem „no kāpostu lauka stārķītis atnesa” jaunāko meitu. Man bija iespēja māsiņai dziedāt priekšā pašas sacerētas dziesmiņas, rotaļājoties ar lellēm rādīt pašas sacerētas lomu spēles, lasīt priekšā grāmatas.

Gribēju māsiņu, jo biju cerējusi, ka viņa un es – mēs abas kopā – jutīsimies laimīgas... Iespējams, kādā no iepriekšējām dzīvēm gribēju, lai man būtu abi vecāki un māja ar dārzu un man arī šinī dzīvē tika skaista, mīļa māja, kurā, lai kā es arī centos, es nespēju uzturēt ilgstošu kārtību – un mani mīloši, gādīgi vecāki, kuri mierīgi sadzīvot tā arī neiemācījās – vismaz šinī dzīvē ne.

Gribēju palīdzēt vecākiem, – uzkopu telpas, ravēju dārzā dobes, ganīju un baroju mājputnus un pieskatīju mājdzīvniekus. Tas bija emocionāli man sāpīgi, ka vecākiem nesanāca ar mani veidot cieņpilnu dialogu par to, no cikiem līdz cikiem un kādu tieši apjomu darba es spēju labprātīgi izdarīt un tā vietā viņi izteica savu neapmierinātību, ja pirms mājsaimniecības darbiem gāju pastaigāties pa mežu, bet pēc darba man vairs nebija spēka kaut kur aiziet.

Man patika braukt uz skolu

Gribēju uzsākt patstāvīgu dzīvi un, šoreiz labprātīgi, meklēju skolas, kurās mācīties un tādas arī atradu un atklāju, ka tajās mācoties ilgstošāku laiku, nekļūstu laimīgāka, taču man ļoti patika braukt uz skolām un klātienē klausīties lekcijas un piedalīties diskusijās.

Daudz ko gribēju, tāpēc bija vajadzīga nauda – it īpaši, kad turpināju mācīties augstskolā, tāpēc, ka uz turieni, sākot no trešā mācību gada, man vairs nebija citu iespēju kā vien pašai vienu darba nedēļu mēnesī braukāt ar taksometru turp un atpakaļ no skolas, kas dienā izmaksāja ap 20 Ls un, vēl mājās vēl bija vajadzīgs interneta pieslēgums un tā vēl un vēl, jo nebija taču attaisnojami ar taksometru braukt, lai tikai nokļūtu sabiedrībā un izklaidētos, bet pa ceļam no augstskolas varēju nekontrolēti iebraukt tur, kur vēlējos pabūt kopā ar draudzeni.

Iespējams, ka man ir talants rakstniecībā, taču es atsakos tajā izpausties, atceroties skolas gados iemocītos dzejoļus un izmocītos sacerējumus, jo, ja manas rakstīt spējas tiktu atzītas par labām esam, tad kāds kādam tos uzspiestu lasīt, apcerēt un zubrīt, bet es gribu, lai bērni vairāk draudzētos un būtu dabā.

(..)

Man bija jau iepriekš šinī dzīvē īsāki un garāki periodi, kad veselības stāvoklis kļuva citādāks, taču šoreiz tas kļuva neciešams. Reizēm pat sanāca kliegt no mežonīgām fiziskām sāpēm un, gribot uzlabot veselību slimnīcā, medikamentu izraisīto blakņu ietekmē, man rokas atšāvās katra uz savu pusi tā, ka mājās atbraucu kā krustā piesista.

(..)

Mājās bija pārmērīgi liela spriedze, kad uzaicināju uz mājām ciemiņus un profesionāļus, kas varētu man palīdzēt atjaunot veselības stāvokli un tieši tāpēc neredzēju citu iespēju kā tikai iet uz pansionātu „Mežciems” Rīgā, jo tur biju kādreiz apciemojusi paziņas, viņiem bija iespēja ratiņkrēslos pārvietoties ar sabiedrisko transportu pa Rīgu par brīvu, jo Rīgā ir pieejami autobusi ar uzbrauktuvēm un tajā pansionātā, es cerēju, ka mani biežāk apciemos draudzenes un draugi.

