Kā latviešu puisis fiktīvi apprecējās ar baltkrievieti Anglijā

Viss sākās ar to, ka Mārtiņš meklēja darbu — puisis ievietoja sludinājumu internetā: „21 gadu vecs jaunietis meklē darbu, strādīgs un atbildīgs.” Drīz vien viņš krievu valodā saņēma piedāvājumu par iespēju nopelnīt, un ātri vien bez jebkādiem aplinkiem sarakstē noskaidrojās, ka runa ir par fiktīvajām laulībām un cena ir 2000 sterliņu mārciņu.

Mārtiņa pieredze ir retais gadījums, kad viltus precībām vervē vīriešus, parasti pieprasītas ir sievietes. „Tas notika šogad, pavadīju Anglijā četrus mēnešus, tikai augustā atgriezos,” žurnālam „Degpunktā” teic Mārtiņš.

Viņš ielidoja Lutonas lidostā, pretī bija gados jauns baltkrievu pāris — puisis centās „izprecināt” savu draudzeni, lai viņai turpmāk nebūtu nekādu problēmu ar vīzu. Laulība ar Eiropas Savienības valsts pilsoni trešo valstu iemītniekiem Britu salās ir ļoti nozīmīga. „Iecerētā” bijusi itin skaista blondīne, piecus gadus vecāka par latvieti. Sākumā drusku bijis bail, bet vairāk ne no iekrišanas ļaundaru rokās, bet no imigrācijas dienesta.

„Aizbraucām līdz mūsu „apartamentiem”, nolikām mantas,” stāsta Mārtiņš. Baltkrievi dzīvoja citur, divu minūšu gājiena attālumā. Tā viņš pirmo nedēļu nodzīvoja netālu no Londonas, vajadzēja iesniegt dokumentus, ka Mārtiņš tiešām ir kopā ar „izredzēto”. Tomēr viss nenoritēja tik veiksmīgi, kā domāts: mājokļa saimniecei vajadzēja parakstīt dokumentus, bet viņa atteicās — šķiet, kundze nojauta, ka notiek kas aizdomīgs.

Nākamajā dienā viņi atrada citu pajumti — Vemblijā, netālu no slavenā stadiona. Lai viss izskatītos ticami, atveda līgavas mantas, lai arī viņa te nedzīvoja un ieradās varbūt pāris reižu. „Ja kaimiņi prasīja, vajadzēja teikt, ka sieva ir darbā,” pasmaida Mārtiņš.

Baltkrievu līgava angļu zemē dzīvo jau vairākus gadus, bet oficiāli nedrīkst pat strādāt, tā ka tikai laulības ar Eirosavienības pilsoni viņai paver iespējas. Abi ar īsto draugu bijuši draudzīgi, aicinājuši ciemos alutiņu iedzert.

Ko vakar ēdāt, kādā krāsā aizkari

Bija domāts, ka viss pasākums aizņems divus mēnešus, bet pirmajā piegājienā nogāja greizi. „Aizgājām uz „zagsu”, viss bija sarunāts, jau sēdējām pie tantes, kas raksta sertifikātus, un pēkšņi — tuk, tuk pie durvīm, ierodas robežsardze. Mūs sadalīja pa atsevišķām telpām un uzdeva jautājumus — ko vakar ēdām, kur svinējām Jauno gadu, kādā krāsā ir aizkari,” stāsta Mārtiņš.

Pēdējos gados briti ir aptvēruši, kas ir fiktīvās laulības, un nopietni ķērušies pie to apkarošanas. Šis ir viens no cīņas veidiem — kad likuma sargi ierodas tieši pirms ceremonijas un uzdod „jaunajam pārim” lērumu privātu jautājumu, lai pārliecinātos, vai viņi viens otru nav satikuši tikai vakar.

