Kam jāuzņemas atbildība par divu mazu bērnu nāvi Ventspilī?
Šai skaistajā pirmssvētku laikā, kad visa daba gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē zied, visu Latviju pāršalca traģiska vēsts no Ventspils. Tur kāda māmiņa izvēlējās beigt savu dzīvi, nolecot no tilta pār Ventu. Turklāt sieviete nolēca kopā ar saviem 2 un 3 gadus vecajiem dēliņiem, kuri abi gāja bojā. Sievieti izglāba, un viņa patlaban ir apcietināta. Kuram tagad būtu jāatbild par traģisko negadījumu? Lūk, ģimenes portāla mammamuntetiem.lv redaktores Aijas Rutkas pārdomas par šo tēmu.
Sākotnēji informācija par notikušo bija visai skopa, nedaudz vēlāk jau noskaidrojās, ka sieviete tikko izšķīrusies no vīra, palikusi bez darba, meklējusi sociālo palīdzību, it kā jau sākusi atkopties pēc krīzes ģimenē, bet... Notika tas, kas notika.
Situāciju medijos plaši komentēja gan valdības vadītājs, gan Valsts prezidents, Ventspils pašvaldība, sociālais dienests un vēl daudzi. Labklājības ministrija uz Ventspili sūtīšot speciālistus ārkārtas pārbaudei par sociālā dienesta darba kvalitāti. Diemžēl, Latvijā ir bieži novērots, ka visi par darba kvalitāti un atbildību sāk runāt un rosīties tikai pēc tam, kad notikusi kāda liela nelaime.
Tā bija arī pirms vairākiem gadiem - precīzi - 2007.gada 23.februārī pansionātā "Reģi" notika plašs ugunsgrēks, ko izraisīja īssavienojums elektroinstalācijā. Ugunsgrēkā gāja bojā 26 pansionāta klienti. Tas kļuva par traģiskāko ugunsgrēku Latvijas vēsturē. Un tikai pēc tam ministrija sāka pārbaudes arī citos pansionātos, un sāka uzlabojumus.
Arī šajā Ventspils traģēdijā pagaidām gan grūti izvērtēt, kas, kāpēc un kā notika, jo bērnu māmiņas viedoklis par to vēl nekur nav izskanējis. Gan jau sievietei būs savs skaidrojums. Būs daudzi, kas pārmetīs viņas rīcību, varbūt kāds izpratīs. Soģu būs daudz, un tas ir loģiski - tev nebūs atņemt cita dzīvību, kur nu vēl pašas bērnu, bet šajā traģēdijā būtu jāmeklē arī citi, netiešie vainīgie. Sievieti sodīs viņas sirdsapziņa un tiesa.
Sarunās ar psihologiem esmu uzzinājusi, ka pašnāvnieki reti kad suicīdu izdara mirkļa iespaidā. Parasti viņi pašnāvību izplāno jau krietnu laiku iepriekš, bet brīdī, kad to dara, vairs nejūt neko, viņi zina, ko un kā darīs, un tas liekas pašsaprotami. Parasti arī šie cilvēki, kuri gatavojas beigt dzīvi, kaut ar vismazāko mājienu par to liek nojaust apkārtējiem. Pateikts vārds, kāda frāze, skatiens... tas jāatpazīst, un nedrīkst ignorēt izteikumus:"Man viss apnicis, negribu dzīvot". "Jādomā, kā izbeigt šo visu".
Un te nu rodas jautājums, ja reiz sieviete jau vairākas reizes bija pabijusi pie sociālajiem darbiniekiem, kā speciālisti varēja nepamanīt sievietes mentālo krīzi? Jā, sociālie darbinieki saka, ka piedāvājuši psihologa konsultāciju. Atvainojiet, ja cilvēks jau ir tādā stāvoklī, ka vēlas izdarīt pašnāvību, tad viņš pasmiesies par šādu piedāvājumu, nevis teiks, ka viņam to vajag. Psihologam, iespējams, bija jābūt klāt jau tikšanās laikā (vismaz otrās) ar šo sievieti, jāsaredz problēmas un netieši jāmēģina viņa pavedināt uz dziļāku sarunu.
Sievietei turpat Ventspilī dzīvo arī viņas vecāki, kuri naktī arī sākuši meklēt meitu ar abiem puikām. Nav gan zināms, vai sieviete dzīvoja kopā ar vecākiem, taču vietā jautājums ir arī vecākiem un vecvecākiem - vai tiešām nebija iespējams paredzēt šo traģēdiju, vai nebija iespējams sniegt lielāku atbalstu?
Droši vien pārmetumus sev varēs izteikt arī dēlu tēvs. Tikai viņš un viņa zina, kāpēc izjuka abu attiecības, kurās pasaulē nāca divas mazas Latvijas nākotnītes. Vai šim tēvam, šķiroties no ģimenes, neradās jautājums, kā sieviete, kurai nav darba, izdzīvos ar mazajiem puikām? Un nav jau stāsts vien par finansiālu atbalstu. Arī šķirtas ģimenes var saglabāt labas attiecības, un, piemēram, atvieglot mammas soli un paņemt mazos zēnus kādu dieniņu pie sevis.
Šodien lasu dažu ekspertu komentārus par to, ka Latvijā šis gadījums esot pirmais, kad tiek veikta tā sauktā kolektīvā pašnāvība. Tādas visbiežāk izdarot reliģisko sektu piekritēji. Nē, šis nav pirmais gadījums.
Atgādināšu, ka 2005.gadā februārī, Kuldīgā, viesnīcā "Kursa" kāda māte savam toreiz 2,5 gadus vecajam dēlam iedeva 20 stipras iedarbības medikamentu tabletes. Zēns nomira. Arī māte pati mēģināja šķirties no dzīves, iedzerot 60 zāļu tabletes kopā ar alkoholu, jo nav redzējusi citu izeju no ģimenes attiecībās samilzušās krīzes. Taču milzīgā zāļu deva viņu nenogalināja. Līdz galam pašnāvību viņai neizdevās realizēt arī vēlāk viesnīcas numurā, ar sasistas glāzes stikliem pārgriežot sev vēnas. Sievieti notiesāja ar 10 gadiem cietumā, nozīmējot viņai arī piespiedu psihiatrisko ārstēšanu.
Pieminot mazās dvēselītes, izsakām līdzjūtību visiem viņu tuviniekiem.