Paziņas, būdami tā pansionāta iemītnieki, bija un vēl joprojām ir, – ļoti neapmierināti ar sanitārīšu attieksmi pret viņiem, lai gan paši sevi viņi spēj aprūpēt.

Piedāvātais ēdiens viņiem bieži esot nepiemērots, tomēr es pati redzēju, ka pusdienās tiek piedāvātas divas zupas, lai būtu izvēle, kuru ēst. Tad jau laikam citās ēdienreizēs šādas izvēles nebija.

Istabiņas izskatījās vizuāli nepievilcīgas, bet koridori bija sakopti. Tikai tagad tur gatavojas veikt remontu. Ar drēbēm dzīvie iemītnieki tur tiek nodrošināti, viņiem atdodot tikko mirušo iemītnieku drēbes, taču ne kurš katrs emocionāli ir spējīgs tās valkāt.

Dakteris tur esot tikai viens un rindā pie viņa iemītnieces jau sēžot no sešiem no rīta. Mana paziņa ir vēl gados jaunāka par mani. Kad paziņa vaicāja pēc kādiem konkrētiem uzlabojumiem pansionātā un pēc palīdzības un, rehabilitācijas, viņai tika atbildēts: „Jūs te atnācāt, nevis lai dzīvotu, bet gan, – lai nomirtu!”

Kaut arī Garkalnes novada sociālās darbinieces pat iedeva izlasīt žurnālu „Marta”, kurā bija atspoguļota intervija ar mani, kad biju slimnīcā, tomēr viņām tika atteikts pieņemt mani kādā no Rīgas pašvaldības pansionātiem, tajā skaitā „Ezerkrasti”, kas, manuprāt, atrodas vistuvāk no manām tēva mājām.

Būtu humānāk, ja Latvijā būtu eitanāzija...

Mani pieņēma Rīgas rajona Inčukalna pagasta sociālās aprūpes mājā „Gauja”. Brīva istabiņa atbrīvojās agrāk, nekā iepriekš bija prognozēts, un aprūpes mājai izdevīgāk bija, ka tur apmetos uz eksistenci, – tieši pirms Ziemassvētkiem. Kas to, lai zina, kā man būtu bijis labāk, jo uz tādu istabiņu, kāda man bija nepieciešama – vienvietīgā, – parasti ir jāgaida daudz ilgāku laiku.

Pasūtīju „Svētā Jāņa palīdzības” speciāli aprīkotu autobusiņu, ar kuru guļus stāvoklī tiku atvesta līdz aprūpes mājai. Par 36 km garo ceļu bija jāsamaksā 50 Ls. Šīs izmaksas apmērs liedza man uz Ziemassvētkiem atgriezties tēva mājās, lai kopā ar ģimeni pavadītu Ziemassvētkus un Jauno gadu. Toreiz vēl mans tētis bija dzīvs....

Fiziski un emocionāli es jutos dramatiski nelāgi un būtu bijis daudz humānāk, ja būtu Latvijā pieejama eitanāzija. Kā man pa tālruni pastāstīja psiholoģiskā atbalsta dienests, tad eitanāzija ir pieejama tikai Holandē un kādā tur ASV štatā un tikai savas valsts pilsoņiem.

Tas nozīmē, ka man bija jāiepazīstas ar kādu holandieti un Holandē ar viņu jāapprecas, bet man tobrīd veselības stāvoklis bija tāds, ka es patstāvīgi nespēju strādāt ar datoru, lai internetā ar viņu iepazītos un vispār es reti kuram vīrietim spēju uzticēties.

Sociālās aprūpes mājā „Gauja” no medicīniskā personāla darba dienu rītos atbrauc feldšerīte, bet pa tālruni viņa ir pieejama visu diennakti. Medicīniskā palīdzība tiek sniegta kā nu kuro reizi. Feldšerītes rīkojumus izpilda sanitārītes, un arī kā nu kurā.

