Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Par Latvijas valsts karogu varēja kļūt arī studentu korporācijas „Lettonia” zaļi – zili – zeltītais karogs, kas, lai cik tas dīvaini nebūtu, patiesībā ir „pārtaisīts” sarkanbaltsarkanais karogs

Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija! Pārsteidzoši fakti, kā tapis mūsu karogs. FOTO. VIDEO 25

Sabiedrība
2012. gada 18. novembrī 04:43 2012. gada 18. novembrī 04:43
Svētku nedēļā pie krūtežas nēsājam sarkanbaltsarkanas lentītes. Bet vai zinām, kā radies šāds krāsu salikums? 18. novembris ir ne tikai mūsu valsts dzimšanas diena, bet arī pašreizējā Latvijas karoga rašanās diena.

Vislielākais deficīts – sarkanā drēbe Latvijas sarkanbaltsarkanajam karogam

Nebūtu Latvijas neatkarības proklamēšanas laikā tagadējā Nacionālā teātra zāle izrotāta ar tādu audumu sarkanbaltsarkanās krāsās, kādu redzam slavenajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā, Latvijas karogs varētu būt pavisam citāds. Piemēram, tikpat sarkanbaltsarkani strīpots kā ASV karogs, tikai bez baltajām zvaigznītēm zilajā ietvarā karoga stūrī – to vietā, iespējams, būtu zeltīti auseklīši vai Saules simbols. Bet, ja Latvijas latvieši klausītos Amerikas latviešu padomam, tad mūsu karogs būtu zaļi – zili – zeltīts.

Par to, ka pašreizējā Latvijas karogā krāsu proporcijas ir tieši tādas, kādas tās ir, mums jāpateicas fotogrāfam Jānim Riekstam, kurš 1918. gadā laida klajā pastkartes ar latviešu pazīstamā mākslinieka Anša Cīruļa metu idejai par latviešu karogu. Cīrulis bija izdomājis krāsu salikumu, bet nebija noteicis krāsu proporciju 2:1:2. Šāda proporcija izveidojās Rieksta izdotajās pastkartēs, un tā nu arī tapa Latvijas sarkanbaltsarkanais.

Jāteic, ka oficiāli un galīgi sarkanbaltsarkanā karoga krāsas un izskats tika noteikts tikai 1923. gada 16. janvārī Saeimas pieņemtajā „Likumā par Latvijas valsts, tirdzniecības, amata personu un atsevišķu iestāžu un karakuģu karogiem”, kuru Valsts prezidents izsludināja tā paša gada 20. janvārī. Ar perfekti precīzu valsts karoga izskatu un tā izgatavošanas principiem latviešu tauta varēja iepazīties tikai 1923. gada 16. martā, kad Likumu un Ministru kabineta noteikuma krājuma pielikumā tika publicēti „Latvijas karogu zīmējumi”. Līdz tam valsts karoga krāsas un proporcijas varēja būt dažādas, tas it sevišķi attiecās uz sarkano krāsu – tā varēja būt gan spilgti sarkana, gan tumšsarkana.

Jāatzīst, ka 1918. gada 18. novembris arī radīja haosu sarkanbaltsarkanā karoga lietošanā. Uzreiz pēc neatkarības pasludināšanas pie namiem un demonstrācijās parādījās visdažādākie sarkanbaltsarkanie karogi – no dažādiem audumiem, dažādās krāsu proporcijās un izmēros, par sarkano krāsu vispār nerunājot – tā varēja būt gan sarkanīgi rozā, gan sarkanbrūna, gan arī asinssārta. Pēc neatkarības pasludināšanas latvieši uzreiz un tūlīt gribēja lepoties ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Tāpēc katra latviešu šuvēja darināja Latvijas karogu, kā nu mācēja un no kā varēja. Visu sarežģīja tas, ka kara noplicinātajās tirgotavās lielā pieprasījuma dēļ beidzās sarkanais audums. Izrādās, ka 1918. gada nogalē viena no vislielākajām deficīta precēm bija sarkanais audums, vēsta 93 gadus vecas hronikas. Bet kur meklējams pirmsākums sarkanbaltsarkanajam?

Viens no vecākajiem karogiem pasaulē

Latviešu pašapziņu noteikti var celt fakts, ka Latvijas sarkanbaltsarkanais tiek uzskatīts par vienu no vecākajiem karogiem pasaulē, kurš joprojām tiek lietots atbilstoši krāsām, kādas aprakstītas senajās hronikās.

