Aldis Gobzems: advokātu process - viens no veidiem, kā paātrināt civilprocesu

­

­

I. Advokāta ekskluzīvas tiesības pārstāvēt personu civilprocesā

1. Nekvalitatīva pārstāvniecība kā viens no iemesliem civilprocesa kavēšanai

Pamatots ir arguments, ka kvalitatīvi sniegta juridiskā palīdzība un atbildīgu advokātu darbs, sadarbība un savstarpēja cieņa, pārstāvot strīdā iesaistītās puses, tiesvedības procesu ietekmē pozitīvi, ļaujot tiesai konstruktīvi strādāt ar kvalitatīvi sagatavotiem un laikus iesniegtiem lietas materiāliem, tādējādi padarot to efektīvu.2 Kā viens no iemesliem pārlieku garajam tiesvedības procesam tiek minēta tiesu nepamatota noslodze ar nekvalitatīviem tiesvedības materiāliem,3 kuru apstrādāšana ne vien lieki pārslogo tiesu un patērē valsts resursus, bet arī ir pretēja pašu iesaistīto lietas dalībnieku interesēm, kuri nesaņem gaidīto rezultātu.4 Ievērojami laikietilpīgāks ir arī pats tiesvedības process, ja tā lietas dalībnieki nav profesionāļi.5 Tiek prezumēts, ka advokātu profesionālā kvalifikācija, pārzinot procesu, nodrošina civilprocesa ātrumu un efektivitāti.6 Protams, būtu nekorekti apgalvot, ka minēto trūkumu novēršana atrisinās visas civilprocesa problēmas, tomēr nav šaubu, ka obligāts advokātu process tiesvedību efektivizēs. Turklāt ieguvēji būs visi - gan lietas dalībnieki, gan tiesneši un tiesu darbinieki, gan visbeidzot arī valsts, jo visu interesēs ir tiesvedības procesa profesionalizēšana - ar likumu nosakot obligātu pārstāvību un juridiskās palīdzības sniegšanas pienākumu.

2. Advokāts kā vienīgais profesionālais juridiskās palīdzības sniedzējs tiesvedības procesā

Kā definē Advokatūras likuma 3. pants, "advokāts ir neatkarīgs un profesionāls jurists, kas sniedz juridisko palīdzību, aizstāvot un pārstāvot tiesā [..], sniedzot juridiskas konsultācijas, gatavojot juridiskus dokumentus un veicot citas juridiskas darbības".

Pretstatā juristam - personai, kas pēc noteikta mācību procesa pabeigšanas ieguvusi diplomu ar attiecīgu akadēmisku grādu un jurista kvalifikāciju, - par advokātu var kļūt vienīgi Advokatūras likumā noteiktajā kārtībā, personai ar nevainojamu reputāciju un atbilstību citiem Advokatūras likuma 14. pantā noteiktajiem kritērijiem iegūstot profesionālu pieredzi un kārtojot advokāta eksāmenu.7Tādējādi zvērināts advokāts ir profesionālis, kas kvalificēts tieši savu pienākumu izpildei - juridiskās palīdzības sniegšanai un personu pārstāvēšanai tiesā. Līdz ar to vispārināti var apgalvot, ka advokāts ir vienīgais profesionālis, kurš ir kvalificēts arī personas pārstāvībai civilprocesā tiesā. Kā atzinusi Satversmes tiesa, advokātu spējas nodrošināt kvalificētu juridisko pārstāvību un sniegt juridisko palīdzību, it īpaši kasācijas tiesvedībā, tiek prezumētas.

3. Advokāta pārs­tāvība ir tiesvedības procesā iesaistīto pušu interesēs­

a) Advokāta pienākumi un atbildība

No citām personām ar juridiskām zināšanām advokātu atšķir arī profesionālie pienākumi un atbildības slogs. Tikai advokāti saskaņā ar Advokatūras likuma 70. pantu ir materiāli un disciplināri atbildīgi par savas profesionālās darbības laikā izdarītajiem pārkāpumiem. Turklāt, kā to noteic minētā likuma 110. pants, klientam ir tiesības prasīt apmierinājumu no zvērināta advokāta, ja pēdējais pieļāvis klienta tiesību aizskārumu un tā sekas ir kāds zaudējums. Attiecībā uz citām personām, kuras pusi var pārstāvēt tiesvedības procesā, vienalga - tās ir vai nav ieguvušas juridisko izglītību, nepastāv pienākums atbildēt un atlīdzināt zaudējumus par viņu juridiskās palīdzības neprofesionālu sniegšanu. Tādējādi advokāts ir vienīgā persona, no kuras klients hipotētiski varētu prasīt atbildību par zaudējumiem, kas ne vienper se ir klienta interesēs, bet arī paaugstina juridiskās palīdzības sniegšanas kvalitāti un standartu.

