Dakaras iekarotājs un «OSCaru» radītājs - inženieris Andris Dambis
Rīgas Tehniskās universitātes Transporta un mašīnzinību fakultātes (RTU TMF) absolvents, «OSCar» automašīnu radītājs Andris Dambis atzīst, ka vienmēr vēlējies kļūt par auto inženieri. Saruna ievirzījās par Dakaras ralliju un to, vai mehāniķis ir ideālais komandas biedrs, vai nē. Kā atzīst Andris, vajadzīgs tikai nevīstošs entuziasms, un… lietas vienkārši notiks.
Jau bērnudārzā auklēts sapnis par auto inženieriju
Andris Dambis jau bērnudārzā viennozīmīgi zinājis, ka būs auto inženieris. Viņš atzīst, ka pēc vidusskolas laimējies – Rīgas Politehniskajā institūtā (RTU priekšgājējs) tikko bija atvērta automobiļu specialitāte, pirms tam to piedāvāja tikai Jelgavā. Sākot studēt, Andrim jau bija gan auto, gan motocikla vadītāja tiesības. Autosacīkstēs «Ledus karalis» viņš piedalījies pat pirms autovadītāja tiesību iegūšanas.
Andris atzīst, ka autosports un bizness nav gluži ikdienišķa parādība: «Visu dzīvi esmu gribējis būt ar automobiļiem saistīts un vienmēr piedalos arī autosportā, un tādēļ manā gadījumā tas ir pilnīgi organiski sagājis kopā, tātad – bizness bez autosporta un otrādi nebūtu iespējams – manā gadījumā. Autosports ir milzīga industrija.»
Pašam savi «Oscari»
Kad Andris sāka braukt dažādās autosporta disciplīnās, viņš vairāk pievērsās autokrosam, jo sacensības prasīja mazāku laika sprīdi: «Tajā laikā autokrosa popularitāte ļoti auga, tas bija liels notikums, ka Eiropas autokrosa čempionātā varējām piedalīties, pārstāvot Latviju. Tas viss, kā spice gāja uz augšu. Man bija «iekšā», daudz piedalījos. Trīs gados nobraucu visus Eiropas čempionāta posmus. Vienā gadā bija astoņi vai deviņi posmi, un tikai visos piedaloties varēji būt pietiekami augstā vietā kopvērtējumā. Mašīnas, ko būvējām, bija tā laika labākās Eiropā,» piebilst inženieris.
Andris diezgan daudz ir piedalījies Latvijas čempionātā klasiskajā rallijā. Pērn to izlaida, jo bija «eO» projekts. Iespējams, ka šogad viņš turpinās braukt Latvijas rallija čempionātā kā pilots: «Visu laiku gribās braukt, būt pie stūres. Tas, ka man ir sirmi mati, nenozīmē, ka nevaru ātri pabraukt! Varbūt tas notiek nedaudz vairāk ar prātu, bet visu laiku gribas būt uz ceļa.»
Un tad dzīvē nāca posms, kad priekšplānā izvirzījās dzeltenie «Oscari». Dakara saskanēja ar Andra sapratni par inženierzinātni un automašīnām: «Pēdējā fāze ir «Oscari», kurus mēs sākām būvēt, ja nemaldos, 2002. gadā. 2004. gadā pirmo reizi ar trīs «Oscariem» aizbraucām uz Dakaru. Kopš tā brīža «Oscari» ir lielākā tehnoloģiskā iespēja. Man vienmēr paticis piedalīties un taisīt tādas automašīnas, kur inženieris var pēc iespējas vairāk domāt. Piemēram, Dakaras automašīna, kur tehniskie ierobežojumi ir ļoti mazi – balta lapa, un es varu darīt, ko gribu. Tas ir interesanti!»
Dakara kā laba darbinieka «rentgena kabinets»
Nokļūstot Dakarā, Andri visvairāk pārsteidzis tas, ko cilvēks spēj realizēt, kādām grūtībām tikt cauri. Pats cilvēks personīgi, arī lielo rūpnīcu piloti. Protams, vide un sadzīves apstākļi visiem vienādi, bet braukt lielā ātrumā ar automašīnu tādā apvidū – tas ir ļoti grūti un prasa lielu enerģiju.
