Inguna Sudraba: valsts pārvalde ir bezjēdzīga vide

To, ko mēs konstatējam, es varētu sadalīt trīs līmeņos. Pirmais līmenis – tā ir amatpersonu apzināta rīcība, jo, ja skaidri redzams, ka amatpersonas zina normatīvo aktu prasības, ja šie noteikumi tiek pārkāpti, tas tiek darīts apzināti. Otrs līmenis – amatpersona nav ar pietiekošu profesionālo kompetenci un pieredzi, nav atbilstoša ieņemamajam amatam. Un to var redzēt, veicot revīzijas, – ir iestāžu vadītāji, kuriem nav pieredzes un zināšanu, lai pareizi vadītu iestādes vai uzņēmuma darbu. Tas nesamazina atbildību.

Trešais līmenis ir saistībā ar to, cik ekonomiska un efektīva ir rīcība. Tā ir likumīga, bet tai pašā laikā nav uz izvirzīto mērķi vedoša, vai veids, kā realizēt funkciju, nav ekonomiski pamatots. Pēdējos gados mēs revīzijās vairāk runājam par neefektīvu rīcību. Mēs redzam, ka daudz mazāk ir tādu gadījumu, kad rīcība ir nelikumīga, bet absolūti visās revīzijās mēs runājam, ka rīcība ir neefektīva.

Tam ir fundamentāls iemesls – arī valsts pārvaldes darbība nav organizēta uz rezultātu, nav atbildības par rezultāta sasniegšanu. Šādas prasības nav iedibinātas pašā valsts pārvaldes darbības pamatā. Tāpēc arī ir Valsts kontroles reāli doti priekšlikumi, kādi grozījumi būtu nepieciešami Attīstības plānošanas sistēmas likumā un likumā „Par budžetu un finanšu vadību”, lai būtu atbildība par sasniegto rezultātu un lai atbildētu ne tikai par to, ka ir iztērēti līdzekļi, bet kā tie līdzekļi ir iztērēti, kas ir sasniegts, iztērējot naudu.

Ja valsts pārvalde nav uz rezultātu orientēta, vai Valsts kancelejas izstrādātā cilvēkresursu koncepcija palīdzēs problēmu risināt?

Cilvēkresursu process ir tikai pakārtots process. Vispirms visam darbam ir jābūt organizētam tā, ka ir kopējas stratēģijas, izvirzītie mērķi, sasniedzamie rezultāti, un tad cilvēkresursu vadība ir instruments, kas palīdz šos mērķus sasniegt. Ar pašu cilvēkresursu procesu nevar izmainīt darba plānošanu un organizāciju valsts pārvaldē. Cilvēkresursi ir jāvirza jau izvirzītu mērķu sasniegšanai. Ja ir zināmi mērķi un sasniedzamie rezultāti, tad ar cilvēkresursu procesu saprot, kādi resursi tam ir vajadzīgi, kādas kompetences nepieciešamas, kā darbiniekus motivēt un novērtēt, kā pareizi izvirzīt uzdevumus.

Lielākajā daļā iestāžu ir respekts pret likumu, bet pārvalde lielā daļā ir ļoti neproduktīva. Cilvēki ļoti daudz strādā, rada daudz dažādu politikas dokumentu, kuriem tālāk nav nekāda pielietojuma. Manuprāt, tāpēc ir svarīgs uz rezultātu orientēts darbs. Ir jābūt skaidram, ko mēs gribam sasniegt, un tad plānojam, kā mēs to sasniegsim.

Visā valsts pārvaldē ļoti vāja vieta ir tā, ka valsts pārvalde netiek organizēta un vadīta vienoti. Katra ministrija dzīvo savu dzīvi, katra nozare izvirza savas prioritātes, un tas nav efektīvs valsts vadības process jau kopumā, plus tas vēl rada ļoti lielu resursu patēriņu. Katram izvirzot savas prioritātes, vēl ir jāspēj darba procesā tās saskaņot.

Valsts pārvalde ļoti daudz neproduktīva darba tērē saskaņošanas procesos, saskaņojot pretrunīgus virzienus, tie tiek apstiprināti, un rada vēl lieku resursu patēriņu. Manā skatījumā, visām politikām ir jābūt saskaņotām. Un tas ir iespējams, ja vispirms ir izvirzīti kopīgi mērķi.

Tad jau pārmetumi, ka valsts pārvalde patlaban ir neefektīva un liela, ir patiesi?