Mārtiņš un līgava gan ar to bija rēķinājušies un gatavojušies: „Jautājumi bija uz divām lapām. Lielākā daļa atbilžu mums sakrita, informāciju cits par citu zinājām. Mācījāmies divas dienas, man ir laba atmiņa, vajadzēja zināt mīļākās krāsas, hobijus, ēdienus, kādā krāsā ir mājas durvis, tēva un mātes vārdus un dzimšanas dienas, izdomāt bārus un klubus, kur ejam kopā.” Krogiem gan zinājuši tikai nosaukumus, labi, ka nav jautāts, kā izskatās interjers un kāds ir „firmas” ēdiens.

Nesakritušas tikai atbildes par iepriekšējās dienas maltīti: Mārtiņš teicis, ka ēduši vistu, līgava — ka kartupeļus. Taču kopumā viss bija kārtībā, vēl pat pasmējušies — Mārtiņam vaicāts, kādā krāsā aizkari, viņš atbildējis: „Ja būtu izmazgāti, tad balti.” Labi, ka nākamajai sievai to nejautāja, viņa mājās bijusi tikai divas reizes un varētu saputroties.

Pēc kāzām sieva steidz uz darbu

Tomēr „eksāmens” aizņēma laiku, un, lai arī likumsargi noticēja, laulāšanas laiks bija nokavēts, tāpēc pārcelts par mēnesi. Varēja gan zvanīt un interesēties, vai nav brīva vieta, jo vienmēr gadās kāds pāris, kurš kāzas atceļ.

Nedēļu pirms noteiktā datuma atradās „robs”, un tā nu Mārtiņš apprecējās. Viss bijis, kā pieklājas. „Sadevāmies rociņās, bija ziedu pušķis, gredzeni, kokteļkleita līgavai, braucām man pirkt uzvalku, par 40 mārciņām, bet bija labais,” atminas „līgavainis”.

No viesiem bija divas sievas draudzenes un māsa, arī fotogrāfs bija sarunāts. Dokumentu kārtošanai bija nolīgts britu advokāts, kurš labi zinājis, kas patiesībā notiek. Viņš arī iepriekš samācījis, kādas atbildes galvā jāiekaļ.

Pēc pirmās reizes, kad kāzas nenotika, aizgājuši uz krogu, otrajā, veiksmīgajā reizē, gan nē, jo jaunajai sievai bija ātri jāpārģērbjas un jāsteidzas uz darbu. Tā kā pasē pat zīmogs nav iespiests, Mārtiņš spriež, ka informācija par viņa ģimenes stāvokli ir tikai britu datu bāzēs, tā ka Latvijā vai citviet viņš varētu apprecēties vēlreiz. To gan puisis negrasās darīt, vispirms nogaidīšot divus gadus un tad šķiršoties, jo arī „darba devējs” vēlas apprecēt savu draudzeni, pagaidām Mārtiņa sievu.

„Mēnesi gaidīju, kamēr dabūšu atpakaļ pasi, un katru nakti domāju, lai tikai neatbrauc no imigrācijas dienesta un neprasa, kur ir sieva,” smej Mārtiņš, kurš gan varējis uzrādīt, ja prasa, drēbes un kosmētiku. Precības ietrāpījās tieši olimpiādes laikā, no tā Mārtiņš gan redzējis vien kādu gājienu un olimpisko karogu, pārsvarā bijis stress un sēdēšana mājās internetā. Tik vien bijis ārā, kā braucot ciemos pie baltkrieva.

Samaksa bijusi godīga — „pasūtītājs” kārtīgi maksājis par dzīvesvietu, ēšanu, transportu, devis avansu, arī uzvalku un kurpes varēja paturēt. „Algu” devis pa mazām daļām, jo abi sarunājuši, ka tā būs labāk — lai uzreiz nenotērē visu. Vēl bijuši „bonusiņi” — ap 100 mārciņu par neparedzēto gaidīšanu.

„Domāju dzīvoklī mazu remontiņu uztaisīt, mammai iedevu, fotoaparātu nopirku,” par guvumu teic Mārtiņš, kurš intervijas laikā ir nodevies darba meklējumiem. Par vienu viņš ir pārliecināts — vairāk šādā pasākumā nepiedalīšoties: „Tur tomēr draud reāli sodi, pat cietums.”