b) Pušu līdztiesības nodrošināšana

Advokāta loma ir būtiska arī viena no civilprocesa galveno principu - pušu līdztiesības - nodrošināšanā.9 Civilprocesa likuma 9. pants definē, ka procesuālās tiesības civilprocesā pusēm ir vienlīdzīgas un tām vienlīdzīgi tiek nodrošinātas iespējas savas tiesības izmantot. Tomēr puse vai tās pārstāvis, kuriem trūkst zināšanu tiesvedībā, nekad nespēs saviem spēkiem visefektīvāk izmantot sev civilprocesā paredzētās tiesības un rīkoties stratēģiski pareizi, turpretī advokāts kā profesionālis tiesvedībā ir kompetents pilnvērtīgi pārstāvēt klienta intereses. Kā atzinusi Vācijas Federālā Augstākā tiesa, advokāta piesaistīšana nodrošina pušu līdztiesību procesā, jo viņi pilda padomdevēja funkciju un brīdina klientu par iespējamiem riskiem.10 Var droši apgalvot, ka procesā, kur vienu pusi pārstāv kvalificēts advokāts, bet otru - neviens vai šīs jomas neprofesionālis, nevar būt ne runas par pušu līdztiesību, jo, lai arī formāli tā pastāv, reāli puses nespēs savas tiesības līdzvērtīgi izmantot.

c) Advokāta amata privilēģijas Papildus jāmin arī advokāta amata privilēģijas, ko viņam sniedz neatkarīgas profesijas pārstāvja11 un tiesu sistēmai piederīgas personas12 statuss. Tās nodrošina pārstāvamajai personai vispusīgu viņas likumisko interešu ievērošanu. Tā, piemēram, klienta interesēs ir ne vien advokāta profesionalitāti apliecinošie faktori, bet arī advokātam piešķirtās ekskluzīvās tiesības piekļūt ierobežotas pieejamības informācijai, kas bieži vien nepieciešama pilnvērtīgai klienta likumīgo interešu aizstāvēšanai procesā,13 kā arī advokātam nodrošinātā kriminālprocesuālā imunitāte, kas atbrīvo viņu no pienākuma izpaust sava klienta informāciju,14 kas ir papildu drošības garants klientam attiecīgās dzīves situācijās.

4. Secinājums

Visi minētie advokāta profesiju raksturojošie apstākļi liecina par to, ka tieši zvērināta advokāta profesija ir vispiemērotākā, lai vispusēji un profesionāli pārstāvētu klienta intereses tiesvedības procesā un vispilnvērtīgāk nodrošinātu pušu līdztiesības principa ievērošanu, kā arī veicinātu kvalitatīvu un efektīvu civilprocesu.

II. Advokāta procesa atbilstība Satversmei

1. Tiesiskais regulējums

Advokāta ekskluzīvas tiesības pārstāvēt puses kasācijas tiesu instancē Latvijā nav svešas. Ar 2002. gada 31. oktobra likumu "Grozījumi Civilprocesa likumā", kas spēkā stājās 2003. gada 1. janvārī,15Civilprocesa likuma 82. pantā bija iekļauta piektā daļa, kas noteica tiesības kasācijas instancē par pārstāvjiem būt vienīgi advokātiem,16 tomēr jau tā paša gada 27. jūnijā Satversmes tiesa šo normu atzina par spēkā neesošu ex tunc.17

2. Satversmes tiesas spriedums un tā pamatojums

Pārbaudot normas atbilstību Satversmes 92. pantam, tiesa savulaik konstatējusi, ka tiesību normai, kas paredz advokātu procesu tiesā, tostarp civilprocesā, ir divi leģitīmi mērķi: pirmais - nodrošināt pusēm kvalificētu juridisku pārstāvību kasācijas instances tiesā; otrais - nodrošināt kasācijas instances tiesas pienācīgu darbību, kas turklāt ir leģitīmi Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežošanas gadījumā,18 jo efektīvs civilprocess tiesā ir viens no diviem Satversmes 92. pantā garantēto tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem.19 Efektīva civilprocesa pamatā ir arī tiesvedības procesa ātrums un iespējas pusēm līdzvērtīgi un pilnvērtīgi aizstāvēt savas likumīgās intereses.