Ja sāktu paskaitīt, cik tiek radīti dažādi informatīvie ziņojumi, dažādas koncepcijas... Pirms radīt kādu koncepciju, ir skaidri jāzina, ko tu gribi sasniegt. Koncepcija tad ir dokuments, kas ļauj apskatīt vairākus virzienus, kā uz mērķi virzīties, bet ir skaidri jāzina, ka mēs gribam uz to mērķi virzīties. Man tā ir bijusi liela prioritāte – vadīt Valsts kontroli tā, ka absolūti viss resurss, katra stunda, katra diena ir virzīta tikai noteikto rezultātu sasniegšanai. Te nekad nevienam nav uzdots darīt tādu darbu, kuru pēc tam ir jāizmet ārā, vai divi cilvēki darītu pretējā virzienā vērstus darbus.

Tā ir cita enerģijas koncentrācija – var strādāt uz konkrētu rezultātu un uz to virzīt visu savu kolektīvu. Ieviešot šeit tādu darba organizācijas modeli, es cīnos, lai visa pārējā valsts pārvalde tā strādātu, jo to ir iespējams izdarīt. Man liekas bezjēdzīgi, ka tik milzīgi cilvēkresursi tiek tērēti dažādu produktu radīšanai, kuri tālāk netiek izmantoti. Līdzās tam ir viena negatīva lieta – cilvēki, kuri ir motivēti un grib redzēt rezultātu, ilgstoši tādā sistēmā nevar pastāvēt, jo cilvēkam ir loģiski ieraudzīt sava darba rezultātu.

Darba rezultāts nenozīmē uzrakstītu koncepciju. Darba rezultāts nozīmē, ka idejas un priekšlikumi ir realizēti dzīvē, ka tas kaut ko pēc tam ir devis kopējam valsts, sabiedrības labumam. Tas ir tas, kas demotivē cilvēkus, un ir vēl viens no iemesliem, kāpēc liela daļa pamet valsts pārvaldi, jo nevar atrasties tādā bezjēdzīgā vidē.

Es Valsts kontroli vienmēr esmu vadījusi pēc tiem zelta principiem, kādi man ir. Princips ir tāds, ka otram vari dot padomu tikai tad, ja tu pats vari parādīt ar savu piemēru, ka to ir iespējams izdarīt. Mums nav nekādu tiesību citiem kaut ko aizrādīt vai citus sākt kontrolēt, ja mēs paši nevaram būt piemērs tam, kā organizēt un vadīt iestādes darbu, kā rīkoties ar resursiem, kā definēt konkrētos mērķus un sasniedzamos rezultātus un kā virzīt kopējo darbu šo rezultātu sasniegšanai.

Novembrī sabiedrības aptaujā noskaidrots, ka jums uzticas visvairāk iedzīvotāju. Kā jūs skaidrojat šādus aptaujas rezultātus?

Var cīnīties ar spēku, un var izmantot patiesību. Mana pārliecība ir, ka cīņu var uzvarēt tikai ar patiesību, nevis ar spēku vai viltu, ne ar kādu apmānīšanu. Jebkuru darbu, ko es daru, es to daru patiesi, no visas sirds. Un arī darbu var darīt vergojot, strādājot un kalpojot. Mana pārliecība ir tā, ka kalpot – tā ir ļoti augsta darba izpildījuma saturs, jo vergošana ir pazemošanās un darba darīšana piespiedu kārtā. Ar varu – tas ir izdarīt darbu, bet nedzīvot tajā darbā iekšā.

Strādāt var vienlaicīgi vairākus darbus, bet kalpojot var darīt tikai vienu darbu, visu savu laiku, visu sevi tam atdodot. Arī šo darbu es esmu darījusi kalpojot, uzskatījusi to gan par lielu godu, gan lielu izaicinājumu, un viss, cik vien bijis manos spēkos, – mans laiks, zināšanas un enerģija – ir atdots šī darba izpildei. Ja cilvēki to redz un novērtē, es esmu pateicīga, ja novērtē godīgi izdarītu darbu.

Ir vairāki apsvērumi. Jau strādājot Finanšu ministrijā, es redzēju visu valsts pārvaldi lielā mērogā. Valsts kontrolē tas mērogs ir maksimums. Nav cita amata valsts pārvaldē, kur šādā mērogā varētu strādāt. Ja esi darījis lietas mērogā, tad aiziet un darīt lietas kaut kādā vienā konkrētā jomā – man tas nav interesanti, un tas nav mani pilnveidojoši un attīstoši. Man ir svarīgi darīt darbu, kas visu laiku paplašina manas zināšanas, domāšanas mērogu.

Otrkārt, darot šo darbu, es esmu pieņēmusi lēmumus par visu valsts pārvaldi dažādos aspektos. Revīzijas rezultāti, kurus es pati parakstu, ir par visu saimniecisko gadu. Mana profesionālā ētika neļauj iet strādāt kaut kur, par ko es esmu pieņēmusi lēmumu, būdama šajā amatā. Es esmu pieņēmusi lēmumus par visu valsts pārvaldes darbu. Vēl viena lieta, kas ir visi apsvērumi kopā, ir – ja man ir pārliecība, ka valsts pārvaldē ir jāstrādā, es nevaru ieiet sistēmā un strādāt pretēji savai pārliecībai.