Sarkanbaltsarkanās krāsas mūsu karogā ir tādēļ, ka tieši tāds vissenākais vēstures avotos atrodamais apraksts par karogu, kādu lietojušas senlatviešu ciltis. Otras senākās Livonijas hronikas (sacerēta 1290. – 1296.) par Krusta kariem – lejasvācu valodā sarakstītās „Atskaņu hronikas” – autors, Livonijas ordeņa kapelāns Bartolomejs Hēnike stāsta par zemgaļu cīņu pret vācu iebrucējiem 1279. gadā:

“No Cēsīm tomēr, kā esmu dzirdējis, bija zemes sargos uz Rīgu atnācis kāds brālis ar kādiem simts vīriem. / Tiem paziņojot to vēsti, tie smuki glīti gāja turp, ar karogu sarkanā krāsā baltu strīpu pa vidu pa tagadējai cēsnieku parašai. / Bet Cēsis, tā sauc kādu pili, kurai tāds karogs, un tā atrodas Latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri. / Tas latviešu karogs; to varu jums patiešām sacīt.”

Šis ir „Atskaņu hronikas” pants, ko pirmoreiz pilnībā tulkojis vēsturnieks, etnogrāfs un literāts Matīss Siliņš (1861. – 1942.). Tad arī šis tulkojums joprojām tiek uzskatīts par mūsu karoga pirmo vēsturisko apskatu.

Jāteic gan, ka Siliņš nav vienīgais, kurš latviskojis „Atskaņu hroniku”. To darījis arī Jānis Krodznieks (Krīgers; 1851. – 1924.), kura darbā „Par zemgaliešiem” arī var iepazīties arī ar „Atskaņu hronikas” tulkojumu. Interesanti, ka viņa tulkojums par cēsnieku karogu ir šāds: „zem sarkana, baltām strīpām izstrīpota karoga“, kas atšķiras no Siliņa „Atskaņu hronikas”.

Ja Krodznieka „Atskaņu hronikas” latviskojums savā laikā tiktu pieņemts par visautentiskāko, tad Latvijas karogs līdzinātos ASV karogam. Savulaik pat radās diskusijas, ka tieši tādam arī jābūt latviešu karogam. Protams, mūsu karogā nebūtu baltās zvaigznītes uz zilā fona, kā tas ir ASV karoga stūrī, bet, iespējams, tās aizstātu vai nu zeltītas Saules attēls vai auseklīši, jo arī pirmajos pašdarinātajos sarkanbaltsarkanajos karogos kreisajā pusē bija tieši šādi simboli. Tomēr Krodznieka tulkojums par latviešu karogu plašu atsaucību neguva.

Jāteic, ka 13. gadsimta hronikās ir lasāms, ka savi karogi bijuši arī citām latviešu ciltīm – piemēram, kuršiem un sēļiem -, taču nav dots to tuvāks apraksts.

Senās leģendas par latvju karogu

Heraldikā sarkanā krāsa nozīmē drosmi, cīņu, varonību, bet baltā – cēlumu, atklātību. Tomēr sarkanbaltsarkanās krāsas nav radušās, balstoties uz klasisko heraldikas izpratni. Latvijas karoga krāsu rašanos skaidro tautas teikas, kurām ticēt vai neticēt ir mūsu katra izvēle.

1936. gadā apgāda „Grāmatu Draugs” izdotajā populārzinātniskajā monogrāfijā „Latvijas karoga vēsture” atrodamas divas populārākās leģendas:

* Pirmā teika vēsta: „Igauņi aplenkuši latviešu pili. Jau vairākas nedēļas pils iedzīvotāji cietuši badu. Atlicis vai nu padoties, vai arī izlauzties cauri pretinieka rindām. Kāds vecs koklētājs piedāvājis pēc kopīgas lūgšanas tomēr uzbrukt ienaidniekam. Upurēšanas rituālā nokāvuši aunu. Lūgšanas un upurēšanas laikā koklētājs novilcis savu balto kreklu un iemērcis to auna asinīs. Tā vieta drēbes vidū, kuru koklētājs iemērkšanas brīdī turējis rokā, palikusi balta. Šo sarkanbaltsarkano drānu piestiprinājuši pie kārts un devušies uzbrukumā. Un izdevies ienaidnieku padzīt. Kopš tā laika latviešu kareivji aizvien biežāk sākuši lietot šo karogu.”

* Otra teika ir par laikiem, kad notika latviešu cilšu brīvības cīņas pret bruņiniekiem.

Kādā kaujā latvieši atņēmuši ienaidniekam baltu karogu. Taču tajā kaujā ievainots latviešu virsaitis. Viņš noguldīts uz baltā karoga. Virsaitis licis sasaukt visus karotājus un solīt, ka tie visi cīnīsies, līdz dzimtā zeme būs brīva. Kad visi to apzvērējuši, virsaitis nomiris. Karogs no virsaiša asinīm tapis gluži sarkans. Tikai tur, kur atradies viņa ķermenis, palikusi balta svītra. Sadusmotie latvieši ar šo karogu devušies cīņā un padzinuši ienaidnieku.