Problēmu radīja advokātu procesa atbilstība samērīguma principam šaurākā nozīmē, proti, Satversmes tiesa atceltās tiesību normas - Civilprocesa likuma 82. panta piektās daļas - neatbilstību Satversmes 92. pantam pamatoja ar apstākli, ka "likumdevēja noteiktie ierobežojumi nav proporcionāli, jo netiek nodrošināta valsts apmaksātā juridiskā palīdzība un apstrīdētās tiesību normas liedz personām pieeju tiesai".20 Tas galvenokārt bija saistīts ar apstākli, ka uz pieteikuma iesniegšanas laiku Latvijā nepastāvēja tiesiskais regulējums un instrumentu kopums, lai nodrošinātu advokāta pārstāvību tiesā kasācijas instancē personām, kas to nevar atļauties.21

3. Satversmes tiesas sprieduma nozīme mūsdienās un advokātu procesa atbilstība samērīguma principam

Kopš Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanas pagājuši teju 10 gadi, un Latvijā gan tiesību normu jaunrades jomā, gan arī juridiskās palīdzības sniegšanas pieejamībā un kultūrā daudz kas ir mainījies. Advokāta pieaicināšana juridiskās palīdzības sniegšanai nav nekas ārkārtējs un arī neapmaksājams, un Satversmes tiesas spriedumā minētie apstākļi, ar kuriem tika pamatota tiesību normas antikonstitucionalitāte, vairs nav aktuāli,22 tādēļ mūsdienu apstākļos advokātu process nav uzskatāms par neatbilstošu Satversmes 92. pantam. Par to liecina vairāki apstākļi.

Pirmkārt, ir pieaudzis advokātu skaits. Pretstatā Satversmes tiesas sprieduma taisīšanas brīdim, proti, 2003. gadam, kad advokātu skaits bija salīdzinoši neliels, šobrīd Latvijas Zvērinātu advokātu padomē ir reģistrēti 1218 zvērināti advokāti un 140 advokātu palīgi, tādējādi kopumā 1358 personas,23 kuras ir kvalificētas sniegt kvalitatīvu juridisko palīdzību. Līdz ar to arguments, ka advokāta juridiskie pakalpojumi ir nepieejami, ir nepamatots.

Otrkārt, valsts ir spērusi soli un sakārtojusi tiesisko regulējumu tā, lai juridiskā palīdzība maznodrošinātām un trūcīgām personām tiktu nodrošināta gan civillietās, gan arī administratīvās lietās un pat ārpus tiesas.24 Uz advokāta sniegtu juridisko palīdzību var pretendēt visas personas, kas atbilst Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 3. pantā noteiktajiem kritērijiem - tostarp ne vien maznodrošinātas un trūcīgas personas, bet arī personas, kuras īpašu apstākļu dēļ nonākušas tādā situācijā un materiālajā stāvoklī, kas tām liedz nodrošināt savu tiesību aizsardzību.25 Līdz ar to valsts nodrošina advokāta juridisko palīdzību civillietās personām, kuras to objektīvi nevar atļauties materiālu apstākļu dēļ.

Nepastāvot šķēršļiem personām saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, Satversmes tiesas spriedums būtu bijis citāds. Izvērtējot labumu, ko sabiedrība iegūst no ierobežojuma un indivīdu iespējamiem zaudējumiem, Satversmes tiesai būtu jāsecina, ka mūsdienās rezultāts izrādītos gluži pretēji - sabiedrības intereses dominē pār ierobežojumu indivīdam.26 Tādēļ atsaukšanās uz Satversmes tiesas pirms nepilniem desmit gadiem taisīto spriedumu nav korekta, jo argumenti, uz kuriem balstīts lēmums par normas neatbilstību Satversmes 92. pantam vairs nepastāv.