Vai varētu būt jums piemērots amats kādā no ES institūcijām vai privātajā jomā?

Ko tieši es darīšu, es no visas sirds saku – neesmu to izlēmusi. Turklāt, kamēr es daru šo darbu, es patiešām nevaru sev atļaut sākt kaut kādas sarunas, iedziļināties konkrētos darba piedāvājumos. To liedz mana profesionālā ētika un būtība, lai es jau tagad nodarbotos ar konkrētiem darba piedāvājumiem. Es varu atbildēt, par ko es skaidri zinu, ka to nedarīšu, bet tālāk izprast, kas tas ir – vai tas ir privātais sektors, vai starptautiski mērogi –, es tam vēl neesmu veltījusi laiku.

Partijas jau mani neuzrunā un neuzaicina kaut kur – tās vairāk ir tādas spekulācijas. Dažkārt manu vārdu vēlas lietot, lai kaut kā nomelnotu, parādītu, ka es jau neko nevēlos darīt. Tā ir tāda spekulācija un vēlme nomelnot. Citās situācijās tas tiešām ir saistīts ar to, ka kādu cilvēku sabiedrība novērtē, tas nozīmē sev iegūt kādus pluss punktus. Es domāju, ka cilvēki var kopā vienoties tikai tad, ja ir kopēja izpratne un idejas. Tikai tad ir iespējama kopēja sadarbība. Kur cilvēki vienojas tāpēc, ka katram ir sava individuālā interese, tur nekādas attīstības un perspektīvas nebūs.

Tas nozīmē, ka jūs neredzat nevienu partiju, kurai pievienoties?

Man nav nekādas vēlmes ne ar vienu partiju sadarboties tādā izpratnē, ka es varētu kļūt par kādas esošas partijas biedru.

Es negribu komentēt kādas baumas, jo neviens cilvēks vēl nav oficiāli izvirzīts kā pretendents. Varbūt, ka tās ir spekulācijas, lai testētu, kāda ir sabiedrības reakcija uz nosauktajiem vārdiem. Tad, kad reāli tiks nosaukti kandidāti, cilvēki paši būs piekrituši kandidēt, es varēšu izteikt savus apsvērumus par to, kas ir būtisks, lai pildītu šo amatu. Noteikti, ka no laicīgākas kandidātu nosaukšanas process tikai iegūtu. Tas ir atkarīgs no tā, vai ir kāda vienošanās un vēlme ātrāk kādu kandidātu apstiprināt Saeimā, lai nav plašas diskusijas...

Ja būtiski vēlas mainīt darba virzienu un saturu, tad ir vajadzīgs viens cilvēks. Ja vēlas saglabāt tās iestrādes un darba vidi, kāda šeit ir, ir vajadzīgs cits cilvēks. Saeima ir likumdevējs, kas apstiprina uzdevumus, kas ir paveicami, un ar tiem paveicamajiem uzdevumiem ir jāsaista arī izvēlētais kandidāts.

Un kādu personu jūs labprāt vēlētos redzēt kā savu pēcteci? Vai vispār būs kāds, kas ir līdzvērtīgs jums, ar tādu pašu pārliecību – kalpot?

Man ir svarīgi, lai tas būtu profesionāls vadītājs, jo tāds novērtēs galveno vērtību – savus darbiniekus. Man kā vadītājai mani darbinieki ir lielākā vērtība, un es esmu centusies vadīt iestādi tā, lai darbinieki to sajustu. Ne tikai saistībā ar fiziskiem darba apstākļiem, bet arī vidi, kas tiek radīta, iespējām sevi attīstīt, pilnveidot. Mans uzdevums kā vadītājam ir sekot līdzi darbiniekiem un redzēt, kur pietrūkst kādu zināšanu. Es pati nemitīgi sev ceļu prasību latiņu, un tas ir jāiztur visiem pārējiem. Nepārtraukti tiek celta prasību latiņa, bet tiek dots arī pretī, lai spētu atbilstoši šai prasību latiņai strādāt.

Ja es kaut ko daru, tas nenozīmē, ka es nekļūdos. Es pieļauju kļūdas, bet es cenšos uzreiz tās labot. Es pārdomāju, kāpēc kaut kas neizdevās tā, kā biju plānojusi, ko izdarīju nepareizi, vai nemācēju pareizi paskaidrot uzdevumu un tāpēc nesagaidīju vēlamo rezultātu. Tas nozīmē, ka es kļūdas uzreiz laboju, es nedzīvoju pagātnē, cenšos, lai darbs turpmāk būtu labāks.

