Par Grūtupu izdota grāmata; varonis salamājies ar autoru un neierodas uz svētkiem

„Mēs jau pašā sadarbības sākumā sakašķējāmies,” atklāts ir autors, filozofijas zinātņu doktors Andris Vilks. „Bija divas vai trīs intervijas, un tad mūsu uzskati nesaskanēja. Andris ir liela personība, viņš man neuzticējās. Par viņu ir rakstīts pietiekami daudz slikta. Bija telefona zvans, mēs attiecības pārtraucām. Man bija tikai viens jautājums – vai drīkstu turpināt? Andris pateica: „Tās ir tavas tiesības.”,” stāsta Vilks.

Ar Grūtupu autors iepazinies 1968. gadā, kad nākamais jurists iestājies Latvijas Universitātē filozofos. „Divus mēnešus nomācījās, tad viņu izsvieda ārā. Pēc 25 gadiem vienreiz tikāmies pie Brīvības pieminekļa, parunājām, tagad bija trešā tikšanās,” teic Vilks.

Viņu jau vairākus gadus aizvainojusi sabiedrības negatīvā attieksme pret personībām, kas piedalās sociālpolitiskajos notikumos, tāpēc nolēmis kādu uzrakstīt un izvēlējies Grūtupu, jo par viņu ir, ko teikt. „Grāmatā neatradīsiet neko, labs vai slikts,” Vilks ir ieskicējis Grūtupa biogrāfiju, centies izprast viņa uzskatus un rīcības iemeslus, publicējis advokāta sniegtās intervijas un grāmatu fragmentus. Absolūts ideālists un absolūts praktiķis, ar krieva pašlepnumu – Grūtupu raksturo Vilks. Proti, Grūtupa vectēvs Nikita Filatovs bija Krievijas cara atsūtīts ierēdnis, kalpojis Kurzemes guberņas pārvaldē un kritis Pirmajā pasaules karā.

Un par ko īsti kungi sastrīdējušies? „Viņš ir ārkārtīgi aizdomīgs. Grāmatā ir epizode, kā viņš savu māti vērtē. Viņš saka, ka mamma viņu, trīsgadīgu puiku, vainojusi pie tā, ka tēvs aizgājis. Nu, ziniet, tā nekad nenotiek. Viņš ir viltīgs, ievilina slazdā, aizver ciet un uzreiz brūk virsū par nevainīgiem jautājumiem. Lai Andris man piedod, vienu epizodi atklāšu. Es viņam nevainīgi pajautāju: „Kas tevi rekomendēja Rakstnieku savienībai?” Andris atbild, bet pēc tam – negants zvans: „Tu ko domā, ka es tos darbus pats neuzrakstīju?” Nevar grāmatu uzrakstīt tādā gaisotnē,” Kasjauns.lv atbild Andris Vilks.

Andris Grūtups Kasjauns.lv teic, ka pirms pusotra gada viņam piezvanījis Vilks: „Kādreiz jaunībā kopā mācījāmies, esot profesors.” Vilks paudis vēlmi uzrakstīt par laikmetu, par Grūtupu, un advokāts piekritis. Kungi satikās, Grūtups iedeva materiālus, taču, kad autors parādījis paveikto, grāmatas varonim tas šķitis virspusējs un vienpusīgs.

Tad arī abi sastrīdējušies, tomēr Vilks „laikam ir spītīgs cilvēks”, pēc diviem mēnešiem piezvanījis un teicis, ka turpinot darbu. „Es jau nevaru to aizliegt,” teic Grūtups. Lai arī Vilks grāmatas atvēršanas svētkos apgalvoja, ka respektējis Grūtupa prasību viņam vairs netuvoties, advokāts stāsta pretējo. Pirms trim nedēļām autors atnesis ielūgumu uz grāmatas atvēršanas svētkiem – kopā ar priekšvārdu, kas Grūtupam nav paticis. „Atkal salamājāmies,” neslēpj grāmatas varonis.

Grāmatu par sevi Grūtups gan neignorēs un plāno noteikti izlasīt. Kopš septembra viņš ķēries rediģēt savu pirmo, 2001. gadā izdoto grāmatu „Tiesāšanās kā māksla”, jo plāno izlaist to jaunā redakcijā.