Arī Eiropas līmenī 2007. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa attiecībā uz Polijas gadījumu atzina, ka prasība tikt advokāta pārstāvētam nav pretrunā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantam, ja vien pusēm valstī pastāv sistēma, kas nodrošina advokāta palīdzību.27

III. Risinājumi citās valstīs

Uz tendenci tiesāšanos padarīt profesionālu norāda arī citu valstu pieredze. Teju ikvienā Eiropas Savienības dalībvalstī pastāv zināms ierobežojums pārstāvniecībai civilprocesā ar tendenci no zināma līmeņa to nodot profesionālu advokātu ekskluzīvā kompetencē. Salīdzinājumam ar citām valstīm izvērstāk var minēt šādus piemērus.

Tā, piemēram, Vācijas Civilprocesa kodeksa 78. paragrāfs nosaka advokāta procesa robežas Vācijas tiesu instancēs - saskaņā ar to Vācijā advokāta pārstāvība ir obligāta, sākot ar otrās instances tiesas līmeni pavalsts ietvaros, tā saukto "Landgericht".28 Šī līmeņa tiesām ir piekritīgas prasības, kuru summa pārsniedz 5000 eiro robežas.29

Vācijas tiesību zinātnē nav strīdu par šāda ierobežojuma nepieciešamību un kā tā tiesībpolitiskie mērķi tiek minēti kvalitatīvas judikatūras nodrošināšana un procesā iesaistīto pušu tiesību aizsardzība.30 Ir vispārēji atzīts, ka norma iztulkojama šauri un attiecas vienīgi uz zvērinātiem advokātiem, kas nolikuši attiecīgu kvalifikācijas eksāmenu.31

Arī Austrijas Civilprocesa kodekss paredz advokāta procesu. Tā 27. paragrāfs noteic, ka, sākot ar apgabaltiesu līmenī, kas ir pirmā instance strīdiem, kuru vērtība pārsniedz 5000 eiro, pastāv absolūts pienākums par pārstāvi aicināt advokātu.32 Austrijā kā advokātu procesa mērķis tiek minēts tiesu noslodzes mazināšana un procesa paātrināšana, turklāt abi minētie faktori tiek atzīti par būtiskām sabiedrības interesēm.33

Var droši apgalvot, ka procesā, kur vienu pusi pārstāv kvalificēts advokāts, bet otru - neviens vai šīs jomas neprofesionālis, nevar būt ne runas par pušu līdztiesību, jo, lai arī formāli tā pastāv, reāli puses nespēs savas tiesības līdzvērtīgi izmantot.

Advokātu process pastāv arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Polijā - tikai kasācijas instances tiesā, Francijā - sākot ar apgabaltiesas līmeni, turklāt kasācijas instancē pārstāvēt drīkst tikai īpaši pielaistie advokāti.34 Arī Eiropas Savienības Tiesā puses var vērsties, vienīgi advokātu pārstāvētas.35

IV. Advokāta process, sākot ar apgabaltiesu līmeņa tiesām

Nepastāvot konstitucionāli tiesiskiem šķēršļiem atkārtoti ieviest advokātu procesu, diskutabls ir vien jautājums par to, cik plašām jābūt advokāta pilnvarām - ekskluzīvās tiesības jānosaka tikai kasācijas instances tiesā vai jau apgabaltiesas līmenī.

1. Advokātu process vismaz kasācijas instances tiesās

Nepieciešamība ieviest advokātu procesu vismaz kasācijas instances tiesā ir neapstrīdama. Par labu advokāta procesam kasācijas instances tiesā liecina vairāki apstākļi.

Pirmkārt, kasācijas instance pilda īpašu funkciju, tā kalpo nevis pušu, bet gan publiski tiesiskām interesēm, izskatotquaestiones iuris, proti, jautājumus par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību.36 Tādējādi kasācijas instances nepamatota noslogošana traucē tai pildīt svarīgo funkciju un ir pretēja būtiskām sabiedrības interesēm, savukārt kvalitatīva pārstāvība nodrošina iespēju Augstākās tiesas Senātam koncentrēties uz juridiski nozīmīgiem tiesību normu interpretēšanas un piemērošanas jautājumiem.37

Otrkārt, kasācijas instances kā pēdējās instances tiesā, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, personai ir īpaša nepieciešamība pēc kvalitatīvas pārstāvības.38

2. Advokāta procesa nepieciešamība apgabaltiesās

Autora ieskatā, advokāta process jāievieš, jau sākot ar apgabaltiesas līmeņa tiesām. To pamato vairāki argumenti. Pirmkārt, jāizšķir divas apgabaltiesas funkcijas - apgabaltiesa kā pirmās un apgabaltiesa kā apelācijas instances tiesa, jo katrā no šiem tiesvedības posmiem advokāta piedalīšanās nepieciešamību var argumentēt atšķirīgi.