Viņām pat cilvēkiem ar diabētu ir jāinjicē insulīns un no slimnīcām atvestiem iemītniekiem, jāpārsien izgulējumi. Ir bijis gadījums, kad sanitārītes pretēji feldšerītes aizliegumam izsaukt ātro palīdzību, tomēr to ir izsaukušas un, dabūjušas rājienus, gan no feldšerītes par uzdrīkstēšanos viņu nepaklausīt, gan no ātrās palīdzības ārstes par novēlotu izsaukumu... Parasti gan feldšerīte pati vajadzību gadījumos savlaicīgi iesaka sanitārītēm izsaukt ātro palīdzību.

Feldšerīte ir sastopama visbiežāk darba dienu rītos un sazvanāma jebkurā dienā un naktī un, varbūt tieši tāpēc, viņai ne vienmēr ir pietiekami daudz laika un enerģijas, lai sniegtu perfektu attieksmi un medicīnisko aprūpi ikvienam cilvēkam.

Iemītniekiem būtu nepieciešami medikamenti, ne tikai tie, kurus piegādā tā firma, ar kuru ir noslēgts līgums, bet arī tie medikamenti, kuri tiem reāli palīdz.

Iemītnieki vēlas, lai domstarpību gadījumos ar sociālās aprūpes mājā „Gauja” strādājošo feldšeri, tiem tiktu piedāvāta alternatīva iespēja konsultēties ar citu ārsti, kura atnāktu pie tiem uz aprūpes māju.

Direktorīte man teica, ka esot Sociālajā likumā ieteikts ārstiem saviem pacientiem izrakstīt tikai lētās zāles. Tieši tāpēc feldšerīte, piemēram, man, iedeva par brīvu lētāko caurejas līdzekli, jo man ik pa laikam ir fiziskas sirds sāpes.

Inčukalna pagastā ir pieejami vēl 2 dakteri, taču tikai tiem iemītniekiem, kuri ar kādu no viņiem var patstāvīgi sazvanīties un aiziet pie kāda no viņiem.

Tiesa, pie vienas iemītnieces, kura ir pierakstījusies pie ārpus sociālās aprūpes māja „Gauja” strādājošas dakteres, – pēc viņas telefona zvana, atnāk medmāsiņa un atnes tās zāles, kuras tieši šai iemītniecei palīdz.

Vairākas sanitārītes, kurām ir biežas veselības problēmas, ir vīlušās Inčukalna dakteru attieksmē un kompetencē un, tāpēc brauc pie Rīgā strādājošiem ārstiem.

Daudzām sanitārītēm ir ļoti nopietnas veselības problēmas ar muguru un/vai kājām, jo viņām savā darbā iznāk daudz cilāt un grozīt fiziski smagus iemītniekus. Sanitārītes vēlētos, lai vismaz pa dienu tiktu pieņemts darbā strādāt sanitārs–vīrietis, jo remontstrādnieks savos darba pienākumos bieži vien ir izbraucis, bet direktore brīdina, ja tikšot pieņemts darbā sanitārs, tad nākšoties vēl samazināt jau tā mazās sanitārīšu algas un to sanitārītes, protams, ka nevēlas un tāpēc strādā kā spēj.

Ir sanitārītes, kuras regulāri, ik pēc kāda laika perioda, daļēji paveļ, cik spēj, guļošos iemītniekus no vieniem sāniem uz otriem un ir sanitārītes, kuras to nedara vai ja arī dara, tad salīdzinoši retāk.

„Gauja” ļoti rūpējas par to, lai pasargātu iemītniekus no izgulējumu rašanās, un būtu ļoti labi, ja arī Gaiļezera un Siguldas slimnīcās arī par to rūpētos, jo izgulējumi rada cilvēkiem liekas ciešanas un tos ir daudz laikietilpīgāk un finansiāli dārgāk ārstēt, nekā savlaicīgi novērst izgulējumu rašanos.

