Emigrējusi latviete stāsta par dramatiskajām atšķirībām britu un Latvijas medicīnā

Dzīvojot Latvijā, bieži nācās saskarties ar dažādiem cilvēku viedokļiem par ārstiem, tehnikām, kuras ārsti  piekopj un daudz ko citu. Tātad - ne visi bija (ir) apmierināti ar saņemtajiem pakalpojumiem no ārstu puses.

Dzīvojot Lielbritānijā, notiek tieši tas pats. Daudzi ir neapmierināti ar vietējiem ārstiem un slavē Latvijas ārstus. Pēc pieredzes varu teikt to, ka esmu daudz apmierinātaka ar Lielbritānijas ārstiem, nekā ar mediķiem, kuri strādā dzimtenē.

Tātad, slavenais mīts par to, ka Lielbritānijā viss, ko ārsti izraksta, ir paracetamols. Tā nu gluži nav. Kopš ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi Anglijā - ne reizi neesam saņēmuši no kāda ārsta ieteikumu - iedzert paracetamolu, lai atrisinātu visas problēmas. Tieši otrādi - tiek veikti izmeklējumi, ņemtas analīzes, lai lemtu par to, vai slimība (lai kas tā arī būtu) pāries pati vai arī ir nepieciešams lietot kādas zāles. Gandrīz 3 gadu laikā, kopš šeit dzīvojam, mani bērni ne reizi nav lietojuši nevienas zāles, izņemot sīrupus, kuri palīdz kristies augstai temperatūrai. Un par "brīnumu" - ar bērniem viss ir kārtībā, jo organisms tiešām ir pietiekami spēcīgs, lai cīnītos ar ikdienišķām saslimšanām.

Daudzi uzskata: ja tev kā pieaugušam cilvēkam ir kādas veselības problēmas, tev ir jāgaida garās rindās pie ģimenes ārsta vai speciālista. Tāds uzskats ir ne tikai par Angliju, bet arī par Latviju, ne tā? Tad nu varu pateikt to, ka Anglijā tā nenotiek. Pie ģimenes ārsta var tikt jau tajā pašā dienā, kā ir radušās problēmas. Un, ja neapmierina pieraksta laiks (diena), tad droši var braukt uz slimnīcas uzņemšanu un tur veiks visas nepieciešamās analīzes un veselības pārbaudes. Pēc pieredzes varu pastāstīt, kā man bija, vēršoties pēc palīdzības kādā izslavētā Latvijas slimnīcā. Biju grūtniecības 29.nedēļā, pēkšņi sajutu spēcīgas sāpes sānā, kas tā arī nemazinājās. Tā kā slimnīca atradās tieši pretī mājai, kurā dzīvojām, izlēmu, ka došos uz turieni pati saviem spēkiem. Ierados slimnīcā, piegāju pie lodziņa un izstāstīju savu problēmu. Man vairākas reizes uzdeva jautājumu - tu tiešām pati atnāci? Un vēlāk lika man saprast, ka, ļoti iespējams, man būs jamaksā par man sniegto palīdzību, jo mani neatveda ātrās palīdzības  mašīnā. Neskatoties uz to, ka šī sieviete bija ar visu neapmierināta, man vel bija jāsēž "rindā" aptuveni pusotru stundu. Lieki piebilst - nekādas rindas nebija, es tur biju vienīgais cilvēks. Tad, kad beidzot atnāca ārste, lai mani pārbaudītu, atkal man uzdeva jautājumu par to, ka nu kā es tā varēju - atnākt ar kājām, jo taču visi zinot, ka vajagot, lai atved ar ātrajiem. Viņa mani nosūtīja pie cita ārsta, kurš veica USG. Izrādās - bija kaut kādas nelielas problēmas ar nierēm, kuras ar laiku pazuda. No slimnīcas iznācu traki neapmierināta - ne tikai par to, ka man sabojāja garstāvokli, bet arī tāpēc, ka ārsti bija ļoti pavirši.

Pieredze no Anglijas - ierados slimnīcā ar līdzīgām sūdzībām (gaidot otru mazo). Visapkārt laipni un smaidīgi darbinieki. Piebildīšu, ka viss ir bez maksas, tātad neviens neko neprasa, negaida naudu aploksnē utt. Nosūtīja mani pie dezūrējošā ārsta (jo tas bija ap diviem naktī). Mani izmeklēja, paņēma analīzes. Vēlāk laipni informēja par to, ko un kā labāk darīt un kur doties, ja sāpes nemazinās. Ar smaidu uz lūpām devos mājās!

Par bērniem runājot. Atkal esmu labākās domās par Angliju. Latvijā man smejoties (un es tiešām nepārspīlēju) pateica, ka manai meitai ir astma, jo kaut ko esot dzirdējusi (ģimenes ārste) plaušās. Uzstādīja diagnozi 2 minūšu laikā pēc plaušu paklausīšanās. Lieki piebilst, ka tajā pat dienā bērnu rāvu pie citiem ārstiem, kuri, izpētot med.vēsturi, pārbaudot veselības stāvokli, apstiprināja, ka ar bērnu viss ir pilnīga kārtībā.  Nekavējoties nomainīju ģimenes ārstu. Šajā ziņā mani noteikti saprot visi vecāki - kāds stress ir tad, ja par bērnu tiek pateikts kas tāds.