Piekritība apgabaltiesai kā pirmās instances tiesai ir noteikta Civilprocesa likuma 25. pantā. Ņemot vērā, ka tā attiecas uz vispārēji saturā sarežģītākām lietām vai lietām, kurās prasības summa pārsniedz 150 000 latu, prasība pēc kvalificētas juridiskās palīdzības ir gan tiesu, gan arī lietas dalībnieku interesēs. Salīdzinot ar prasībām Vāciju vai Austriju, kas ekonomiski ir daudz attīstītākas valstis un iedzīvotāju ienākumi un dzīves līmenis tajās ir krietni augstāks nekā Latvijā, secināms, ka tajās obligāta advokāta pārstāvība pastāv jau tiesās, kurām piekritīgas lietas par prasībām vērtībā virs 5000 eiro, kas atbilst nedaudz vairāk kā 3500 latiem un ir 42 reizes mazāk nekā Latvijā noteiktais kritērijs piekritībai apgabaltiesām - 150 000 latu. Ņemot vērā, ka it īpaši Latvijas ekonomiskajiem apstākļiem runa ir par visai lielu prasības summu, puses, raugoties no ekonomiskā viedokļa, ir vēl jo vairāk ieinteresētas maksimāli ātrā tiesvedības procesā, kas ļautu pēc iespējas ātrāk atrisināt strīdu un mantiskās vērtības vai naudas līdzekļus brīvi izmantot ekonomiskā apgrozībā. Kvalitatīvs un profesionāls tiesvedības process atslogotu tiesas un nodrošinātu tiesvedības ātrāku gaitu. Tādējādi apgabaltiesā kā pirmās instances tiesā jo īpaši svarīgs ir tieši advokāta procesa pamatā esošais ratio legis efektivizēt tiesvedības procesu.

Savukārt apgabaltiesā kā otrās instances tiesā vērā jāņem apstāklis, ka tā ir instance, kurā strīds pēdējo reizi tiek izskatīts pēc būtības. Tādējādi šeit ir īpaši svarīga rūpīga stratēģijas izvēle, kvalitatīva lietas argumentācija, pareizo procesuālo līdzekļu iesaistīšana, ko nodrošina advokāta profesionālais padoms. Līdz ar to šeit advokāta loma īpaši izpaužas tieši klienta interešu aizsardzībai, kas ir otrs leģitīmais mērķis, kas ir tiesību normas, kas nosaka obligātu advokātu pārstāvību, pamatā.

Tādējādi gan apgabaltiesā kā pirmās, gan kā otrās instances tiesā atšķirīgā īpatsvarā, bet tomēr vienlīdz nozīmīgi ir nodrošināt gan efektīvu tiesvedības procesu, gan arī pušu līdztiesību un maksimālu to likumisko interešu aizsardzību. Tas iespējams, vienīgi nosakot advokātu procesu, sākot jau ar apgabaltiesas līmeni, jo tieši advokāta profesija, raugoties no dažādiem aspektiem, ir vienīgā piemērotā profesija minēto interešu nodrošināšanai.39 Šāds tiesiskais regulējums atbilst samērīguma principam, jo tiesību normai ir leģitīms mērķis un tiesību norma kalpo sabiedrības interešu aizsardzībai, kas šajā gadījumā ir svarīgākas par atsevišķu indivīdu tiesību ierobežojumiem.

V. Advokātu prasība Satversmes tiesā?

Pretstatā apstāklim, ka šaubas par tiesību normas, kas noteiktu advokāta ekskluzīvas tiesības būt par personas pārstāvi atsevišķos tiesvedības procesa posmos, atbilstību Satversmei vairs nepastāv, diskutabls ir jautājums par pretējo - vai tiesības par personas pārstāvi tiesvedības procesā būt ikvienam nav pretrunā indivīdu, kas praktizē advokāta profesiju, Satversmes 106. pantā noteiktajām tiesībām uz profesijas īstenošanu un Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības principam?40