Sarkanbaltsarkanās krāsas pēc cīņām ar Livonijas ordeni atkal atdzima 19. gadsimta vidū. Toreiz Tērbatas universitātes profesors Jēkabs Lautenbahs - Jūsmiņš, pētot „Atskaņu hroniku”, uzgāja atsauci par senu Cēsu cīnītāju karogu un to sāka lietot Tērbatas latviešu studenti. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā Rīgā 1873. gadā Tērbatas universitātes latviešu studentiem tika uzticēti goda kārtībnieku pienākumi un kā amata atšķirības zīmes viņi nēsāja sarkanbaltas krūts lentes. Arī pirmais latviešu Dziesmu svētku karogs bija šūdināts sarkanbaltos krāsu toņos, kas uzskatāms par pirmo Latvijas valsts karoga prototipu.

Stimuls nacionālo krāsu meklējumiem bija 1915. gadā veidotie latviešu strēlnieku bataljoni, jo bataljonu statūti paredzēja šīm karaspēka vienībām karogus. Tad nu latvju streļķi izvēlējās sarkanbaltsarkanās krāsas.

Jāteic, ka pirmais mums zināmais saglabātais sarkanbaltsarkanās krāsās šūdinātais karogs ir tieši no strēlnieku laikiem, un tas glabājas Cēsu muzejā. To pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane.

Bet sarkanbaltsarkanais karogs bija ne tikai karalauka karogs, tā krāsas arī izvēlējās par neatkarības zīmi. 1917. gada maijā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība pieņēma lēmumu kā Latvijas karoga variantu atbalstīt Anša Cīruļa un Voldemāra Tones zīmēto karoga metu ar krāsu attiecību 2:1:2. Neviens no piedāvātajiem karoga variantiem gan nebija tumšsarkanā krāsā.

Anša Cīruļa mets 1918. gadā, realizēts fotogrāfa Jāņa Rieksta pastkartēs, padarīja krāsu proporciju 2:1:2 par tautā vispopulārāko. 1918. gada 18. novembrī, Latvju operas (tagadējā Nacionālā teātra) ēkā Rīgā proklamējot Latvijas Republiku, zāle bija dekorēta ar sarkanbaltsarkano karogu. Un sākās sarkanbaltsarkanā uzvaras gājiens…

Pārveidotas sarkanbaltsarkanās krāsas: zili – zaļi - dzeltens

Bet Latvijas valsts karogs varēja būt arī citāds: zili – zaļi – dzeltens. Lai arī, cik tas dīvaini neizklausītos, šis ir pārveidots mums tik labi zināmais sarkanbaltsarkanais karogs.

19. gadsimta 80. gados tika apstiprināts latviešu studentu korporācijas „Lettonia” zaļi – zili - zeltītais karogs, kurš patiesībā ir radies no sarkanbaltsarkanā krāsu salikuma. Vispirms Tērbatas latviešu studenti savas korporācijas krāsās gribēja tikai sarkanu un baltu krāsu, bet tā kā korporāciju tradīcijas studentu apvienībām pieprasīja veidot karogus trijās krāsās, tad aiz sarkana un balta latviešu studenti piezīmēja trešo krāsu – zeltaini dzeltenu. Taču cara režīmam šāds karogs nepatika, īpaši tam derdzās revolucionārā sarkanā krāsa. Tā nu latvju studenti atstāja tikai zeltaini dzelteno krāsu, bet sarkano aizstāja ar zaļu, kas simbolizēja Vidzemi un Kurzemi, bet balto ar zilu, kas esot ņemts no senā Kurzemes karoga.

Lielā daļa latviešu šo karogu arī asociēja ar tautas karogu un tā to arī izmantoja. Savukārt 1918. gadā Amerikas latvieši zaļi – zili – dzelteno karogu jau sāka izmantot kā Latvijas valsts karogu. Tomēr, kā izrādījās, Latvijas latviešiem aizokeāna tautiešu tradīcija neiepatikās.

Skatieties video: Latvijas karoga stāsts (LTV „Labrīt, Latvija!”)

Elmārs Barkāns/Foto: publicitātes foto, Ieva Čīka/LETA, Lita Krone/LETA, Evija Trifanova/LETA, Edijs Pālens/LETA

Citi šobrīd lasa

FOTO: pat apcietinājumā Māris Martinsons rūpējas par Ziemassvētku noskaņu Rīgā 41
FOTO: prezentē jaunu žurnālu visiem, kas vēlas izprast mūsdienu jaunatni
VIDEO: cilvēki uz šosejas steidz savākt no bruņumašīnas izbirušu naudu 13
Skatīt visus komentārus

Это официально: Алла Пугачева объявила время и место концерта-возвращения на сцену

Елена Степаненко нашла молодую замену Евгению Петросяну