"Rienci" – opera, kas Vāgneru padarīja slavenu – atgriežas Rīgā

Iedvesmojies arī Engelss

„Kolas di Rienci – tautas tribūna – personība daudzus sāka interesēt 19. gadsimtā, kad tapa arī angļu rakstnieka Edvarda Bulvera-Litona ( Edward Bulwer-Lytton) romāns „Rienci – pēdējais tribūns”, kas iznāca 1835. gadā. Rakstnieks romānā mēģināja ieviest jaunu skatījumu uz šo personību. Un šis romāns arī kalpoja Vāgneram par iedvesmas avotu operai,” norāda Mikus Čeže, piebilstot, – romāna varonim gan nebija nekā daudz kopīga ar reālo tautas tribūnu, kurš 14. gadsimtā dzīvoja Romā. „Romāna galvenā prototipa uzvārds Rienco tika pārveidots uz Rienci, un, neņemot vērā to, ka Rienci cieta krahu kā politiķis, viņš tomēr kalpoja nacionālajai un republikāņu kustībai,” savu stāstījumu turpina M. Čeže, norādot – šajā kontekstā diez vai vārdu „republikānis” var lietot tādā nozīmē kā ASV; Romas republikāņi cīnījās par iespēju gāzt monarhistisko iekārtu un dibināt buržuāziskas valstis vai republikas.

Interesi par Rienci izraisīja ne tikai fakts, ka viņš bija tautas tribūns, bet arī tas, ka jebkura no revolucionārajām kustībām mēģināja savu spēku un enerģiju gūt no varenās Romas vēstures, atsaucoties uz bijušo dižo pagātni.

„Tāpēc nav nejaušība, ka ne tikai šis angļu rakstnieks, bet arī Frīdrihs Engelss ķērās pie „Rienci” sižeta, un 1840. gadā, būdams divdesmitgadīgs jauneklis, radīja drāmas fragmentu, kuras centrā ir Rienci.

Tiesa, atšķirībā no Bulvera-Litona, Engelss vairāk interesējās nevis par Rienci augšupeju un kļūšanu par tautas tribūnu, bet gan par tribūna krišanu un varas zaudēšanu, un to skaidroja ar viņa varaskāri un oportūnismu. „Vārdu sakot, Vāgners un Bulvers-Litons Rienci idealizēja,” M. Čeže rezumē.

Ar „Rienci” noslēdz vienu daiļrades posmu

Pievēršoties operas tapšanas procesam, Mikus stāsta, ka 26 gadus vecais Rihards Vāgners Rīgā ieradies 1837. gadā, lai kļūtu par Pirmā pilsētas teātra kapelmeistaru. „Viņš jau vasarā bija izlasījis Bulvera-Litona romānu un sapratis, ka vēlas rakstīt operu. Rīgā viņš uzrakstīja libretu, bet mūziku operai sāka komponēt 1838. gadā – šeit dzima struktūra un ideja.

Dažas tēmas no mūzikas, ko Vāgners sarakstīja Rīgā, parādās arī slavenajā uvertīrā, ko spēlē visā pasaulē. Turklāt jau romāna adaptācijā var izjust komponista teātra instinktu un vēlmi gūt panākumus.

Tas parādās arī apstāklī, ka Vāgners šai operai izvēlējās žanru, kas toreiz bija pats populārākais operas pasaulē – franču lielā vēsturiskā opera jeb „grand opera”. No šā žanra viņš ir paņēmis piecu cēlienu struktūru [tiesa, 2014. gadā Latvijas Nacionālajā operā tapušajam iestudējumam būs tikai divi cēlieni, jo izrādes veidotāji izvēlējušies atstāt interesantākos muzikālos fragmentus – red.], karjeras augšupeju un kritumu. „Tāpat lielā franču vēsturiskā opera atļāva un pieļāva, un veicināja nostādīt blakus indivīdus pret masām – no tā opera guva enerģiju.”

Šo Vāgnera dzīves posmu savā rakstā „Riharda Vāgnera Rīgas gadi” piemin arī muzikoloģe, profesore Vita Lindenberga, ļaujot ieskatīties operas tapšanas sadzīviskajā posmā: „(..) Ar lielu interesi es vēroju, kā top pirmie „Rienci” uzmetumi, un pakāpeniski pie klavierēm dzirdēju topošās ainas. (..) Nereti gadījās, ka Pēterburgas priekšpilsētas mājas priekšā apstājās bārdainie krievi, ja viņi vēlu vakarā dzirdēja tur augšā ellišķīgo troksni, jo pie šādiem koncertiem flīģeļa stīgas lidoja uz visām pusēm kā pelavas vējā, tā kā komponists beigās lika atskanēt tikai vētījamai mašīnai līdzīgai kokainai klaboņai, turklāt uz rezonatordēļa, visapkārt guļošās metāliskās čūskas radīja patīkamu janičārisku troksni...”

