Harijs Vītoliņš atklāj, kā mainījis Latvijas hokeja izlasi, kas palīdzēja tikt pie vēsturiskās medaļas
Līguma pēdējais gads kā Latvijas valstsvienības vadītājam Harijam Vītoliņam palīdzējis vieglāk pieņemt lēmumu riskēt un panākt izlases spēlētāju attieksmes maiņu, kas beigu beigās noveda pie izcīnītas bronzas godalgas pasaules čempionātā, intervijā žurnālam “Sporta Avīze” pastāstīja Vītoliņš.
Bijušais izlases kapteinis un ilggadējs galvenā trenera Oļega Znaroka palīgs Vītoliņš pats pie Latvijas valstsvienības stūres stājās 2021. gada vasarā, neilgi pirms Pekinas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra. Šīs sacensības mūsējie pārvarēja pārliecinoši, bet pēc tam ne pašā olimpiādē, ne pērnajā pasaules čempionātā augsti rezultāti netika gūti. Šogad galvenajam trenerim bija pēdējais līguma gads, un, kā viņš atzīst intervijā, tas devis stimulu mēģināt pilnībā mainīt Latvijas izlases raksturu. Vītoliņš uzsver, ka pirms šī čempionāta attieksmi pārskatīja gan spēlētāji, gan treneri.
“Varbūt agrāk treneri nebija tik prasīgi. Tāpēc gribējās sākumā skaidri pateikt, ka nebūs tā kā agrāk. Kad vēl arī es spēlēju, treneri mēģināja sameklēt kontaktu ar spēlētāju un tu juties tā, ka jau būtu sastāvā. Šeit neviens spēlētājs neuzdeva tādus jautājumus, mēs nolēmām, kā un kurš spēlēs. Ar citiem spēlētājiem individuāli parunāju vēl pirms nometnes sākuma, teicu, ka tie laiki, kad katrs sevi redzēja sastāvā, ir pagājuši. Jūs braucat un cīnāties par vietu. Varbūt kādam ir lielāka iespēja tikt sastāvā, bet tas nenozīmē, ka tiksiet, sevi varat pierādīt tikai caur spēli. Iespējams, tas piespieda arī mani, jo pēdējais līguma gads un ko tad man zaudēt,” stāsta Vītoliņš.
Pie Brīvības pieminekļa sagaida hokejistus
Fani sagaida hokejistus pie Brīvības pieminekļa.
Galvenais treneris uzsver, ka būtu tikai normāli, ja kāds spēlētājs teiktu, ka viņš tā nevar, jo vēlas komfortu un redz sevi vairākumā. Tādā gadījumā treneri atbildētu, ka šogad viņa sastāvā nebūs, bet bez tālejošām sekām un nākamajās reizēs spēlētājs atkal varētu censties sevi pierādīt. Tomēr neviens hokejists neapmierinātību neizrādīja un visi bija gatavi pieņemt tādu lomu, kādu treneri atvēlēs.
“Jāapzinās, ka ne katrs spēlēs 20 minūtes, ne katrs tiks pie iespējas vairākumā, ne katram uzticēsies spēles noslēdzošajās sekundēs. Brīdī, kad tu tur esi, tev jāsaprot, kāpēc tur atrodies. Vienmēr jābauda katra minūte, kuras laikā pārstāvi izlasi. Šogad redzēju, ka nebija vienaldzīgu puišu,” stāsta galvenais treneris. “Reizēm liekas, ka vienam var, bet otram nevar uzticēties. Vai viņš izturēs to, ka spēlēs mazāk, vai viņš neapvainosies. Redzējām, ka puiši to labi uztvēra. Kad guvām pēdējos uzvaras vārtus, ļoti līksmoja arī tie, kuri netika sastāvā. Tas liecina, ka visi bija komandā.”
"Tas ir sākums jaunam posmam, jo esam mainījuši attieksmi, izpratni. Sākums tam, ka esam izkustējušies no neziņas – būs vai nebūs. Tas ir sākums tam, ka mēs varam. Mēs parādījām: ja koncentrējamies, uztveram informāciju, tad varam sasniegt rezultātu. Protams, tagad nebūs tikai uzvaras, cietīsim arī zaudējumus, bet, ja pareizi uztversim, vienmēr uzvaru būs vairāk nekā zaudējumu," uzskata Latvijas izlases galvenais treneris, kurš pēc pasaules čempionāta līgumu par izlases trenēšanu pagarināja uz vēl diviem gadiem.
Nākamā gada pasaules čempionāts risināsies Čehijā, Latvijai apakšgrupas spēles aizvadot Ostravā. Zīmīgi – šogad kalendārs noteica, ka Latvijai pirmie trīs mači ir pret potenciāli spēcīgākām komandām, savukārt nākamgad pirmajos trijos dueļos mūsējiem pretim stāsies rangā zemāk esošas vienības, līdz ar to paklupt tajos nedrīkstēs.
Plašu interviju ar Hariju Vītoliņu par vēl daudzām citām aizvadītā pasaules čempionāta niansēm, vasaru Jūrmalā, izaugšanu hokejistu dinastijā, Kaspara Daugaviņa atgriešanos izlasē un pašu aizkustinošāko mirkli, kurā viņš sapratis, ka izlases panākums ir kas vairāk nekā sports, lasiet septembra “Sporta Avīzē”, kas vēl tikai šonedēļ pieejama labākajās preses tirdzniecības vietās.
