Aldis Gobzems: kāju novārīšanas politika
Nesen runāju ar kādu ārstu. Profesionālos nolūkos un arī par dzīvi. Tostarp par mūsu – tā saucamo veiksmīgo – atrautību no realitātes, iekoncentrēšanos uz sevi, savu ego, savām vajadzībām. Viena no sarunas sadaļām bija par bērniem.
Tātad piemērs no dzīves. Bērns mājās skaļi raud. Tas nepatīk vecākiem. Viņi, rupji izsakoties, novāra bērna kājas līdz ceļiem verdošā ūdenī, lai pāraudzinātu, lai apklusinātu. Nē, vecāki nav no tā saucamās nelabvēlīgās ģimenes, nav dzērāji. Tas notiek tepat Latvijā.
Šausmas. Piekrītu. Šausmas tīrā veidā.
Taču es vēlos teikt, ka šāds gadījums atspoguļo tendences mūsu sabiedrībā kopumā. Mēs to nevaram skatīt atrauti no mūsu – veiksmīgo – dzīves. Mūsu televīziju, radio, laikrakstu, interneta un sabiedrības komunikācijas politika kopumā ir kāju novārīšanas politika, lai kādu apklusinātu sava ego apmierināšanas vajadzībām. Pēc katra šāda gadījuma mēs kopīgi pieceļamies un, skaļi applaudējot, izkliedzam “Bravo!”, tādējādi apmierinot savus zemākos, dzīvnieciskākos instinktus.
Es domāju, ka mēs nemākam atvainoties, mēs nemākam pateikt, ka esam kļūdījušies – jo veiksmīgie taču nekad nekļūdas. Bet tā nav tiesa. Kļūdas ikviens. Un vispirms kļūdas tie, kas novāra kājas, lai kādu apklusinātu sava ego apmierināšanas vajadzībām.
Es arī domāju, ka vārda un darbu brīvība nav visatļautība. Es domāju, ka demokrātija nav tikai tiesības, bet primāri demokrātija ir pienākumi un atbildība – atbildība par pateikto vārdu, izdarīto darbu, atbildība par ģimeni, radiem, pilsētu un valsti, kurā dzīvojam. Es domāju, ka pienācis laiks apzināties, ka kāju novārīšanas politika ir bezatbildības politika.