«Pirmajā Dakarā mēs iemācījāmies domāt par enerģijas saglabāšanu, jo divas nedēļās šādā veidā sevi «likt ārā»… Ja gribu ātri braukt, man ir ļoti jākoncentrējas. Ja dienas laikā jākoncentrējas 10 stundas – to var izdarīt. Bet, ja man dienā jākoncentrējas 12 stundas, un tas jādara 14 dienas pēc kārtas – tas ir ļoti grūti. Tā bija galvenā atziņa, lai brauktu šādos maratonos. Pavisam citādāk jādomā un citādi sevi jāuztur –ļoti labā fiziskajā kondīcijā. Ja vakarā esi noguris vai arī vakarā, vai dienas vidū zūd kaut vai kontrasts redzēšanai, atkal vairāk nogursti utt.»
Dakarā komunikācija ir ļoti svarīga: «Esam iemācījušies, ka nekāda naktsdzīve nenotiek. Es kā pilots, protams, varu sēdēt blakus mehāniķim, dzīvot līdzi un stāstīt – tur skrūvējam, neskrūvējam, to mainām vai nemainām, bet tas ir lieki. Komunikāciju komandā cenšamies veidot pietiekami īsu un kodolīgu. Mehāniķi ķeras pie darba, strādā, ja vajag, līdz pašam rītam, tikmēr sportists iet gulēt, jo nākamajā rītā jābūt svaigai galvai.»
«Patiesībā ir tā – ja cilvēku otro reizi ņem līdzi komandā uz Dakaru, viņš to ir nopelnījis, viņš ir augstākās raudzes cilvēks, un ir vienalga, vai viņš ir komandas direktors, mehāniķis vai žurnālists. Ja viņš ir paņemts līdzi jau otro reizi, viss ir kārtībā. Dakarā visgrūtāk ir sadzīvot un turēt sevi optimistiskā noskaņojumā. Arī mehāniķiem ir tāds pats uzdevums, visu nakti viņš skrūvē un pa dienu viņam ir jānobrauc mašīnā 600 vai 800 kilometru, guļot siksnās. Un vakarā atkal viņam ir jāstrādā un viss pārējais jāspēj izdarīt. Prasības mehāniķim ir ļoti lielas, un Dakaras režīmā vislielākā prasme ir sadzīvot,» grūtības iezīmē Andris.
«Ja cilvēks ticis līdz Dakarai, viņš ir guvis lielāko kolektīva un manu atzinību. Savukārt, lai tiktu līdz Dakarai, kad viņš šeit ierodas un sāk strādāt, vienalga, vai viņš sēž pie datora, vai zīmē bildes, vai kaut ko skrūvē, par 90% atkarīgs no tā, vai viņš pats to grib darīt un ar kādu entuziasmu darbojas. Ja domājam par cilvēka īpašībām, pirmkārt, nepieciešams entuziasms. Ja tev tas ir, visu vari iemācīties, izdarīt un saprast. Un katrs personīgi iet uz labo pusi. Ja entuziasma nav, tad ir vienalga kādu naudu tu maksā. Algai Dakarā vispār nav nozīmes, jo maksājam ļoti labu algu mehāniķiem gan Dakarā, gan šeit uz vietas.»
Jani projekti
«Pievēršoties spēka elektronikai, pats esmu kļuvis par elektroniķi. Un nevis tāpēc, ka es to jau zināju, bet gan tāpēc, ka mūsu komandā ir cilvēki, kas to pārvalda. Savukārt, lai to integrētu automašīnā, protams, klāt jābūt automobilistam. Elektronika bez automobiļa nav nekas. Tā ir zinātne, un tajā esam ļoti tālu aizgājuši – šobrīd nodarbojamies un projektējam invertorus šādām automašīnām, vadības kontrolierus, kas turpat iekšā integrēti. Vadības kontrolieri «eO» vajadzībām uzbūvējām paši,» skaidro Andris.
Runājot par to, kā viss izvērtīsies nākotnē, Andris nešaubīgi atzīst, ka projekts «eO» varētu kļūt par pasaulē plaši atpazīstamu zīmolu: «Tas bija mūsu mērķis. Protams, paralēli ir «OSC», kas nodarbojas ar visu pārējo automašīnai nepieciešamo bez elektronikas. «OSC» ir ļoti labi nostiprinājies kā autosporta zīmols. Mūs atpazīst visās šāda veida rallija sacensībās kā nopietnu partneri vai augstas kvalitātes tehniskas gatavotāju.»
«Savukārt, kad izveidojām «eO», mūsu mērķis bija Dakarā parādīt mūsu varēšanu. Ja pirms Dakaras ar potenciālajiem partneriem runājām, ka esam tie, kas to varēs izdarīt, ka mums ir laba vēsture ar parastām iekšdedzes motora automašīnām un ka mēs varēsim arī ar elektrību. Tie, kas noticēja, ļoti mūs atbalstīja,» smaida autosportists.
