Pieturā pie Centrāltirgus respektablām sievietēm uzplijas noziedzīga paskata "dzejnieciņi"
Uzmanību sievietēm, kas mēdz iepirkties Rīgas Centrāltirgū, kurām pirkstā nav laulību gredzena un kuru ārējais veidols liecina – ir nauda (soma ar pirkumiem), ir darbs (lietišķa un mazliet nogurusi seja), kuras nav vairs jaunas un šiki saģērbušās (tātad – nebūs izvēlīgas), bet vēl trakāk, ja šo ansambli rotā skumjš vai vientulīgs skatiens. Tieši tādas atbilst aplaupītāju vai cita veida krāpnieku jaunajam stilam. Par to liecina divi konceptuāli ļoti līdzīgi gadījumi...
Pirms mēneša es, žurnāla "Ko ārsti tev nestāsta" māksliniece Ārija Lipska, pēc darba nolēmu iegriezties tā saucamajā nakts tirgū starp spīķeriem. Lieki piebilst, ka vairāk vai mazāk atbilstu iepriekš aprakstītajam sievietes tēlam, un, turot rokās vairāku kilogramu smagu iepirkumu maisu, mans skatiens bija ne tikai skumjš, bet pat sāpīgs. Pie zivju paviljona gaidīju tramvaju, apkārtnē - neviena cilvēka, un piepeši iznira gados jauns krievu valodā runājošs cietumnieka (vai narkomāna) tipa vīrietis, kas – man par izbrīnu - sāka runāt gandrīz kā dzejnieks. Saīsinātā versijā teksts bija aptuveni šāds: „Es ļoti gribētu iepazīties ar jauku, kārtīgu sievieti. Gribu pārvilkt svītru visam bijušajam, gribu radikāli mainīt dzīvi - savu sievieti, savu dzīvokli, garšīgas vakariņas ar svecēm, ikvakara televizora skatīšanos, savu gultu. Jums taču ir dzīvoklis, vai ne?”
Nesagaidot atbildi jeb precīzāk – pat neļaujot man iespraukties šajā monologā, viņš turpināja: „Es iedomājos, kā svētdienas rītā mēs kopā pamostamies gultā ar svaigiem, baltiem un smaržīgiem palagiem, dzeram kafiju, nekur nav jāsteidzas, mums ir brīnišķīgs sekss...” Pamanīju, ka puisis skaita kā dzejoli. Ļoti koncentrējies, pat skatās man garām, nevis acīs, lai nekas neizsistu no ritma. Skaidrs, ka viņa intelekts uz šādu liriku "nepavelk". Domāju – redz, cik oriģināla pieeja dzīvokļa aplaupīšanai! Palūdzis draugam uzrakstīt skaistu runu un iemācījies no galvas! No otras puses – es biju nobijusies. "Cietumnieks" neatkāpjas ne soli, manī neklausās, sāk skaitīt savu "dzejoli" jau pa otriem lāgiem, apkārt – neviena, tramvajs nenāk, mukt un atstāt iepirkumu maisu negribu... Beidzot sāku kliegt, ka mani mājās gaida vīrs, bērns un liels suns. „Tas nu gan man nepatīk,” viņš teica un aizgāja. Otrs gadījums – šīs nedēļas sākumā. Braucu no bērēm, mani izsēdina pie autoostas un nolemju iegriezties tirgū. Šoreiz – cilvēku, ka mudž.
Tuvojos paviljoniem, un atkal pār plecu (tagad gan latviešu valodā) atskan vīrieša balss: „Es labprāt saietos ar jauku, kārtīgu un dzīvē kaut ko sasniegušu sievieti...” Es pagriežos – atšķirībā no cietumnieka, šis ir ļoti simpātisks, pat seksapīls vīrietis, trīsdesmit vai mazliet vairāk gadu vecs. No turpmākā teksta, sapratu, ka tā ir jauna shēma, pēc kādas darbojas vesels krāpnieku grupējums - visi iemācījušies vienu un to pašu "pantiņu". Pārtraucu puisi sakot, ka zinu – visjaukāk būtu pamosties svētdienas rītā svaigos, baltos un smaržīgos palagos manā gultā, mēs dzertu kafiju un mums būtu satriecošs sekss... Viņš patiešām apmulsa. Teicu, ka iepriekšējā reizē "atkratījos", pasakot, ka mājās mani gaida vīrs, bērns un suns. Vai arī šoreiz ar to derēs? Puisis skābi pasmaidīja un devās prom. Varu saderēt, ka šis smukulītis savu panāk katru dienu, jo vientuļu pusmūža sieviešu Rīgā ir, cik uziet...
Ārija Lipska, Foto: Edijs Pālens/LETA