1839. gadā, braucot prom no Rīgas, Vāgners cerēja un bija pārliecināts, ka „ Rienci ” pirmizrāde notiks Parīzē, kur varēs gūt arī pasaules slavu, jo nenoliedzami – tolaik Parīze tika uztverta (ja varam lietot tādu jēdzienu) kā Eiropas kultūras galvaspilsēta. „Parīzē viņam šie plāni neizdevās, tādēļ Vāgners sāka rakstīt „Klīstošo holandieti”, savukārt jau 1842. gadā nāca piedāvājums „Rienci” uzvest Drēzdenē. Tur viņš, kā pats rakstīja, piedzīvoja vienu no lielākajiem triumfiem dzīvē, taču jau pirmizrādes laikā 1842. gada 20. oktobrī jutis, ka līdz ar „Rienci” uzrakstīšanu noslēdz rēķinus ar iepriekšējo posmu; ka šī opera ir nodeva publikas gaumei. „Pēc tam komponists saprata, ka viņam jāiet jauns ceļš, tādēļ, sākot no „Klīstošā holandieša”, mēģināja veidot jaunu operas modeli.” To stāstot, Mikus Čeže atgādina Vāgnera pēdējo rakstveida vēlēšanos – ka „Rienci” ir opera, ko nevajag un nedrīkst rādīt Baireitā; ka šeit drīkst rādīt viņa operas, tikai sākot no „Klīstošā holandieša. Tiesa, šogad par godu Vāgnera divsimtgadei gan Baireitā notika „Rienci” koncertuzvedums, taču ne uz festivāla teātra skatuves, bet atsevišķā hallē.” Šim lēmumam iemesls ir arī tīri tehnisks – Baireitas teātris nav būvēts tādām operām kā franču lielās vēsturiskās operas, jo tajās liela nozīme ir iznācieniem no sānu kulisēm. „Baireitas teātrī, ņemot vērā akustiskās prasības, nav sānu kulises, tādēļ izrādes dalībnieki uz skatuves iznāk un pēc tam atgriežas skatuves aizmugurē. Tādēļ tur nav iespējams tehniski izdarīt to, ko Vāgners šajā darbā iecerējis.” Savukārt mūsu Baltais nams, pēc Mikus teiktā, šīs ieceres var īstenot bez problēmām.

Savukārt Rīgā opera „Rienci” vienīgo reizi tika izrādīta 1878. gada janvārī, taču šajā pirmizrādē autors gan nav piedalījies. „Pirmajam Rīgas pilsētas teātrim, kur Vāgners tolaik strādāja par kapelmeistaru, „Rienci” uzvedums bija pārāk vērienīgs, jeb, pareizāk sakot, šis teātris tādam uzvedumam bija par mazu. Daudzas citas Vāgnera operas jau te bija uzvestas, tostarp arī „Klīstošais holandietis”. Bet pēc tam Rīgā Vāgnera „Rienci” vairs nekad nav uzvests, tādējādi nākamā gada iestudējums būs vēl viens mēģinājums parādīt šo Vāgnera operu.”

Kļūst par iedvesmas avotu Trešajam reiham

Interesants šķiet arī fakts, ka tolaik – 19. gadsimtā – Rienci tika uztverts kā popvaronis (populārais varonis), turklāt Vāgners klausītājiem piedāvāja mūziku, kas viegli ļāva identificēties ar titulvaroni. „Jaunais Ādolfs Hitlers, kurš 1905. gadā Lincā dzirdēja šo operu, jutās tik iespaidots, ka pēc tam nolēma – ja vien kādreiz būs iespēja, viņš noteikti vēlēsies veicināt opermākslu un operu atskaņošanu.” Tiesa, cik zināms, Hitlera mīlestība pret Vāgneru izpaudās tādējādi, ka viņš fanātiski vāca Vāgnera operu partitūras, un viņam tika uzdāvināta arī „Rienci” partitūra. „Šis fakts tiek pieminēts arī tādēļ, ka Hitlers bija kā apsēsts ar Vāgnera operām, un īpaši tuva viņam bija „Rienci”.

Pēc muzikologa domām, pārsteidzošs var šķist fakts, ka Hitlers pats sevi identificēja ar tautas tribūnu, kas beigās cieš krahu un tiek iznīcināts. Kā zināms, ar viņu tā notika reālajā dzīvē...,” Mikus Čeže arī min to, ka acīmredzot atsevišķas savas politiskās ideoloģijas elementus Hitlers paņēmis no Vāgnera operām, īpaši „Rienci”. „Šis darbs jau ļoti agri ieņēma noteiktu augstu vietu nacionālsociālistiskajā propagandā – „Rienci” uvertīra tika spēlēta kongresu atklāšanā. Tā kļuva par Trešā reiha neoficiālo himnu un liturģijas daļu.”

Sarunā pieminam Bavārijas karali Ludvigu II, kuram arī Vāgners bija mīļākais komponists, taču muzikologs norāda, ka šim valdniekam mīļākā opera bija „Loengrīns” un ka viņš sevi identificēja ar gulbju ķēniņu, pēc tam uzceļot skaistās pilis Noišvānšteinu un Linderhofu. „Kā var spriest no vēsturiskajiem avotiem, Hitlers sevi pat fiziski uztvēris kā Kolas di Rienci reinkarnāciju,” par vēsturiskajiem līkločiem vēl piebilst Mikus, akcentējot – nenoliedzami, ka Vāgners ir slavenākais komponists, kāds jebkad viesojies un strādājis Rīgā. Viņš ir personība, ar kuru ļoti cieši sevi varam piesaistīt Rietumeiropas kultūrai. „Tādēļ ir loģiski, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas gada atklāšanai izvēlēts tieši šis darbs,” ir pārliecināts Mikus Čeže.

Sadarbībā ar Rīfa 2014/Publicitātes foto, LETA