(..)

Pamatīga darba slodze un skaidrs prāts

Sociālās aprūpes mājā „Gauja” strādājošām sanitārītēm ir intensitātes ziņā pamatīga darba slodze. Sanitārītes, gan apmazgā, gan arī mazgā cilvēkus dušā, maina pamperus, pārsien izgulējumus vai citas rētas, apgriež nagus, maina gultasveļu, izdala ēdienu un baro tos, kuri paši nevar paēst, sasmalcina ēdienu tiem, kuriem nav zobu un zobu protēžu, mazgā traukus. Ir sanitārītes, kuras vēl papildus matus apgriež.

Uz vienu sanitārīti diennaktī ir ap 15–17 īpaši aprūpējamo iemītnieku. It kā pastāvot norma, ka uz vienu sanitārīti drīkstot būt tikai no četriem līdz 10 aprūpējamo, – atkarībā no tā, cik liela aprūpe ir nepieciešama katram konkrētam iemītniekam.

Kopā aprūpes mājā ir ap 30 patstāvīgi pārvietoties spējīgo un ap 30 guļošo iemītnieku. Vienu diennakti strādā divas sanitārītes, pēc tam viņas nomaina nākamās divas un starp viņu maiņām ir divas līdz trīs brīvas dienas. Tajās dienās, kad viņas strādā, – viņām ir pārmērīga darba slodze, kas izraisa sašutumu, gan viņās pašās, gan arī iemītniekos.

Pagaidām, saliekot divas sanitārītes vienā maiņā, netiek ņemta vērā viņu psiholoģiskā saderība un rodas nepatīkamas emocijas kā sanitārītēm, tā arī tiem iemītniekiem, kuriem ir vajadzīga viņu palīdzība. Tomēr ir sanitārītes, kuras savlaicīgi pabrīdina, ar kurām no kolēģēm viņas nekādā gadījumā negribētu strādāt kopā, tad viņu vēlme tiek ņemta vērā.

(..)

Ir bijuši vairāki gadījumi, ka saliekot vienā maiņā sanitārītes, kurām abām divām ir atkarība no alkohola, viņas abas divas kompānijas pēc piedzērās un ilgstošāku laiku nenāca uz iemītnieku izsaukumiem.

Tomēr, kad šīs sanitārītes atdalīti strādāja pa maiņām, katra no viņām visbiežāk spēja savu maiņu nostrādāt skaidrā prātā. Sanitārītes vēlas, lai mazāk būtu guļošo iemītnieku, bet guļošie iemītnieki vēlas, lai vienā maiņā strādātu vairāk sanitārīšu.

Ja kāds no iemītniekiem vēlas parunāties ar kādu no sanitārītēm, tad visbiežāk viņai reāli nav laika veltīt viņam pietiekamidaudz uzmanības, lai viņu uzklausītu un ne visiem iemītniekiem ir vienādas iespējas pārvietoties, lai satiktos ar citiem iemītniekiem, bez tam, ja gadu starpība starp iemītniekiem ir pārāk atšķirīga, tad viņu intereses mēdz būt dažādas.

Pagaidām iemītniekiem nav iespējas izvēlēties no divām vienā maiņā strādājošām sanitārītēm – vienu, kura viņu tajā dienā aprūpēs, taču viņiem ir iespēja reizi mēnesī izvēlēties sanitārīti, kura viņus mazgās sēdvannā.

Pēc nodokļu nomaksas sanitārītēm pāri paliek atlīdzība par viņu darbu vidēji no 160 Ls līdz 200 Ls, tomēr šī summa visām sanitārītēm par vienādu darba apjomu ir atšķirīga, jo visām nav vienādi nodokļu atvieglojumi.