Vai ir gandarījums par atklāto, ja revīzijā ir atklāti pārkāpumi?

Man nav nekāda gandarījuma. No vienas puses, ir labi, ka esam profesionāli strādājuši, esam konstatējuši nelikumīgu rīcību. Bet, ja man ir publiski jākomentē šie fakti, es nejūtos labi. Man bieži vien ir sajūta, ka es jūtos sliktāk nekā tie cilvēki, kuri ir nelikumīgi rīkojušies. Gandarījums ir tad, kad mūsu ieteikumi ir ieviesti, kad mēs redzam, ka institūcijas strādā jau daudz labāk.

Gandarījums ir tad, kad grāmatvedības uzskaite ir tā sakārtota, ka nav nekādu piezīmju, ko izteikt. Gandarījums ir tad, kad revīzijas laikā ir tāda sadarbība, ka iestāžu vadība un darbinieki ir ieinteresēti dialogā ar mums. Man ir gandarījums, ka maniem darbiniekiem ir lepnums par izdarīto darbu, ka viņi redz, ka darba rezultātā mainās iestāžu darbs.

Tā ir akcionāra–valsts pārstāvja, ministrijas atbildība par to, kādu izpratni veido uzņēmuma vadība. Ja tas būtu privātais īpašnieks, viņš noteikti sava uzņēmuma vadībā nekad neieliktu cilvēkus, kuri tur reti parādītos, jo viņš nemaksās nevienu latu darbiniekam par velti. Tāpat neieliks sava uzņēmuma vadībā cilvēkus, kuriem nav atbilstošo kompetenču un zināšanu, jo viņš maksā par tām.

Kāpēc mums Latvijā nav šādas attieksmes?

Tāpēc, ka ir cilvēki ar dažādu apziņu. Viena apziņa ir, ka labāk darīt, vispirms gūstot labumu sev, ātrāk aiznest sev kaut ko mājās, nevis darīt tā, lai visiem kopā ir labi. Bet, ja mēs darīsim tā, lai mums visiem ir labi, mums katram būs daudz labāk. Kamēr apziņa nebūs šajā līmenī, nav iespējams to izmainīt. Tas ir cilvēku apziņas līmenis – vai cilvēki ir audzināti tā, ka otram ir jāpalīdz, vai ir izveidota apziņa – ātrāk saraust sev un gūt pašam sev maksimālu labumu.

Pēc vienotās atalgojuma sistēmas ieviešanas valsts pārvaldē mums ir daudz grūtāk noturēt cilvēkus, ir bijusi diezgan liela kadru mainība, kas darbu padara mazāk efektīvu. Jauna darbinieka ienākšana prasa papildu resursus, kamēr izprot darbu, papildu resursus no vadītāju puses. Man ir liels gods, ka darbinieki saka, ka grib strādāt valsts iestādē, kurai ir laba slava un laba reputācija, ka darbinieki saka, ka viņiem ir prestiži darīt darbu, ko sabiedrība novērtē, un darīt darbu, kas ir mēroga darbs. Vai šeit strādā grāmatveži vai juristi, tādā mērogā domāt un ar tik dažādām situācijām saskarties, tik daudz situāciju analizēt nav iespējams nevienā citā iestādē.

Ja cilvēkam ir svarīgi savas kompetences un zināšanas papildināt, tad šī ir unikāla vieta, otras tādas valsts pārvaldē nav. Tā ir tā motivācija, kas cilvēkus šeit notur. Mēs arī cenšamies darbiniekiem, kuriem ir svarīgi paplašināt savas zināšanas, nodrošināt, lai darbs būtu radošs, ne rutinēts. Mēs arī iesaistām starptautiskās aktivitātēs, jo pēdējos gados esam augsti novērtēti ne tikai Eiropā, bet pasaulē.

Darbiniekiem tā ir papildu motivācija. Mūsu darbiniekus bieži aicina darbā uz citām iestādēm, mūsu darbinieki ir aizgājuši uz krietni labāk atalgotu darbu – gribu teikt, ka prasību un profesionalitātes ziņā uz darbu ar daudz mazākām prasībām. Diemžēl tāda ir izveidojusies atlīdzības sistēma valstī.

Ko jūs darīsiet nākamajā dienā pēc tam, kad beigsies amata pilnvaras?

Es tiešām par to nesatraucos. Es paļaujos, ka Dievs mani mīl un viņam man ir ļoti labs plāns. Es joprojām uzticos viņam. Es neprotu neko nedarīt, tādēļ es noteikti kaut kādā veidā darbošos.