Esot Anglijā, mana meita saaukstējās. Klepus regulāri atgriezās diezgan bieži. Bērnu vedu (pēc manis pašas vēlmes) katras 5 dienas, lai paklausās plaušas, apskata kaklu un ausis, lai  jau laicīgi pamanītu izmaiņas. Lieki piebilst, ka Latvijā, kad pateicu, ka bērnam ir augsta temperatūra vairākas dienas - ģimenes ārsts mani maigi "atšuva" pasakot, ka nav par ko uztraukties un ka rindas pie viņas ir garas - tāpat nevar nemaz paņemt mūs.

Reiz bija aizdomas par saindēšanos. Sazvanīju slimnīcu (Anglijā) un pateicu, ka drīz ieradīsimies. Aizbraucām. Manu bērnu tur novēroja aptuveni 6 stundas, lai gan nekas neliecināja, ka bērns justos slikti, bet, uz manu aizdomu pamata, ārsti darija visu, kas viņiem bija jādara. Pēc 6 h novērošanas apstiprinājās, ka ar bērnu viss ir kārtībā.

Un vel viens plus Lielbritānijai  - bērniem līdz 16 gadu vecumam visi medikamenti ir bez maksas.

Un, visbeidzot, par dzemdībām. Vecāko meitu izvēlējos dzemdēt Rīgas Dzemdību namā. Man bija lieliska vecmāte, lielisks personāls, izņemot sanitāri, kura ik pa laikam ienāca palātā un noburkšķēja, ka es skaļi uzvedoties un kāpēc bērns jātaisa, ja ārā nevar dabūt. Lūdzu pēc atsāpināšanas un biju gatava pat maksāt prasītos 250ls par to, bet man pateica, ka es varu dabūt tikai paracetamolu (!) (ironiski, ne tā?). Pēc 5 h meita bija klāt. Slimnīcā pavadījām 4 dienas. Biju nogurusi no slimnīcas kā tādas.

Anglijā dzima mūsu otra meita. Sazvanījām slimnīcu un informējām par mūsu ierašanos. Tur mani ievietoja dzemdību palātā  - jauka, svaigi remontēta telpa man vienai pašai. Piedāvāja visus iespējamos atsāpināšanas veidus (starpcitu - tie ir bez maksas). Nemitīgi klāt bija ne tikai vīrs, bet arī divas vecmātes. Pēc 3 h meita bija jau mūsu rokās. Un tad sākās, kā es saku, 5-zvaigņu viesnīcas cienīga apkalpošana. Man pienesa ēdienu gultā (starpcitu, ēdienkarte bija tiešām plaša).Kad teicu, ka vēlos ieiet dušā - viņas mani nomazgāja turpat gultā (jutos nedaudz neērti, bet nu tā viņiem tur esot pieņemts, ka tikko dzemdējusi sieviete esot vārga, viņai vajag mieru un atpūtu - tāpēc ir jādara viss, lai viņai būtu labi). Pēc 6 stundām mani gribeja laist mājās, jo mājās esot vislabāk ne tikai mammai, bet arī bērnam. Bet, diemžēl, spiediens bija par augstu un nācās pavadīt visu nakti slimnīcā. Starpcitu, vienā telpā bijām 4 māmiņas, bet katrai gultai vel apkārt varēja aizvilkt ciet aizskaru un sanāca kā neliela istabiņa. Nākamajā rītā veiksmīgi izrakstījāmies no slimnīcas un varējām doties mājās. Un, jā... starpcitu, paracetamlu tā arī nedabūju (ha-ha-ha).

Protams, pieredzes ir dažādas, jo arī ārsti ir dažādi. Bet esmu tiešām daudz apmierinātāka ar ārstiem (un attieksmi) Anglijā, salīdzinot ar Latviju. Anglijā viss ir par un ap cilvēka labo pašsajūtu, bet Latvijā - katrs neapmierināts darbinieks var savu īgno garstāvokli izgrūst uz jebkuru pacientu. Nemaz nerunājot par cilvēkiem gados. Anglijā pret vecāka gada gājuma cilvēkiem izturās ar lielāku cieņu un bijību, nekā Latvijā, kur jebkurš garāmjāgējs var vecu cilvēku nosaukt par omi/opi (labākajā gadījumā). Šeit tādus cilvēkus uzrunā uz Jūs :)

Varat izteikties komentāros. Bet - neaizmirsīsim runāt tiešām no personīgās pieredzes, nevis - viena tante teica (ka Anglijā dod tikai paracetamolu un viss ir kā pa konvejeru). Un neaizmirsīsim, ka bieži vien ir vainojama valodas nezināšana,  padomāsim - kā gan ārsts var palīdzēt, ja cilvēks pat vienkāršiem vārdiem nevar pateikt kas viņam kaiš?

P.S. Un, ja ģimenes ārsts Anglijā nemitīgi izraksta paracetamolu, iesaku vērsties attiecīgajās iestādēs.

Lasītāja Agnese, Foto: Ieva Lūka/LETA, Bulls Press