Sanitārītes ir iepazīstinātas ar viņu pienākumiem, bet informācija par viņu tiesībām darba līgumos esot nepilnvērtīga. Ja direktore būtu sanitārītes vietā, tad viņa, kā izglītots cilvēks, zinātu, ka viņai ir tiesības savā darba vietā, labvēlīgā veidā, uzzināt par savām darba tiesībām un atvieglojumiem. Sanitārītēm nepietiek drosmes cīnīties kopā, par savām tiesībām, jo ir pieredze, ka uz citādi domājošiem cilvēkiem ir darbinieces, kas „ieēdas”.

Uz sanitārītēm kliedz visi – kā iemītnieki, tā arī citas darbinieces, kam nav attīstītas spējas savas negatīvās emocijas transformēt pozitīvās, tāpēc arī gan viņām, gan sanitārītēm, būtu vēlams, vismaz, sociālo darbinieču individuālais un grupveida psiholoģiskais atbalsts, bet vēl labāk – arī seansi pie psihoterapeita/es.

Sociālās aprūpes mājā „Gauja” strādājošās sociālās darbinieces atsakās pārstāvēt intereses un risināt konfliktsituācijas, gan darbinieču, gan arīiemītnieku, kā šīs institūcijas ietvaros, tā arī citās institūcijās, – jo, manuprāt, arī pašas baidās, ka tiks atlaistas no darba.

(..)

Neatkarīgi no atalgojuma ir sanitārītes, kurām iemītnieki uzdrošinās palūgt kaut ko vairāk palīdzēt, un ir sanitārītes, kurām mazāk, un ir sanitārītes, kuras labprāt izdara kaut ko vienu, bet citas kaut ko citu – tas ir atkarīgs no sanitārīšu spējām, iespējām, iemaņām, uzskatiem, interesēm, veselības stāvokļa, atmiņas, domāšanas ātruma, strādāšanas ātruma, centības, resursiem, uzticamības, godīguma, iejūtības, sapratnes un atsaucības līmeņa. Direktorīte darbā ir pieņēmusi tādas sanitārītes, no kurām lielākai daļai ir godīga un labestīga attieksme pret iemītniekiem.

Divas apkopējas strādā darba dienās no 8:00 līdz 12:00 un no algas uz rokas saņem ap 144 Ls mēnesī. Viņas uzkopj telpas, mazgā izlietnes un klozetpodus, iztīra miskastes un aplaista telpaugus. Būtu vēlams, lai tie iemītnieki, kas dzērumā kaut ko ir piemēslojuši, kad atskurbst, savus mēslus arī savāc!.

Visēdājiem viss kārtībā

Sociālās aprūpes mājā „Gauja” strādā viena pavāru palīdze un divas pavāres. Darba dienās pavāres gatavo ēdienus, ne tikai aprūpes mājas iemītniekiem un darbiniekiem, bet arī bērnudārza audzēkņiem, jo bērnudārzs atrodas zem viena jumta kopā ar aprūpes māju.

Ar ēdināšanu ir apmierināti tie iemītnieki, kuri ir visēdāji un kuriem ir labs veselības stāvoklis un, tieši tāpēc viņi var ēst visus piedāvātos ēdienus un kuriem konkrētās maltītes piedāvājums konkrētai ēdienreizei liekas atbilstošs un, kuriem ēdieni ir pierasti un labi garšo, jo tieši tie saņem visdaudzveidīgākos ēdienus.

Savukārt tie iemītnieki, kuriem veselības stāvoklis ir tāds, ka viņi ir spiesti atturēties no konkrētu produktu lietošanas, un/vai kuri ētisku vai kādu citu uzskatu dēļ, atsakās lietot kādas konkrētas produktu grupas, un /vai ir zināšanas, ka konkrētais dzēriens vai ēdiens nav piemērots konkrētai ēdienreizei – jūtas apdalīti, jo viņiem vai nu vispār jāiztiek no maizes vien, vai arī gandrīz katru dienu personīgi pavārītēm jāatgādina par savām vajadzībām.

