Skaisto Pārdaugavu meklējot. Top izstāde Naivās mākslas muzejam

Šogad plenērā piedalījās sešas no tēlotājmākslas biedrības „Cinobrs” Rīgas glezniecības studijām, turpinot ikgadējo sadarbību ar galeriju „Noass” un „Beta Novuss” vadītāju Dzintaru Zilgalvi. „Mūsu sadarbība ar Dzintaru un Naivās mākslas muzeju aizsākās vēl tad, kad muzejs atradās Andrejsalā. Tagad tas ir pārcēlies uz AB dambi, taču sadarbību joprojām turpinām,” stāsta Vita [kopā ar viņu plenēru „Skaistā Pārdaugava 2013” vadīja arī Ilze Strekavina un Māra Zītare – red.], piebilstot, – plenērs notiek jau trešo gadu, un arī nākamgad, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, tas notiks pavisam noteikti.

Lietus gleznošanai nav šķērslis

„Īpaši daudz jau mūsu tur nebija – no katras studijas šogad plenērā piedalījās četri līdz seši cilvēki. Gleznojām, ejot pa maršrutu un sadaloties pa diviem trim cilvēkiem, lai gleznošana notiktu dažādās vietās un darbi nebūtu vienādi,” projekta vadītāja skaidro plenēra būtību, ar smaidu piebilstot, – līdz šim pasākuma dalībniekus laiks bija lutinājis, savukārt pagājušajā sestdienā, kad tika gleznots Pārdaugavā – pārsvarā Āgenskalna ieliņās –, uznākusi lietusgāze, tādēļ līdz galam palikuši tikai divi izturīgākie. 

Uzdevums – atklāt Pārdaugavas skaistākās vietas

Taujāta, kāds bijis šā gada plenēra (ne velti tā nosaukums bija „Skaistā Pārdaugava 2013”!) mērķis, Vita skaidro – svarīgi šķitis apzināt skaistākās Pārdaugavas vietas, kas tomēr nav t. s. „fotokartīšu” ainavas – tās nomales, kur cilvēki dažkārt pat neaizdomājas nedz aiziet, nedz pacelt galvu uz augšu un paskatīties, cik patiesībā šī vieta ir skaista un pat gleznaina. „To stāstot, Vita Jurjāne vēl akcentē, ka [glezniecības] studijās apvienojušies cilvēki, kam patīk nodarboties ar mākslu un kuri domā vienā virzienā. „Protams, pārsvarā visu gadu gleznošana notiek darbnīcās, bet vasarā, siltajos rudeņos un pavasaros nevienam vairs negribas sēdēt telpās, un tad tiek rīkots plenērs, organizējot izbraukumus. Savukārt tagad, gatavojoties „Rīgai 2014”, vairāk orientējamies uz Rīgu.” Gleznots tiek gan centrā, savukārt šoreiz ar nolūku gleznošana rīkota ārpus centra, lai katrs sev atklātu kaut ko jaunu.

To visu plenēra dalībniekiem pagājušajā sestdienā, 21. septembrī, izdevies ieraudzīt, izstaigājot Slokas, Lapu, Nometņu, Daugavgrīvas, Smiļģa un citas Pārdaugavas ieliņas. Daži dalībnieki gleznojuši uzreiz, savukārt citi izstaigājuši maršrutu, redzēto uzskicējot un pat safotografējot, lai pēc tam to radoši izmantotu savos darbos. „Ir tādi, kas mīl uz vietas strādāt. Plāns bija strādāt no pulksten vienpadsmitiem līdz trijiem, taču tiem, kam šis process ļoti patika, izturēja līdz sešiem pēcpusdienā.”

Gleznot pamudina kaimiņa aktivitātes

Kā vietējie iedzīvotāji uztvēruši gleznotāju aktivitātes? „Cilvēki atnāca un paskatījās, bet nekāda negatīva attieksme nebija manāma. Protams, izņemot dažus, kuriem nekas nepatika. Bet nebija tā, ka viņi mums traucētu,” rezumē Vita un paskaidro, – šajās gleznošanas studijās piedalās gan cilvēki, kuri nedaudz pamācījušies glezniecību, gan tādi, kam gleznošana bijusi bērnības sapnis.

Tā viens otru aiz rociņas atved, un dažkārt ir tā – cilvēkam paņemot otu rokā, jau ir skaidrs, ka tur kaut kas būs! Reizēm dalībnieks sākumā baidās ķerties pie gleznošanas, bet, kad sāk, nevar pateikt, ka viņš nekad to nav darījis. Galvenais ir ļaut sev visu izmēģināt,” ir pārliecināta Vita.

Visas plenēra aktivitātes vainagosies ar izstādi, kas tiks iekārtota šo sestdien, un, kā saka Vita Jurjāne – tad jau redzēs, kas būs sanācis.

„Mums pašiem arī tas šķiet interesanti. Un ceram, ka būs cilvēki, kas atnāks apskatīties izstādi un iedvesmosies – sak, es arī tā varu! Mums studijā ir kodols – kādi astoņi cilvēki, un ir vesela plejāde, kas nāk un iet. Gadu viņi pazūd, tad atkal parādās. Protams, var jau teikt, ka gleznošana ir dārgs prieks, taču – kad esi „pagaršojis”, ko nozīmē laba krāsa un to, kādas sajūtas rodas, topot gleznai, tad tas aiziet,” ir pārliecināta Vita.

Foto: Ligita Zandovska