1. Civilprocesa likuma 83. pants kā Satversmes 106. panta kopsakarā ar 91. pantu pārkāpums

Kā norādījusi Satversmes tiesa, Satversmes 106. pants aizsargā personas pret diskrimināciju darba tirgū un garantē indivīdam tiesības pretendēt uz jebkādu nodarbošanos, taču šo tiesību realizācija ir cieši saistīta ar katras personas spējām un kvalifikāciju.41 Satversmes 106. panta izpratnē tiesības brīvi izvēlēties darbavietu un nodarbošanos nozīmē visām personām vienlīdzīgu pieeju darba tirgum.42 Satversmes 106. pants aizsargā arī advokāta kā brīvās profesijas pārstāvja tiesības.43

Savukārt Satversmes 91. pantā ietvertais vienlīdzības princips liek ne vien vienādi izturēties pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos, bet arī prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos.44 Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos.45

Tādējādi no Satversmes 106. panta kopsakarā ar 91. pantu izriet prasība pēc atšķirības starp zvērinātu advokātu un citām personām ar vai bez juridiskām zināšanām, sniedzot juridisko palīdzību, lai nodrošinātu zvērinātiem advokātiem viņu tiesības realizēt savu profesionālo nodarbošanos atbilstoši viņu spējām un kvalifikācijai bez diskriminācijas darba tirgū. Konkrētajā gadījumā Civilprocesa likuma 83. pants, nosakot, ka "par pilnvarotu pārstāvi civilprocesā var būt jebkura fiziskā persona, ievērojot šā likuma 84. pantā noteiktos ierobežojumus" - diskriminē un ierobežo zvērinātus advokātus viņu profesijas īstenošanā.

2. Civilprocesa likuma 83. panta atbilstība Satversmes 91. pantam

Kā norādījusi Satversmes tiesa, izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, ir jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips.46 Attiecībā uz pirmo pārbaudes punktu var nešaubīgi teikt, ka zvērināti advokāti un citas personas, ja par kritēriju ņem profesionālo kompetenci sniegt kvalitatīvu juridisko palīdzību, nav salīdzināmas. Advokāta kvalifikācijas iegūšanai ir vairākas prasības, kas tos nošķir no citām personām pat tajā gadījumā, ja tām ir juridiskas zināšanas. Iepriekš secināts, ka zvērināts advokāts ir Latvijas Republikā vienīgā kvalificētā profesija, lai personām sniegtu juridisko palīdzību, jo īpaši, pārstāvot tās tiesvedības procesā.47 Uz to norādījusi arī Satversmes tiesa.48 Uz zvērinātu advokātu īpašo kvalifikāciju norāda arī Kriminālprocesa likumā ietvertais tiesiskais regulējums, kas vienīgi advokātiem Advokatūras likuma 4. panta izpratnē paredz tiesības būt par aizstāvi kriminālprocesā.49 Ar šādu soli likumdevējs norādījis, ka advokātu atšķiršana no citām personām, balstoties uz to profesionālo kvalifikāciju, ir pamatota. Šis pants Kriminālprocesa likumā tika iekļauts, pamatojoties uz Juridiskās komisijas priekšlikumu,50 un to atbalstīja 8. Saeimas sastāvs ar lielu īpatsvaru.51

Kā atzinusi Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa, juridisko darbību veikšanas kompetence tiesā ir saistīta ar personu subjektīvu kvalificēšanos advokāta profesijai, kas balstīta uz personisko īpašību, profesionālās darbības pieredzi un iegūtajiem kvalifikācijas apliecinājumiem, tādējādi atšķirīga attieksme pret juridiskajām profesijām ir attaisnojama.52

Arī otrā pārbaudes punkta apstiprināšana ar pozitīvu atbildi nesagādā grūtības - Civilprocesa 83. pants paredz vienādu attieksmi kā pret zvērinātiem advokātiem, tā jebkuru citu personu, nosakot pārstāvības tiesības civilprocesā. Saskaņā ar Satversmes tiesas izstrādāto pārbaudes shēmu, treškārt, jāpārbauda, vai vienādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips. Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem.53

Civilprocesa likuma 83. panta mērķis - nodrošināt personām neierobežotu Satversmē garantēto tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu - varētu būt atzīstams par leģitīmu.54 Līdz ar to nākamais solis ir tiesību normas izvērtēšana atbilstībai samērīguma principam šaurākā nozīmē.55 Virzoties pa Satversmes tiesas izstrādāto pārbaudes shēmu,56 jākonstatē, ka vēlākais pie trešā kritērija, uzdodot jautājumu, vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, atbilde ir noraidoša.