Jebkurā gadījumā viņu ēdienkarte ir daudz, daudz vienmuļāka, jo parasti viņiem papildus produkti netiek iepirkti. Vienkāršāk ir pateikt, – ko var gribēt, te jau tāda nabagmāja vien ir – nekā meklēt problēmu risinājumus.

Kāda iemesla dēļ tad Mārupes, Rēzeknes un Daugavpils pansionātā ir ievērojamāka pretimnākšana ēdiena daudzveidības un piemērotības ziņā, nekā šajā aprūpes mājā!?

(..)

Ja sociālajā aprūpes mājā „Gauja” uz pilnu darba slodzi strādātu sociālā aprūpētāja, tad viņa varētu sekot līdzi tam, lai pavārītes atceras pagatavot ēdienu arī tiem iemītniekiem, kuriem nepieciešama drusciņ citādāka ēdienkarte. Viņa varētu arī palīdzēt sanitārītēm pabarot iemītniekus, lai visiem paspētu iedot silto ēdienu.

Viņa varētu kopā ar iemītniekiem pagatavot kaut ko garšīgu. Viņa varētu atnest no veikaliem iemītnieku pasūtītās preces un produktus, vai arī pavadīt iemītniekus uz veikaliem vai dienas centru un atpakaļ. Viņa varētu apzināt iemītnieku intereses, gaumes un veikt aptaujas, apkopot ierosinājumus, lai maksimāli sniegtie pakalpojumi atbilstu iemītnieku interesēm un vajadzībām.

Tiem iemītniekiem, kuri jūtas ļoti nedroši vai arī tiem iemītniekiem, kuriem atmiņa vairs nestrādā pietiekoši labi – ir vajadzīga sociālās aprūpētājas aizgādniecība par viņu personīgajām mantām un viņai būtu vēlams palīdzēt iezīmēt iemītnieku personīgās mantas, protams, tikai tiem iemītniekiem, kuriem šāda palīdzība ir vajadzīga.

Sociālā aprūpētāja varētu savlaicīgi informēt iemītniekus, kad būs kāds koncerts vai kāds cits pasākums un noorganizēt, lai visi, kas vēlas uz to tikt – arī tiek.

Sociālās aprūpes mājā šobrīd strādā arī veļas mazgātāja un saimniecības māsa, kura izdala izmazgātās un izgludinātās drēbes, higiēniskās preces, kā arī palīdz sanitārītēm viņas darba dienās izdalīt ēdienu.

Ļoti būtu nepieciešams, savlaicīgi, informēt tikko uz aprūpes māju dzīvot atnākošos cilvēkus un vajadzības gadījumā arī viņu tuviniekus, ka drēbes mazgāšanā vēlams nodot ar lieliem burtiem iešūtiem vārdiem un uzvārdiem un, ka pat ar visiem iniciāļiem nav droši nodot kopīgā mazgāšanā kabatlakatiņus, personīgos galdautiņus, gultas veļu, zeķes, cimdus, kā arī citus īpaši dārgus vai mīļus auduma gabalus, jo pastāv pieredze, ka iemītnieki nesaņem atpakaļ.

Tas pats attiecas uz personīgo trauku nodošanu mazgāšanā pie kopīgās izlietnes. Ja arī kāda darbiniece aiznes personīgos traukus, tad viņai arī tajā pašā dienā uzstājīgi jāprasa tos atpakaļ.

Tiem iemītniekiem, kuri jūtas ļoti nedroši vai arī tiem iemītniekiem, kuriem atmiņa vairs nestrādā pietiekoši labi – ir vajadzīga sociālās aprūpētājas aizgādniecība par viņu personīgajām mantām un viņai būtu vēlams palīdzēt iezīmēt iemītnieku personīgās mantas, protams, tikai tiem iemītniekiem, kuriem šāda palīdzība ir vajadzīga.

