Sibīrijas bērnu pārdzīvojumu stāsti būs lasāmi arī angļu valodā
Šodien, pulcējoties cilvēkiem, kuri bērnību pavadījuši Sibīrijā, un viņu mazbērniem, Rīgā notika angļu valodā izdotās grāmatas "Sibīrijas bērni" atvēršanas svētki.
Tāpat kā grāmatā, arī prezentācijas pasākumā Sibīrijas bērni dalījās savos sāpīgajos pārdzīvojumus un atmiņās, kas saglabājušās pēc piedzīvotās izsūtīšanas uz Sibīriju.
Kā stāstīja Astrīda Ruško, viņa kopā ar ģimenei uz Sibīriju izsūtīta 1941.gadā, kad pašai bija vien četri gadi. "Atceros, ka formās tērpti vīrieši ielauzās mūsu mājā un sākumā mēs nevarējām saprast, kas notiek. Domājām, ka varbūt laupīšana. Mūs visus aizveda uz Ludzas staciju, kur sasēdināja lopu vagonos. Atceros, ka visu laiku raudāju un lūdzu pēc kotletes," stāstīja no izsūtīšanas atgriezusies sieviete.
Viņa minēja, ka stacijā no ģimenes nošķirts tēvs. "Kad bijām vagonā, atceros, ka mani kāds pacēla pie nelielā restotā loga un es tālumā ieraudzīju tēti. Sāku raudāt un skaļi pēc viņa saucu. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju," atklāja Ruško. Pirmā ziema izsūtījumā esot bijusi visgrūtākā. Aukstajā ziemā meža darbos māte apsaldējusi gan rokas, gan arī kājas. Tāpat arī pārtikas nebija.
"Dzīvojām badā. Kad vārīja kartupeļus, tad mamma ēda mizu, bet man ar māsu deva ēst kartupeli. Jautāju mammai, vai miza ir garšīgāka," atmiņās dalījās Ruško.
Sibīrijas bērni min, ka izsūtītajiem likteņi atkārtojas, jo visi vienādi saņemti ciet un vienādi aizvesti uz staciju, kur iemesti lopu vagonos. Nesaudzīgos apstākļus piedzīvojušie cilvēki šodien pauda lielu pateicību režisorei Dzintrai Gekai un fondam "Sibīrijas bērni", jo, patiecoties viņu ieguldītajam darbam, tapušas filmas un intervijas ar Sibīrijas bērniem, kas tagad būs lasāmas arī angļu valodā, līdz ar to par cilvēku piedzīvotājām pārestībām varēs uzzināt arī citviet Eiropā un pasaulē.
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) atzina, ka bez tā, ko piedzīvojuši un izdzīvojuši Sibīrijas bērni, nebūtu mūsdienu Latvijas."Ja nepieminēsim pagātni un negodāsim to, kas ir noticis, tad nebūs nākotnes. Sāpīgos notikumus piedzīvojušie cilvēki savās ģimenēs dalās ar šiem stāstiem, un tas ir labi, ka šie stāsti tiek stāstīti, jo tas ir jāzina arī tiem, kuri paši vai kuru ģimenes locekļi to nav piedzīvojuši," minēja Āboltiņa.
Kā ziņots, 2000.gada janvārī režisorei Dzintrai Gekai radās iecere filmai "Sibīrijas bērni", tāpēc viņa sāka meklēt cilvēkus, kuri kā bērni 1941.gada 14.jūnijā tika aizvesti uz Sibīriju.
Valsts arhīvs sniedza vien skopu statistiku - 1941.gada 14.jūnija deportācijas rezultātā cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji, kuru vidū bija latvieši, ebreji, krievi un poļi, tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem tika piespriests augstākais soda mērs, bet pārējie gāja bojā no bada un slimībām ieslodzījumu nometnēs.
Pēc publikācijām presē atsaucās 180 cilvēki, kuri atgriezušies un dzīvo Latvijā, viņi parādīja kartē vietas, kur Sibīrijā palika bērni, kuri Latvijā neatgriezās, vēstīja Ārenta.
Filmēšanas grupa, kurā bez Gekas piedalījās arī Aivars Lubānietis, Igors Tūns un Aleksandrs Demčenko, devās ceļā uz Sibīriju, lai, nobraucot tūkstošiem kilometru Krasnojarskas un Tomskas apgabalos, meklētu 1941.gada izsūtītos bērnus, kurus filmēja un intervēja.
2001.gada 14.jūnijā Latvijas Televīzijā tika demonstrēta filma "Sibīrijas bērni", tā izsauca lielu sabiedrības atsaucību. Lai filmētu un intervētu, grupa devās atkal uz Sibīriju. Ebreju bērni, kuri izglābās un atgriezās, tagad dzīvo Izraēlā, arī viņi tika intervēti. Pieteicās arvien jauni Sibīrijas bērni Latvijā, un darbs turpinājās. Katru gadu 14.jūnijā Latvijas Televīzija rādīja jaunu filmu. Radās doma par grāmatu.
Geka stāstīja, ka 2005.gadā no atšifrētajām intervijām sāka veidot grāmatu. "Lūdzām atsūtīt fotogrāfijas, kurās cilvēki redzami 1941.gadā pirms izsūtījuma un Sibīrijā. 2007.gadā un 2008.gadā izdevām grāmatu "Sibīrijas bērni" divos sējumos, kuros apkopojām 724 intervijas un unikālas fotogrāfijas. Vēlējāmies, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu uzzināt par latviešu un citu Latvijā dzīvojošu tautu traģisko likteni. 2008.gadā Latviešu fonda projektu konkursā pieteicām grāmatas tulkošanu angļu valodā, saņēmām finansējumu un lielais darbs varēja sākties," klāstīja Geka.
2011.gada ziemā Eiropas Savienības projektu konkursā "Aktīvi Eiropas piemiņas pasākumi" tika saņemts daļējs finansējums grāmatas "Sibīrijas bērni" angļu valodā izdošanai, videoarhīva digitalizēšanai un fonda mājaslapas izveidošanai angļu valodā. Iztrūkstošo finansējumu projekta realizētāji saņēma no Kultūras ministrijas un daudzām Latvijas pilsētu un novadu pašvaldībām.