Civilprocesa likuma 83. panta nodarītais kaitējums zvērinātu advokātu profesionālajām interesēm un Satversmes 106. un 91. pantā aizsargātajām tiesībām ir lielāks par sabiedrības gūto labumu.

Kā norādīts iepriekš, savulaik Satversmes tiesa advokātu procesu kasācijas instancē atcēla, jo netika ievērotas personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Tādējādi ir loģiski, ka tieši šī sabiedrības interese - proti, tiesības uz taisnīgu tiesu - būtu atkal jāliek otrā svaru kausā pretstatā advokātu tiesībām uz profesijas īstenošanu.

Pretstatā situācijai pirms desmit gadiem, mūsdienu apstākļos tieši sabiedrības intereses uz taisnīgu tiesu ir tās, kas pamato advokātu procesa nepieciešamību, jo ietver sevī arī sabiedrības tiesības uz efektīvu tiesvedības procesu, kas savukārt ir advokātu procesa leģitīmais mērķis. Pastāvot tiesiskam regulējumam par juridiskās palīdzības nodrošināšanu un pietiekamam advokātu skaitam, personas tiesības uz taisnīgu tiesu, proti, tiesvedības pieejamība, vairs netiktu ierobežotas tādā mērā, lai to uzskatītu par pārāku interesi nekā sabiedrības ieinteresētību efektīvā tiesvedības procesā. Tādējādi sabiedrības intereses uz taisnīgu tiesu - efektīvu tiesvedības procesu - izvirzās priekšplānā un kalpo par argumentu ne vairs pret advokātu procesa pastāvēšanu, bet gan tieši par labu tā ieviešanai. Argumenti par labu tam, ka advokāta pārstāvība civilprocesā ir viens no veidiem, kā nodrošināt sabiedrības intereses uz taisnīgu tiesu, piemēram, nodrošinot civilprocesa principu ievērošanu, izklāstīti raksta pirmajās nodaļas un to atkārtotai uzskaitīšanai nav nepieciešamības.57 Arī Vācijā, argumentējot par labu advokātu procesa atbilstībai konstitūcijai, vispārēji tiek atzīts, ka personas tiesības pašai vest procesu var tikt ierobežotas tādu būtisku sabiedrības interešu vārdā kā tiesību uz efektīvu tiesu un personu procesuālās līdztiesības principa nodrošināšanas vārdā, ja likums paredz personām, kas to nevar atļauties, iespēju saņemt valsts apmaksāta advokāta palīdzību.58

Izsverot intereses, kas runā par un pret advokātu procesu, secināms, ka tieši atšķirīgas attieksmes ievērošana starp zvērinātiem advokātiem un citām personām ir vienīgais veids, kā nodrošināt sabiedrības intereses uz taisnīgu tiesu. Tādējādi sabiedrības intereses neattaisno vienādu attieksmi pret advokātiem un citām personām, paredzot pārstāvības tiesības civilprocesā ikvienam. Līdz ar to likumdevēja vienādā attieksme pret advokātiem un citām personām neatbilst Satversmes 106. pantā kopsakarā ar 91. pantu garantētajām tiesībām, no kā savukārt izriet, ka Civilprocesa likuma 83. pants neatbilst samērīguma principam šaurākā nozīmē un tādēļ ir prettiesisks.

VI. Nobeigums

Raksts parāda, ka advokātu procesa ieviešanu var argumentēt no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, tieši advokāti ir profesionāļi, kas kvalificēti juridiskās palīdzības sniegšanai un specializēti pārstāvēt personas civilprocesā. Otrkārt, advokāta pārstāvība ir veids, kā pusēm nodrošināt pilnvērtīgu viņu procesuālo tiesību ievērošanu un garantēt pilnvērtīgu sabiedrības tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu. Treškārt, advokātu process nešaubīgi atzīstams par vienu no veidiem tiesvedības procesa efektivizēšanai un arī paātrināšanai. Visbeidzot, par advokātu procesa atbilstību konstitūcijai mūsdienu apstākļos vairs nepastāv šaubu, vēl jo vairāk, apšaubāma ir vienīgi tā neesamība. Nepastāvot līdzvērtīgam argumentu daudzumam un spēkam pret, jācer, ka advokātu procesa ieviešana Latvijā ir tikai laika jautājums.

Aldis Gobzems/Publicitātes foto