Būtu ļoti, ļoti vēlams, lai iemītnieki savlaicīgi tiktu brīdināti par to, ka savu naudiņu un vērtslietas atstāt istabā ir ļoti, ļoti riskanti – pat vienvietīgā aizslēgtā istabiņā!. Naudiņu ir, vai nu jānēsā līdzi, vai arī jānodod grāmatvedei glabāšanai seifā.

(..)

Invalīdiem paliek 7,50 lati

Iemītnieki ir ap 60, un viņi ir ar dažādām problēmām – ne tikai fiziskām, bet arī garīgām, psihiskām, redzes, dzirdes, izrunas, gremošanas un, kaitīgo vielu atkarības problēmām.

Dažas darbinieces un daži iemītnieki visvairāk atļaujas darīt pāri cilvēkiem ar atmiņas, garīgām un runas problēmām, kā arī tām iemītniecēm, kurām ir kluss, kautrīgs raksturs.

Pagaidām es tikai no diviem iemītniekiem esmu dzirdējusi, ka viņi vēlētos nodarboties ar datoru, bet tā kā viņi dzērumā seksuāli piedauzīgi izturas, es viņus atsakos pie sevis istabā laist pie datora. Jau vairākus gadus atpakaļ Garkalnes sociālais dienests man atvēlēja savu lietotu portatīvo datoru un tagad tas tik tikko spēj strādāt...

Iemītnieki saņem tikai 17% no savas pensijas vai pabalsta. Tas nozīmē, ka iemītnieki ar 1. grupas invaliditāti saņem tikai 7 Ls un 50 santīmu un vēl reizi pusgadā transporta pabalstu pilnā apmērā 54 Ls un 73 santī,u.

Pārvietošanās iespējas iemītniekiem ir dažādas, jo ir iemītnieki, kas ir piesaistīti pie gultas, ir iemītnieki, kas tikai spēj, iesēdināti ratiņkrēslos, kādu laiku nosēdēt, bet nespēj paši ar tiem patstāvīgi pārvietoties, tāpēc ir ļoti nepieciešami pavadoņi, nu vismaz siltajā sezonā – brīvprātīgi palīgi.

Ir iemītnieki, kuru ķermeņa masa ir pārāk liela, lai tos varētu pārcilāt un palīdzēt tiem iekļūt mikroautobusā, tāpēc ir ļoti, ļoti nepieciešams viegli pārvietojams gultas pacēlājs, tādas šauras nestuves uz riteņiem, kādas ir ātrās palīdzības brigādēm, un arī mikroautobuss ar pacēlāju, tāpēc būtu ļoti jauki, ja pieteiktos sponsori, kas palīdzētu to visu iegādāties.

Es vēlos, lai man būtu iespēja ar ratiņkrēslu pārvietoties ar sabiedrisko transportu pa Rīgu par brīvu, jo Rīgā ir pieejami autobusi ar uzbrauktuvēm, un es vēlos dzīvot tādā vietā, lai mani biežāk varētu apciemot draudzenes un draugi un, lai man tur arī būtu vienvietīgā istabiņa un sirds skaidrās mīlestības attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, un ikdienā varētu dzīvot pie dabas un, lai tiem cilvēkiem, kas ar ap mani būtu labklājība, labi darba un sadzīves apstākļi un laba veselība. Būtu jauki, ja būtu iespēja pabūt kopā ar kādu suni, zirgu un ....

Internetā es neatradu nevienu rakstu, kurā aprūpes namu klienti paši būtu atklāti rakstījuši par to, kā viņiem klājās un, kādi ir apstākļi viņu atrašanās vietā un, kādus uzlabojumus viņi vēlas.

Ja jau es esmu ar tādām vēlmēm un vajadzībām, tad ir vēl cilvēki ar līdzīgām vajadzībām un uzlabojot viņu dzīves apstākļus – uzlabosies arī manējie.

Anita Arikāne/Foto: no Anitas Arikānes arhīva

Anitas dienasgrāmata pilnā apjomā publicēta:  

http://www.draugiem.lv/blogs/?p=6798119